Ja tikai varētu atgriezties 1987. gadā un nonākt Milānas Teatro alla Scala Roberta Vilsona iestudētās Riharda Štrausa Salomes pirmizrādē, kurā titullomu atveidoja Montserrata Kavaljē, ģērbusies Džanni Versačes radītajos kostīmos! Ja tikai varētu dzirdēt Džesiju Normenu Roberta Vilsona uzvestajā Arnolda Šēnberga Gaidīšanā 1995. gada Zalcburgas festivālā! Teātra māksla ir gaistoša, mūzika ir nemateriāla, viss nāk un aiziet tālumā, taču daži materiālie objekti paliek, piemēram, Roberta Vilsona radītais marmora sols Gaidīšanas iestudējumam – tas joprojām ir aplūkojams Zalcburgas Mocarta zāles un Jātnieku skolas foajē. Uzreiz pēc paziņojuma par Roberta Vilsona nāvi pagājušajā ceturtdienā, 31. jūlijā, Zalcburgas festivālā tika izkārts melns karogs. Viņš nomira savās mājās Votermilā Longailendā pēc neilgas slimības, tas notika negaidīti. Mākslinieks turpināja strādāt. Viņš aizgāja gulēt un nepamodās.
Robertu (Bobu) Vilsonu piemin visa kultūras un mākslas pasaule, daudziem šis zaudējums ir personisks. ""Tagad esam palikuši vieni mežā," man uzrakstīja Žans Liks Godārs, kad nomira mans tēvs Roberto Rosellīni. Šogad, kad aizgāja Deivids Linčs un tagad Bobs, es jūtos pazudusi. Viņi bija ļoti svarīgi cilvēki manā dzīvē," savos pārdzīvojumos dalās aktrise Izabella Rosellīni.
Teksasas debesu plašums
Roberts Vilsons ir laikmetīgā teātra titāns. Viņš ir radījis savu teātra valodu, taču viņa ietekme sniedzas daudz plašāk, tā iziet ārpus drāmas un mūzikas tempļa rāmjiem, ārpus laika un telpas robežām. Šķiet, ka uz skatuves viņš režisēja saullēktu un saulrietu, dzīvību un nāvi. Roberts Vilsons ir iestudējis vairāk nekā divus simtus izrāžu un atstājis neizdzēšamu nospiedumu teātrī, operā, vizuālajā mākslā, dizainā, scenogrāfijā un pedagoģijā. Viņa darbs izpildītājmākslā ir mainījis telpas, gaismas un laika uztveri. Viņš drosmīgi šķērsoja robežas vai arī par tām neaizdomājās – viņam gaisma, telpa, žesti, objekti un skaņa bija vienotas vizuālās valodas līdzekļi. Viņš bija arhitekts, tēlnieks, aktieris, gleznotājs, gaismu mākslinieks, horeogrāfs un scenogrāfs.
Roberts Vilsons dzimis 1941. gadā Veiko Teksasā. "Teksasas ainava ir visos manos darbos. Teksasā ir jūtams debesu plašums, un visi mani darbi atspoguļo šo ainavu," viņš skaidroja. 60. gadu vidū, kad Roberts Vilsons pārcēlās uz Ņujorku, viņu iedvesmoja horeogrāfu Džordža Balančina, Mersa Kaningema un Martas Greiemas daiļrade. Jau savos agrīnajos darbos 60. gadu beigās režisors izvairījās no lineāra stāstījuma un psiholoģiskā reālisma. "Mans teātris nav interpretācijas teātris. Es iebilstu pret jebkādu interpretāciju. Uzskatu, ka pat personiskai teātra formai ir jābūt vienkāršai un skaidrai," – Roberts Vilsons formulēja savu kredo.
Režisora formālais stils nebija saprotams un pieņemams pilnīgi visiem. "Mans pirmais iestudējums Milānas La Scala 1987. gadā bija Salome, kurā dziedāja Montserrata Kavaljē. Pirmizrādē mani izsvilpa. Man nemaz negribējās atkārtoti kāpt uz skatuves, jo publikas protests bija diezgan vardarbīgs. Itāļi ir emocionāli – ja viņiem kaut kas nepatīk, viņi to izrāda. Montserrata Kavaljē triumfēja Salomes lomā, skatītāji sauca: "Brava! Brava!" Dziedātāja man teica: "Nāc uz skatuves kopā ar mani, tad nebūs tik slikti!"" viņš atcerējās.
