1991. Gadā Ņižņijnovgorodā dzimušais talants pagājušajā sezonā kļuvis par triju visprestižāko pianistu konkursu uzvarētāju: bronzai un speciālbalvai Šopēna konkursā Varšavā sekoja pirmā vieta Rubinšteina konkursā un Zelta medaļa Čaikovska konkursā. Šīs uzvaras viņam piesprieda tādas autoritātes kā Marta Argeriča, Vens Klaiberns, Emanuels Akss un Valerijs Gergijevs, kurš pasniedza jaunajam talantam arī Grand prix (Galveno balvu) par vislabāko sniegumu visu konkursantu vidū. «Viņam ir viss un vēl vairāk. Tas, ko viņš izdara ar savām rokām, ir neticami. Tas attiecas arī uz piesitiena veidu: tas ir gan maigs un arī dēmonisks. Nekad neesmu dzirdējusi ko līdzīgu,» Marta Argeriča atzina intervijā britu laikrakstam Financial Times. Visos prestižajos konkursos Trifonovs kļuva arī par publikas mīluli un saņēma tās simpātiju balvas. Spožajām uzvarām sekoja ielūgumi spēlēt ar labākajiem pasaules orķestriem: Vīnes, Sanfrancisko, Klīvlendas, Detroitas, Čikāgas, Izraēlas, Amsterdamas, Parīzes, Londonas, Roterdamas, Berlīnes, Amsterdamas, BBC, Krievijas nacionālo un Sanktpēterburgas Marijas teātra orķestri. Kā solistu viņu gaida daudzos ievērojamos festivālos: Verbjē, Izraēlā, Brazīlijā, Polijā, Sanktpēterburgā, Edinburgā. Savu jūtīgo pianismu un zeltaino toni Daniils ir slīpējis mācībās kopš piecu gadu vecuma Gņesinu mūzikas skolā Maskavā, bet no 2009.gada viņš studē Klīvlendas mūzikas institūtā pie Sergeja Babajana. Viņš mācījies arī kompozīciju un turpina sacerēt mūziku klavierēm un orķestrim.
Daniils Trifonovs muzicēs tikai Siguldā, koncertzālē Baltais flīģelis: kamermūzikas maratonā sestdien, 7. jūlijā, plkst.19 viņš kopā ar Gidonu Krēmeru atskaņos F. Šūberta Fantāziju Do mažorā, bet solo priekšnesumā - V. A. Mocarta Fantāziju klavierēm. Festivāla noslēguma koncertam 8.jūlija vakarā, kurā viņš muzicēs kopā ar orķestri Kremerata Baltica un diriģentu Mario Brunelli, viņš izvēlējies V. A. Mocarta klavierkoncertu (Nr. 23, La mažorā), par kura interpretāciju saņēma Čaikovska konkursa īpašo balvu.
Atelpas brīdī Maskavā pēc tikko aizvadītās debijas koncertturnejas Japānā un uzstāšanās Austrijā un pirms šonedēļ gaidāmajiem koncertiem Polijā un Dānijā pianists sniedza interviju portālam Kulturasdiena.lv.
Kā jūs sastapāties ar Gidonu Krēmeru? Vai esat jau muzicējuši kopā?
Ar Gidonu Krēmeru es iepazinos Klīvlendē, ASV. Viņš sniedza koncertu Klīvlendes Mūzikas institūtā, kurā es mācos. Šajā koncertā viņš spēlēja Baha, Gubaiduļinas un Šostakoviča skaņdarbus. Es par šo koncertu biju stāvā sajūsmā un nekavējoties devos aiz kulisēm, lai pateiktos maestro. Jau vairākus mēnešus pirms tam mani dziļi saviļņoja tas, ka viņš mani apsveica ar uzvaru Čaikovska koncertā. Pēc kāda laika man milzīgu prieku atnesa ziņa, ka Gidons Krēmers mani ielūdz uz savu Kremerata Baltica festivālu.
Kā meklējat savu ceļu un patību šajā pasaulē, kurā ir tik daudz pianistu? Kur redzat savu mākslinieka mērķi?
Ir ļoti viegli, it īpaši arvien pieaugot koncertu un viedokļu daudzumam, pārmērīgi padoties padomiem par paštēlu, imidžu, radošo ievirzi un tamlīdzīgi. Svarīgi palikt pašam sev (saglabāt savu patību), taču, to darot, nemitīgi eksperimentēt. Manā vecumā (esmu 21 gadus vecs), ir svarīgi atklāt un risināt sev jaunus radošus uzdevumus, uzkrāt repertuāru.
Kādu laikmetu, stilu un komponistu mūziku vislabprātāk spēlējat? Dodat priekšroku klavieru un kamermūzikai vai saspēlei ar orķestri?
Īpaši kaismīgi mīlu Šopēna un Skrjabina mūziku. Neraugoties uz šīs koncertsezonas akcentu uzstāties solo un ar orķestriem, vienmēr ļoti iedvesmo iespējas spēlēt kamermūziku.
Vai festivālam Kremerata Baltica izraudzījāties jums pašam īpaši nozīmīgo?
