"Man ir liels gods un uznāk prieka viļņi par to, ka mana debija Adīnas lomā notiks mājās, mūsu Operas namā, un tieši šajā Gaetāno Doniceti komiskās operas Mīlas dzēriens jaunuzvedumā, kurš Svena Ērika Behtolfa režijā un ar Džūliana Krauča scenogrāfiju un kostīmiem ir diezgan klasisks un ļoti skaists. Tas piešķir vieglumu, un visiem ir labs garastāvoklis mēģinājumu procesā, lai gan to ir ļoti daudz," saka Ļubova Karetņikova, kurai Mīlas dzēriena pirmizrāde 23. maijā ar Mārtiņu Ozoliņu pie diriģenta pults būs arī debija Latvijas Nacionālajā operā.
Ļubovai Karetņikovai ir ukraiņu un krievu saknes, bet dzimusi viņa ir ASV un līdz šim starptautiskajos konkursos startējusi kā ASV pilsone. Ļubova Karetņikova ir bijusi viena no astoņiem (!) konkursa ARD Musikwettbewerb pusfinālistiem Minhenē un iekļuva pusfinālā arī Beļģijas Karalienes Elizabetes vokālistu konkursa pusfinālā. Vairāku Eiropas valodu zināšanas viņai ļauj dziedāt daudzveidīgu repertuāru no Mocarta, Šūberta, Pulenka līdz Rahmaņinovam, Voltonam, Veinbergam un no vokālās kamermūzikas līdz operai, operetei un mūziklam. Piemēram, šosezon piedzīvota debija Džuljetas lomā Lehāra operetes Grāfs Luksemburgs koncertuzvedumā, kas Tiroles Erles festivālā (Tiroler Festspiele Erl) tika rādīts, krāšņi nosvinot Jauno gadu. Šobrīd dziedātāja dzīvo Vācijā, Diseldorfā. Jūnija sākumā viņa dosies uz Mirjamas Hellinas konkursu Helsinkos. Ar šo konkursu savulaik sākās Elīnas Garančas starptautiskā karjera.
Sastapta Rīgā, Ļubova Karetņikova saka: "Man ir ļoti paveicies, jo vienmēr esmu gribējusi strādāt ar labākajiem, no kuriem es varu mācīties, un augt. Un tieši tādi ir visi mani skatuves partneri Mīlas dzērienā – Mihails Čuļpajevs (Nemorīno), Katrīna Paula Felsberga (Džaneta), esmu iemīlējusies baritona Rinalda Kandalinceva balsī. Mums visiem šīs būs lomu debijas, izņemot ungāru basbaritonu, izcilo buffo lomu meistaru Pēteru Kalmanu, kurš atveido Dulkamari. Kad viņš pirmoreiz iedziedājās, uzreiz bija dzirdams, ka viņš ir augstas klases profesionālis. Un kā viņš prot saspēlēties ar vārdiem! Ir ļoti paveicies arī tāpēc, ka šis iestudējums tiek veidots speciāli mums."
Pašlaik dzīvojat Operā no rīta līdz vakaram?
Jā, līdz deviņiem vakarā, ieskaitot sestdienas un svētdienas, jo jau desmitos rītā jābūt Operā, lai iedziedātos un sagatavotos mēģinājumam no vienpadsmitiem līdz diviem, un pēc tam no sešiem līdz deviņiem vakarā. Brīvas ir tikai pirmdienas. Veidojot mizanscēnas, režisors tās pārveidoja jau tik daudz reižu, ka vairs neatceries, kāds bija pēdējais variants. Bet bija vērts! Nesen paskatījos ainu, kurā dzied Dulkamāre. Piedalās arī koris un dejotāji, un katram ir dots konkrēts uzdevums. Ir interesanti skatīties. Man ļoti patīk, ka ir daudz detaļu un katrs zina, kas ir jādara.
Kad no rīta pirms pirmā mēģinājuma uz jau iekārtotās lielās skatuves ieraudzīju skaisto scenogrāfiju, man bija sajūta kā bērnībā. Uzvedums ir ar retro pieskaņu. Man ļoti patīk arī mūsu Operas skaistais, vēsturiskais Turandotas iestudējums, ko aprīlī noskatījos pirmo reizi. Cilvēki nāk uz teātri, lai saņemtu pasakainu brīnuma sajūtu.
Adīnas loma ir ļoti gaidīta?