Gaisma ir aktieris
"Daudzi uzskatīja Robertu Vilsonu par ģeniālu noformētāju, dizaineru, kurš ir apsēsts ar skatuviskā attēla skaistumu, taču viņa daiļrades pamatā allaž ir bijusi precīza teātra un mākslas teorija. Viņš bija ne tikai izsmalcināts teātra estēts, bet arī filozofs. Šo filozofiju ne vienmēr var atminēt viņa darbos, it īpaši vēlīnajos, bet censties to atminēt ir neticami interesanti," raksta teātra zinātniece Marina Davidova.
Katram elementam Roberta Vilsona izrādēs ir sava ritmiska funkcija. Parīzes Nacionālajā operā tapušo Džakomo Pučīni Madama Butterfly (1993) iestudējumu ir iedvesmojusi japāņu buto dejas tradīcija. Foto – Kloē Belmēra
Roberts Vilsons uztvēra skatuvi kā abstraktu, mentālu telpu: "Tā ir atšķirīga no jebkuras citas telpas. Es neciešu naturālismu. Teātris nav dzīve, un nevajag mēģināt izlikties, ka tas tā ir. Būt uz skatuves ir kaut kas mākslīgs, un, ja tu mēģini rīkoties dabiski, tas šķiet mākslīgi. Ja tu to pieņem kā kaut ko mākslīgu, tas kļūst arvien dabiskāks."
Katram elementam viņa darbos, kuri līdzinās rituāliem, ir sava ritmiska funkcija: vārds ir skaņa, žests ir struktūra, gaisma ir aktieris. "Viss, ko es daru, var tikt uzskatīts par deju," apgalvoja režisors. Kustība viņam nereti bija svarīgāka par tekstu. Roberta Vilsona iestudētajā Džakomo Pučīni operā Madama Butterfly galvenās varones pašnāvību simbolizē viens žests – viņas rādītājpirksta lēnā kustība uz leju. Iestudējuma pirmizrāde notika Parīzes Nacionālajā operā 1993. gadā, un tas regulāri atgriežas repertuārā (izrāde Parīzē bija skatāma arī 2024./2025. gada sezonā; šis iestudējums uzvests arī citos teātros Eiropā un ASV).
Režisora iestudējumos izpaužas viņa interese par kabuki un buto, kā arī mīlestība pret Marlēnu Dītrihu. Svarīgs elements Roberta Vilsona izrādēs ir laiks. Dramaturgi savos darbos laiku mēdz sašaurināt un saspiest, savukārt Roberts Vilsons centās to paplašināt un pagarināt. Viņa izrādēs aktieri stundām ilgi var veikt pavisam vienkāršas, elementāras darbības – tā var būt staigāšana vai sīpolu griešana. Šīs īpašības pietuvina viņa darbu performancei un hepeningam. Viņa izrādes ilga gan divpadsmit stundu, gan septiņas dienas. "Ja kāds naktī nevarēja gulēt, viņš varēja doties uz teātri trijos no rīta un noskatīties izrādi. Tas ir kā iet uz parku – var sēdēt uz soliņa un vērot garāmgājējus, lasīt grāmatu vai klausīties putnu dziesmas," sacīja Roberts Vilsons. Laiks viņam kļuva par plastisku materiālu, ko var izstiept, palēnināt, apcerēt.
Aktrise Izabella Ipēra, kura ir spēlējusi vairākās Roberta Vilsona izrādēs, atceras viņa iestudējumu KA MOUNTAIN AND GUARDenia TERRACE, kas notika 1972. gadā kalnā Šīrāzā Irānā un ilga septiņas dienas un naktis no 2. līdz 9. septembrim. Izrādē, kas bija iekļauta Šīrāzas un Persepoles Mākslas festivāla programmā, piedalījās vairāk nekā 700 cilvēku. Izabella Ipēra stāsta: "Toreiz es spēlēju režisora Daniela Benuāna iestudējumā festivāla paralēlajā programmā. Festivālā pulcējās teātra un mūzikas avangarda pārstāvji, tur bija ne tikai Bobs Vilsons, bet arī Karlheincs Štokhauzens. Kad mūsu izrāde beidzās, mēs pusnaktī skrējām skatīties Boba izrādi. Kalna pakājē bija vesela zvērnīca – iestudējumā piedalījās lauvas un ziloņi. Mēs kāpām kalnā, sēdējām, skatījāmies, aizmigām segās, jo bija auksts, tad pamodāmies, izrāde turpinājās, mēs atkal aizmigām. KA MOUNTAIN ir pirmā Boba izrāde, ko es redzēju."