Mocarta La mažora klavierkoncerts, kuru spēlēšu festivālā, priekš manis ir visnoslēpumainākais savā lirismā. Tas ir emocionāli daudzslāņains, taču neapstrīdami ir viens no vispilnīgākajiem Mocarta koncertiem. Jau no visagrākajiem savas dzīves gadiem es sapņoju iemācīties šo koncertu, kuru klausoties, bērnībā bieži sacerēju arī pats. Tomēr tikai pirms gada, Čaikovska konkursa priekšvakarā ķēros pie šī neparastā koncerta un diezgan ātri to apguvu.
Ko jūs mīlat klausīties? Kas valdzina pasaulē ārpus mūzikas?
Milzīgo radošo mantojumu – ievērojamo pagātnes pianistu Alfrēda Korto, Ignaca Frīdmana, Vladimira Sofroņicka, Sergeja Rahmaņinova ierakstus. Savā brīvajā – kaut arī ļoti ierobežotajā – laikā lasu klasisko literatūru, cenšos aiziet uz mākslas izstādēm un noskatīties interesantas filmas. Dažreiz vienkārši aizklīstu ilgās pastaigās man nepazīstamā dabā.
Kas ir jūsu lielākās autoritātes mūzikā? Kāpēc?
Mani skolotāji Sergejs Babajans (Klīvlendē) un Tatjana Zelikmana (Gņesinu mūzikas skolā Maskavā). Viņu vērtējums man ir īpaši būtisks, viņi ir ģeniāli mūziķi.
Kādu ceļu ejat komponējot pats? Sekojat klasiskajām vērtībām vai mūsdienu meklējumiem?
Tā aizrautība, kas man tik ļoti palīdzēja sacerēt agrīnā vecumā, šodienas saspringtā koncertu grafika spiediens diemžēl ir atstūmis malā. Tam nepieciešams daudz brīva laika, taču nākamās brīvdienas tik drīz nepienāks… Ik pa laikam cenšos komponēt, ietekmējoties no krievu mūzikas.
Jums patīk sacensties un uzvarēt starptautiskajos pianistu konkursos? Vai arī uzlūkojat tos kā neizbēgamus jauna mūziķa karjerai?
Konkursi, tāpat arī koncerti, nedrīkst kļūt par mūziķa ieradumu. Viss atkarīgs no attieksmes. Ja pianists uzstājoties alkst skaņdarbā izteikt kaut ko jaunu, pirmkārt, jau pats sev, abstrahējoties no konkursa burzmas un sacensības batālijām, tas var dot ļoti daudz mūziķa izaugsmei.
Katru dienu vingrinoties daudzas stundas, nekad nav bijis žēl zaudētās bērnības?
Man bija visbrīnišķīgākā bērnība. Es vingrinājos četras līdz piecas stundas dienā, tas nozīmē – nenositu šīs stundas garlaikotā nekā nedarīšanā. Atlikušajā laikā izklaidējos ar vienaudžiem, spēlēju futbolu un badmintonu.
Nākat no mūziķu ģimenes? Kāda ir vecāku loma jūsu ceļa izvēlē?
Manā ģimenē visi ir mūziķi: tēvs ir komponists, māte – muzikoloģe (mūzikas teorētiķe), vecmāmiņa – kora diriģente. Tomēr viņi visi pameta savas darbavietas Ņižņijnovgorodā un viņiem nācās strādāt ne savā specialitātē, lai es varētu turpināt savas mācības Maskavā.
Cik nozīmīgu nospiedumu sirdī atstājusi jūsu dzimtā Ņižņijnovgoroda – senā pilsēta Volgas un Okas satecē? Esat apciemojis bērnības vietas?
Pirms pāris nedēļām atgriezos Ņižņijnovgorodā ar koncertu. Es tur neesmu bijis jau gandrīz desmit gadus… Visspēcīgāk saviļņoja tās skaistums, plašums, vērienīgais pilsētas ainavu mērogs, provinciālā senlaicīgo ieliņu arhitektūra, siltā gaisotne un pilsētnieku gars. Deviņu gadu vecumā, kad no šīs pilsētas aizbraucu, neko no tā visa droši vien vēl neapzinājos.
Kā jūtaties dzīvojot un studējot Klīvlendē, ASV?
Ak vai, es Klīvlendē nebūt neuzturos bieži. Bet kad izdodas tikt uz Sergeja Babajana stundām, tad cenšos pēc iespējas piedalīties arī stundās, kuras viņš pasniedz citiem saviem audzēkņiem. Vienmēr sev atklāju kaut ko jaunu.
Vai jūs var saukt par tipisku krievu pianisma skolas pārstāvi?
Mana skolotāja Tatjana Zelikmana ir Teodora Gūtmaņa skolniece, savukārt Gūtmanis mācījies pie Neihauza. Mans profesors Sergejs Babajans ir bijušais Veras Gornostajevas un Ļeva Naumova audzēknis, kuri abi savukārt bija izskolojušies pie Neihauza. Skaidrs, ka es pārstāvu krievu pianisma skolu, tomēr ikvienam mūziķim ir sava unikālā domāšana. Ja viņš to īsteno vienīgi nacionālajos «rāmjos», tad ievērojami ierobežo savu uztveri.
Jums patīk tik daudz un tik intensīvi ceļot?
Jā, bet tas atņem daudz laika. Nedrīkst neizgulēties… Šī būs mana pirmā viesošanās jūsu zemē. Esmu pārliecināts, ka būs vesela gūzma jaunu iespaidu.