Kādreiz, skatoties Annas Netrebko un Rolando Viljasona ierakstu Vīnes Valsts operā, likās: man arī gribētos dziedāt Doniceti! Bet pēc tam par to nedomāju. Dziedāt Adīnu ieteica mana jaunā vokālā pedagoģe, pie kuras eju pēdējos divus gadus. Viņa teica: "Tev ir liriskais soprāns, skaista balss, kam ir arī koloratūras. Tev jādzied liriskais repertuārs: Norīna (Doniceti operā Dons Paskvāle) un Adīna. Tā iznāca, ka uzreiz pēc manas piedalīšanās lielajā starptautiskajā Karalienes Elizabetes konkursā Briselē man piezvanīja un uzaicināja uz noklausīšanos Latvijas Nacionālajā operā.
Jums patīk piedalīties konkursos?
Tā ir ļoti laba pieredze. Īpaši lielajos konkursos, kā Karalienes Elizabetes konkurss Briselē vai ARD konkurss Vācijā. Briselē mūs izmitināja ģimenēs. Es nonācu pie vecāka pāra – brita un francūzietes, kuriem bija skaista māja un liels Yamaha flīģelis. Viņi mani uzņēma ar lielu prieku un sirsnību un loloja kā ģimenē: gatavoja ēst un visur vadāja. Konkursos ir liela nervu slodze, bet pie šiem mīļajiem cilvēkiem jutos tik labi.
Pēc tam divreiz braucu uz Rīgu atdziedāt Adīnas lomu, jo pirmajā reizē pagājušajā vasarā mani apstiprināja Džanetas lomai, bet Adīnas lomai kā koveru. Mani lūdza gatavot abas lomas, taču visi ansambļi ir kopā un ir tik viegli sajaukt, kuru lomu šodien dziedi. Adīnas lomai mani apstiprināja martā, tikai divas nedēļas pirms jauniestudējuma mēģinājumu sākuma.
Kā izjūtat Adīnas raksturu?
Viņa ir jauna, ļoti neatkarīga, gudra, meitene ar raksturu, bet arī maiga. Viņa vēl sevi nepazīst un nespēj tā uzreiz pieņemt, ka ir iemīlējusies. Doniceti mūzika to visu parāda un ļoti palīdz atklāt. Šajā Doniceti operā ir arī rečitatīvi, tomēr teksta nav pārāk daudz. To nevar salīdzināt ar milzīgo rečitatīvu un teksta daudzumu Fjordilidži lomā, ko gatavoju Mocarta operas Cosi fan tutte uzvedumam Teatri di Pistoia, taču diemžēl nenodziedāju, jo saslimu. Rečitatīvos ir ļoti daudz informācijas. Mīlas dzērienā ir daudz joku, zemtekstu, vārduspēles. Tulkojot operu tekstus, domāju: cik žēl, ka tos var pa īstam izjust tikai itāļi savā dzimtajā valodā.
Mūsu pirmajā sarunā atsaucāties no Zalcburgas, kur tobrīd studējāt slavenajā Mozarteum. Kur mājojat tagad?
No septembra kopā ar draugu dzīvojam Vācijā, Diseldorfā. Viņš arī ir mūziķis, lautists, spēlē baroka mūziku. Muzicēt kopā gan vēl neesam mēģinājuši, un es pat mazliet baidos, jo darbā cilvēki ir citādāki nekā dzīvē, un mums par mūziku var būt katram savs viedoklis. Sadarbībā ir jābūt ļoti atvērtiem un jāspēj profesionālos strīdus neuztvert personiski, bet mūziķiem tas ir grūti, jo viņi dzīvo mūzikā.
Jūsu dzīves ģeogrāfija ir neparasti mainīga: dzimusi ASV, dzīvojusi Šveicē, Latvijā, Lietuvā, Zalcburgā un nu Diseldorfā. Cik valodās runājat?
Franciski, krieviski, latviski, angliski, vāciski, itāliski. Ar valodām ir interesanti. Latviešu valoda ir ļoti grūta, es to mācos no piektās klases. Arī dzīvojot citur vienmēr cenšos ar draugiem no Latvijas sarunāties latviski, lai valoda manī dzīvotu un būtu aktīva. Atšķiras arī runāšana un dziedāšana. Piemēram, vācu valodā ir ļoti grūti dziedāt. Man februārī bija kamermūzikas koncerts Minhenē, aizvietojot latviešu dziedātāju Margaritu Vilsoni, kura bija uzaicināta dziedāt Triestā. Dzīvē nekad neesam tikušās, pazīstam viena otru tikai caur tīkliem. Viņa atrakstīja, sazvanījāmies, un es labprāt piekritu, jo ļoti mīlu kamermūziku. Vajadzēja iemācīties daudz jauna repertuāra, bet bija ziema, un es daudz slimoju. Arī uz Minheni aizbraucu vēl slima, tāpēc mēģinājumos nevarēju daudz dziedāt, taču ļoti pieskatīju teksta izrunu, jo klausītāji bija vācieši. Koncertu klausījās arī manu draugu ģimene. Viņi slavēja: "Mēs visu sapratām, katru vārdu. Tā ne vienmēr ir, pat ja dzied vācieši." Bet man izdodas vāciskā izruna tieši dziesmās, nevis ikdienas sarunās. Tas gan prasa ļoti daudz darba. Sēžu un pierakstu katru niansi.