Nav sižeta, tikai vīzijas
Roberta Vilsona metodes pamatā ir uzmanīga reālu cilvēku vērošana, režisors pētīja viņu kustības un to, kā viņi uztver pasauli. "Mani pirmie darbi tika iestudēti kopā ar nedzirdīgu, mēmu zēnu. Viņš saprata pasauli ar vizuālu zīmju un signālu palīdzību. Būdams nedzirdīgs, viņš labāk uztvēra šīs gandrīz nemanāmās kustības, kurām mēs ar jums nepievēršam uzmanību vai kuras neredzam, jo mēs dzirdam," stāstīja Roberts Vilsons. Šis tumšādainais jaunietis, vārdā Reimonds Endrūss, spēlēja Roberta Vilsona leģendārajā agrīnajā izrādē Kurlā skatiens (1970), kas dēvēta arī par klusuma operu.
Viena no Roberta Vilsona daiļrades virsotnēm ir tandēmā ar komponistu Filipu Glāsu radītā opera Einšteins pludmalē (1976), kas ir salauzusi visas tradicionālās normas: tajā nav sižeta, cēlienu un āriju – tikai vīzijas. "Operā es patiešām vēlos dzirdēt mūziku. Es aizveru acis. Izaicinājums ir atrast veidu, kā es varu turēt acis atvērtas un saprast, kā tas, ko redzu, var palīdzēt labāk dzirdēt mūziku," uzsvēra Roberts Vilsons.
Skats no Filipa Glāsa un Roberta Vilsona operas Einšteins pludmalē (1976), kura ir pilnībā mainījusi priekšstatu par to, kas ir iespējams mūzikas teātrī. Foto – Lūsija Janša
Režisors ir iestudējis vairākus darbus ģimenes auditorijai, viņam patika strādāt ar pasakām. Robertam Vilsonam bija svarīga cieša sadarbība ar rakstniekiem, dramaturgiem, domātājiem un mūziķiem. Viņa radošo partneru vidū ir bijuši Heiners Millers, Alens Ginsbergs, Viljams Berouzs un Sūzena Sontāga. Viņš ir radījis kopdarbus ar mūziķiem Tomu Veitsu, Loriju Andersoni, Deividu Bērnu, Lū Rīdu, Annu Kalvi, Herbertu Grēnemeieru, Rūfusu Veinraitu un Anohni. Māsu Bjankas un Sjerras Kesediju duets CocoRosie, kurš 3. augustā sniedza koncertu Cēsīs, komponējis mūziku četrām Roberta Vilsona izrādēm.
Ieskatu mākslinieka darbībā var gūt viņa mājaslapā – tur ir uzskaitītas visas viņa izrādes, turklāt var uzreiz ielūkoties sadaļā Ikoniskie darbi. Ir pieejama informācija par Roberta Vilsona sniegumu vizuālajā mākslā – viņš ir radījis videoportretu sēriju, gleznas, zīmējumus, instalācijas, stikla skulptūras, mēbeles un dizaina objektus. Roberts Vilsons ir izveidojis savu mākslas centru The Watermill Center Votermilā Longailendā – tā ir laboratorija, kas piedāvā rezidenču programmas māksliniekiem. Šeit arī glabājas Roberta Vilsona mākslas kolekcija, kas ir pieejama pētījumiem. Līdz ar citiem artefaktiem viņš ir kolekcionējis arī krēslus un apavus.
Karaļa Ibī vizīte
2023. gadā Roberts Vilsons saņēma Japānas imperatora dibināto balvu Praemium Imperiale, ko Japānas Mākslas asociācija piešķir par īpašiem nopelniem kultūrā un mākslā. 34. ikgadējā apbalvošanas ceremonijā Tokijā līdzās Robertam Vilsonam tika godināta gleznotāja Vija Celmiņa, tēlnieks Ūlafurs Eliasons, arhitekts Djebedo Fransiss Kerē un mūziķis Vintons Marsaliss. Ceremonijā režisors teica: "Tas, ko dara mākslinieki, ir viena no nedaudzajām lietām, kas turpinās eksistēt laikā. Ja mēs atgriežamies laikā pirms tūkstošiem gadu un aplūkojam ķīniešu, grieķu, romiešu, maiju un amerikāņu pamatiedzīvotāju kultūru, mēs redzam artefaktus, mākslinieku darbus. Kad dosimies nākotnē – ja mēs tajā dosimies –, tūkstošiem gadu no šodienas, mēs skatīsimies uz mūsu laikabiedru mākslinieku darbiem. Mākslinieki ir mūsu laikmeta dienasgrāmatas un žurnālisti. Visas manas izrādes sākotnēji tiek iestudētas klusumā – tā ir universāla valoda. Politika un reliģija mūs vienmēr šķirs, bet mākslai ir spēja vienot cilvēkus."
Māksliniece Vija Celmiņa stāstīja, ka Japānas apmeklējuma laikā 2023. gadā viņai ir bijušas garas un saturīgas sarunas ar Robertu Vilsonu. Viņi ļoti iepatikās viens otram.
Aktieri Vilems Defo (no kreisās) un Mihail Barišņikovs režisora Roberta Vilsona iestudētajā izrādē Vecene (2013). Foto – Lūsija Janša
Rīgā līdz šim ir viesojusies tikai viena Roberta Vilsona izrāde – 2015. gadā iestudētā Vēstule cilvēkam ar aktieri un dejotāju Mihailu Barišņikovu galvenajā lomā. Andreja Žagara rīkotās viesizrādes notika 2016. gada augustā Latvijas Nacionālajā operā. Uzveduma pamatā ir dejotāja un horeogrāfa Vaclava Ņižinska dienasgrāmatas. Iestudējums stāsta pār mākslinieka lēcienu vājprātā. Tas ir otrais Mihaila Barišņikova kopdarbs ar Robertu Vilsonu – 2013. gadā tika pirmizrādīta Daniila Harmsa Vecene, kurā Mihaila Barišņikova skatuves partneris bija Vilems Defo. Vecene un Vēstule cilvēkam ir apceļojušas visu pasauli.
Pats Roberts Vilsons uz Rīgu tā arī neatbrauca. Bija paredzēts, ka viņš ieradīsies Latvijā 2026. gada sākumā ar savu izrādi Ibī. Producentu kompānija Winstag Production ziņo, ka iestudējumu Ibī, kura pamatā ir Alfrēda Žarī Karalis Ibī, redzēsim nākamā gada 6. un 7. februārī Hanzas peronā. Pirmizrāde notika 2022. gadā Palmā. Izrāde apliecina cieņu arī katalāņu mākslas granda Žuana Miro darbiem un viņa radītajām cilvēka izmēra lellēm, kuras tapušas Žarī daiļrades iespaidā (1978. gadā Palmā Žuans Miro piedalījās lugas Karalis Ibī iestudēšanā sadarbībā ar eksperimentālo teātra apvienību La Claca). Roberts Vilsons un projekta oriģinālidejas autore – kuratore, vēsturniece, pētniece un publiciste Imma Prieto – ir radījuši jaunu darbu, balstoties Žarī un Miro materiālā un atsaucoties uz pašreizējiem sociālpolitiskajiem konfliktiem.
2026. gada 6. un 7. februārī Rīgā būs skatāma Roberta Vilsona izrāde Ibī (2022), kuras pamatā ir Alfrēda Žarī luga Karalis Ibī un kura apliecina cieņu arī mākslinieka Žuana Miro darbiem. Foto – Luka Roki
Pirmizrāde notiks!