Studējot Latvijas Mūzikas akadēmijā, vācu valodu biju tikai mazliet "pataustījusi", bet, kad izlēmu stāties Zalcburgas Mozarteum, vajadzēja nokārtot vācu valodas eksāmenu A2 līmenī. Manā rīcībā bija tikai divi mēneši, un es ļoti intensīvi mācījos.
Viskomfortablāk ir dziedāt itāļu valodā. Varbūt arī tāpēc, ka es to trīs gadus mācījos, studējot Rīgā, un pēc tam arī divus gadus Zalcburgā, strādājot ar itāļu kouču. Katrā valodā jūtos mazliet savādāk. Dziedot krievu valodā, mana balss uzreiz skan tumšāk, jo pati valoda "sēž" zemāk. Itāļu valoda skan gaišāk, un franču vēl gaišāk.
Kas ir jūsu zelta repertuārs?
To pat īsti nevaru pateikt. Man vienkārši ļoti patīk mūzika. Un man ļoti patīk mācīties. Bet, piemēram, kad kamermūzikas koncertā Minhenē līdzās Fēliksa Mendelsona, Fanijas Mendelsones un Edvarda Grīga dziesmām nodziedāju arī Sergeja Rahmaņinova dziesmas, klausītāji teica, ka var just, ka, dziedot dzimtajā valodā, jūtos kā mājās.
Dzimtā valoda – krievu, mājas Latvijā, bet konkursos – dziedātāja no Amerikas?
Man gribētos tomēr pārstāvēt Latviju, bet pirms tam jādabū Latvijas pilsonība. Man ir plāns vasarā to sākt darīt. Man ir Amerikas pilsonība, bet es tur tikai piedzimu un neesmu tur dzīvojusi, jo vecāki uzreiz pārcēlās uz Šveici. Es tur gāju franču bērnudārzā, tāpēc tik labi protu franču valodu. Taču ir ļoti svarīgi sajust, kur tu esi mājās. Mājās es jūtos šeit, Latvijā. Es jūtu piederību šejienes videi, kultūrai, mentalitātei. Es vēlos šeit atstāt savas pēdas, jo citas mājas man nav.
Stāvoklis Latvijas sabiedrībā ir diezgan sarežģīts: te krievi, te latvieši, un tās ir divas dažādas pasaules, atšķirīga komunikācija. Tā tiešām ir barjera. Mēs it kā dzīvojam vienā valstī, bet joprojām neesam īsti kopā. Es nerunāju par sevi, jo, jau studējot Latvijas Mūzikas akadēmijā, priecājos, ka jauni cilvēki mani pieņem kā savējo latviešu vidē. Bet reiz agrā jaunībā pie mums, meitenēm, apstājās mašīna ar džekiem. Viņi mūs uzrunāja, bet, izdzirdot krievu valodu, uzreiz aizbrauca. Vienmēr brīnījos, kāpēc krievi gāja uz vieniem restorāniem un kafejnīcām, bet latvieši uz citiem. Šķiet, tagad tas mainās.
Kā iejūtaties, dzīvojot citur?
Es jūtos labi, kur esmu. Arī dzīvojot Zalcburgā un Minhenē. Bet tas ir cits stāsts, vai tu atrodies starptautiskā studiju vidē, vai izjūti piederību valstij un mentalitātei. Tagad man ir vācu draugs, un es bieži jūtu, cik mēs esam dažādi. Slavenie stereotipi par vācu mentalitāti tomēr darbojas.
Mans dzimtais uzvārds ir ukraiņu Skrebec, visa mana ģimene nāk no Ukrainas, no Doņeckas, Makijevkas. Es visas skolas vasaras pavadīju pie Melnās jūras, deviņas vasaras nometnē Arteks. Bijām 14 cilvēki istabā bez elektrības, lai pielādētu podziņtelefonu, vajadzēja iet uz korpusu pie direktora, bet vide tur bija superīga. Kad vēl braukāju uz Krieviju, es arī sajutu, ka mēs šeit esam citādi, lai gan runājam krieviski. Bet galu galā mēs visi esam cilvēki. Visiem gribas prieku, mīlestību un normālu saskarsmi. Mentalitātes pasaulē ir tik dažādas, bet ļoti svarīgi citam no cita mācīties. Tā ir mūsu iespēja.