Roberts Vilsons regulāri devās uz Lietuvu, kur īstenoja vairākus projektus. Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī Viļņā viņš ir iestudējis Johana Sebastiāna Baha Sv. Jāņa pasiju un Džakomo Pučīni Turandotu (tas ir kopražojums ar Madrides Karalisko Teatro Real, Toronto Canadian Opera Company, Hjūstonas Grand Opera un Parīzes Nacionālo operu). Turandotu Viļņā varēs apmeklēt arī nākamajā sezonā – no 9. līdz 18. oktobrim.
Lielu uzmanību piesaistīja Roberta Vilsona iestudējuma Dorians pirmizrāde Kauņas Nacionālajā drāmas teātrī 2022. gada 1. oktobrī. Tajā gadā Kauņa bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, un Dorians kļuva par vienu no programmas naglām – tas ir ambiciozs projekts, ko Kauņas teātrim ir izdevies īstenot, pateicoties pamatīgajam Kaunas 2022 līdzfinansējumam. Dorians ir tapis sadarbībā ar Diseldorfas teātri D’haus un Drēzdenes teātri. Lietuvā izrāde tiek spēlēta lietuviešu valodā, Vācijā – vācu valodā. Doriana dramaturģiskais pamats ir Derila Pinknija teksts, kurā ir savienoti rakstnieka Oskara Vailda, viņa radītā varoņa Doriana Greja un gleznotāja Frānsisa Bēkona dzīves motīvi. (Vairāk par Dorianu lasiet šeit.)
Dorians ir iekļauts Kauņas teātra repertuārā un tiek izrādīts ar lieliem panākumiem, tas jau ir nospēlēts 48 reizes. "Izrāde ir ļoti dārga, bet mūsu ieguldījumi jau ir atmaksājušies," sarunā ar KDi apgalvo Kauņas Nacionālā drāmas teātra vadītājs Egidijus Stanciks. Roberta Vilsona izrāde teātrim ir izmaksājusi tikpat daudz, cik kopumā būtu izmaksājuši četri citi jauniestudējumi.
"Mēs esam guvuši nenovērtējamu pieredzi. Dorians ir mainījis ne tikai manu izpratni par skatuves mākslu, bet arī gaisotni teātrī – mūsu darbiniekiem tagad ir pavisam cita attieksme pret daiļradi un teātrī notiekošajiem procesiem gan uz skatuves, gan ārpus tās. Darbs ar Robertu Vilsonu ir saliedējis mūsu kolektīvu. Visu nodaļu darbinieki apzinās, cik svarīgs ir katrs cilvēks, jo citādi nav iespējams sasniegt režisora izvirzīto mērķi ne mākslinieciski, ne tehniski," uzsver Egidijus Stanciks.
Aktieris Mants Zemlecks režisora Roberta Vilsona iestudētajā izrādē Dorians (2022) Kauņas Nacionālajā drāmas teātrī. Foto – Lūsija Janša
Šogad Roberts Vilsons ar savu komandu divas reizes – janvārī un jūnijā – apmeklēja Kauņas Nacionālo drāmas teātri, kur top viņa nākamais jauniestudējums Septiņas vientulības, kas nu kļūs par vienu no pēdējiem meistara uzvedumiem. Kauņas teātra direktors apstiprina – pasaules pirmizrāde notiks 2026. gada 20. martā. Izrādes pamatā ir lietuviešu izcelsmes franču autora Oskara Miloša (1877–1939) literārie darbi. Viņa tekstus skatuvei ir adaptējis Roberta Vilsona radošais partneris un dramaturgs Šarls Šemēns, kurš šajā projektā pilda līdzrežisora funkciju. Ar dzejnieka, mistiķa un diplomāta Oskara Miloša daiļradi Roberts Vilsons iepazinās pēc Kauņas teātra ierosinājuma un pieņēma piedāvājumu radīt jaunu darbu. Izrāde Septiņas vientulības top kopražojumā ar Vilama Hožicas teātri Toruņā.
Kauņas teātra direktors Egidijus Stanciks KDi stāsta, ka jūnijā kopā ar režisoru un radošo grupu tika izdarīts ļoti daudz: "Lugas teksts ir pabeigts. Mums ir pilnīga skaidrība par dekorācijām, kostīmiem, grimu un mūziku. Roberts Vilsons kopā ar viņa izvēlētajiem aktieriem ir izgājis cauri visām ainām. Asistenti ir veikuši pierakstus. Tagad aktieriem atliek tikai iemācīties tekstu. Mēs ticam, ka varam novest šo darbu līdz galam atbilstoši režisora vēlmēm un norādēm." Nākamais mēģinājumu cēliens Kauņā ar Roberta Vilsona piedalīšanos bija paredzēts oktobrī. Turpmāk šo procesu vadīs līdzrežisors Šarls Šemēns.
Vēl viens Roberta Vilsona topošais jauniestudējums ir Riharda Vāgnera Tristans un Izolde. Pirmizrāde paredzēta 2026. gada 5. februārī Slovēnijas Nacionālajā operas un baleta teātrī Ļubļanā. Tas ir kopražojums ar Briseles Karalisko teātri La Monnaie/De Munt, Madrides Teatro Real un Vroclavas operu.
Viena domas kopība
Robertu Vilsonu saistīja īpaša saikne ar komponistu Arvo Pertu. Viņi sevi uzskatīja par dvēseles radiniekiem. Režisors un mūziķis pirmo reizi satikās 2009. gadā pieņemšanā pie pāvesta Benedikta XVI Vatikāna Siksta kapelā. Viņu radošās attiecības sasniedza kulmināciju 2015. gadā, kad Tallinā tika pirmizrādīta Ādama pasija. Šis ir viens no visskaistākajiem, visemocionālākajiem Roberta Vilsona iestudējumiem. Darbā skan četras Arvo Perta kompozīcijas. Speciāli šai izrādei viņš ir sacerējis opusu Sequentia, kuru veltījis Robertam Vilsonam. "Viens elpas vilciens, viena domas kopība," – sadarbību ar ar režisoru atceras Arvo Perts. (Vairāk par Ādama pasiju lasiet šeit.)
Komponista 2015. gada aprīļa muzikālajā dienasgrāmatā ir rakstīts: "Mani vienmēr ir fascinējusi patiesība, kas slēpjas laika nekustīgumā. Patiesība ir mūžīga, nemirstīga. Tā ir kā klusā daba, kurā var izlasīt dzīves formulu – enerģiju, kustību šķietamā nekustīgumā. Roberts Vilsons šo valodu pārzina perfekti."
Izrāde Ādama pasija (2015), kurā skan Arvo Perta mūzika, ir viens no visskaistākajiem, visemocionālākajiem Roberta Vilsona iestudējumiem. Foto – Kristians Krūsers un Kaupo Kikass
Arvo Perta Stabat Mater Igaunijas vokālā ansambļa Vox Clamantis izpildījumā skanēja šā gada pavasarī īpašā notikumā Sforcu pilī Milānā – Arvo Perta mūzika un Roberta Vilsona gaismas instalācija Māte ļāva no jauna ieraudzīt un sajust Mikelandželo skulptūru Rondanīni pietā tās pastāvīgajā eksponēšanas vietā. Šis projekts tika pieskaņots ikgadējās Milānas dizaina izstādes Salone del Mobile norisei. Par godu izstādes atklāšanai 7. aprīlī Milānas Teatro alla Scala notika Roberta Vilsona noformētais un kūrētais vakars The Night Before. Objects, Chairs, Opera, kurā kopā ar La Scala orķestri diriģenta Mikēles Spoti vadībā uzstājās Latvijas soprāns Marina Rebeka. Viņa dziedāja ārijas no Normas, Makbeta, Madama Butterfly, Otello un Traviatas. Katras operas ainas centrālais objekts bija krēsls. "Katrs krēsls var būt templis. Katrs objekts var glabāt atmiņas. Katrs gaismas stars var būt atklāsme," skaidroja mākslinieks.
"Dienu pirms uzstāšanās mums bija sešu stundu mēģinājums, kurā strādājām divatā – Roberts Vilsons un es. Koncerta dienā bija vēl viens triju stundu mēģinājums," atceras Marina Rebeka. "Režisoram bija svarīgas konkrētas kustības uz skatuves. Viņš meklēja estētiku kustībā – tāpat kā dziedātāji meklē skaistumu skaņā. Pēc koncerta Roberts Vilsons man atsūtīja kartīti ar pateicības vārdiem," KDi stāsta Marina Rebeka.
No Latvijas dziedātājiem Roberts Vilsons ir strādājis arī ar tenoru Aleksandru Antoņenko, kurš 2022. gadā atveidoja titullomu viņa iestudētajā Otello Grieķijas Nacionālajā operā Atēnās.
Šā gada 4. martā Parīzes Tilerī dārzā notika Roberta Vilsona iestudētā modes nama Dior 2025./2026. gada ziemas sezonas sieviešu gatavo apģērbu skate, kurai viņš radījis arī scenogrāfiju. "Mēs runājām ar Dior dizaineri Mariju Grāciju Kjuri par to, ka skates iedvesmas avots varētu būt Virdžīnijas Vulfas romāns Orlando. Tas ir ceļojums, kas mūs aizved uz svešām zemēm, ledus un uguns ainavām. Es sadalīju šo darbu piecos cēlienos. Es strādāju ar skaņu un gaismu. Gaisma rada telpu. Gaisma palīdz mums dzirdēt un redzēt. Es nemēģinu stāstīt stāstu. Tas ir kaut kas tāds, ko mēs piedzīvojam, mums ir brīvība domāt un sapņot," savu ieceri formulēja Roberts Vilsons.
Kāpiens Himalajos
No 10. līdz 12. oktobrim Tokijā notiks Roberta Vilsona viesizrāde Marija teica to, ko viņa teica (2019). Galveno un vienīgo lomu tajā atveido Izabella Ipēra. Šis vakars ir viņas benefice, kurā aktrise apstādina laiku ar savu teju maniakālo perfekciju. Izabella Ipēra ir Skotijas karaliene Marija Stjuarte savas dzīves pēdējā dienā. Iestudējums ir minimālistisks – uz skatuves ir tikai Izabella Ipēra un gaisma. Plus Derila Pinknija teksts un Ludoviko Einaudi mūzika. (Vairāk par izrādi Marija teica to, ko viņa teica lasiet šeit.)
Roberta Vilsona izrādē Marija teica to, ko viņa teica (2019) aktrise Izabella Ipēra spēlē Skotijas karalieni Mariju Stjuarti viņas dzīves pēdējā dienā. Foto – Lūsija Janša
Pirms dažiem gadiem, stāstot par darbu ar Robertu Vilsonu, Izabella Ipēra norādīja: "Viņš nestrādā ar vārdu burtisko nozīmi, bet atbrīvo kaut ko citu, sajūtu vai drīzāk iespaidu. Skaņas variācijas atklāj garīgo ainavu, viņš veido skaņu skulptūru. Skaņas fragmentācija atklāj nozīmi, kas nav valodas sākotnējā nozīme. Lai iekļūtu Boba Vilsona pasaulē, nevajag pretoties, bet gan pieņemt šķēršļu pārvarēšanu. Viņa iestudētajā Heinera Millera Kvartetā (2006) dažas ainas bija fiziski ļoti grūtas, bet es nekad viņam neteicu: "Tas ir pārāk sarežģīti!" Kvarteta otrajā daļā man augstpapēžu kurpēs bija jāuzkāpj uz tiltiņa un jārunā ļoti skaļi, ar balsi pārklājot trokšņainu mūziku. Tas man izraisīja sirdsklauves, tas bija diezgan vardarbīgi. Man šķita, ka es kāpju Himalajos. Man bija jāpārvar šis brīdis, un līdz pēdējai izrādei man no tā bija bail. Boba skatījumā aktieris ir pilnīgi manipulējams. Aktieris ir kā rotaļlieta viņa plaukstā. Viņam ir liela roka, un viņš to izstiepj! Es piekrītu šim priekšlikumam bez jebkādas vilcināšanās. Pakļaujoties es iegūstu absolūtu brīvību un varu izpausties bez ierobežojumiem. Es varu iegremdēties savā sapnī, it kā aizmigtu ērtā gultā, brīnišķīgā ainavā... Bobs ir ļoti īpašs. Lai viņu saprastu, ir jāspēj domāt abstrakti un jāsaglabā zināma nerātnība. Viņam piemīt bērna gudrība. Viņš ir bērns, kurš izklaidējas."
2023. gada sākumā KDi publicēto interviju ar Robertu Vilsonu lasiet šeit.
Informācija: robertwilson.com