Ar skatītāju saviļņojumu Xiaomi arēnā ir izskanējis gaumīgi saturīgais skatuviskās dejas koncerts Viedvasara, nesamocītā veidā, uzrunājot tieši šodienas bērnus, nevis aizgājušo laiku cūku ganiņus, liekot aizdomāties par to, kas ir vieds ārpus mūsu telefoniem. Bez patētikas un superuzvilkti līksmām polkām. Asprātīgi, silti un cilvēcīgi, skaidri liekot sajust, ka līnijas un raksti nenāk vis no armijas un pārspīlētas disciplīnas, bet no mūsu dabas rakstiem – jūras viļņiem, bišu šūnām, priedes mizas raksta mežā, minča melnbaltā purniņa.
12. jūlijā plkst. 12 Daugavas stadionā notiks deju lieluzvedums Es atvēru Laimas dārzu. Dzīvības vārtus, Pasaules vārtus, Gudrības vārtus un Senās vērtnes atvērs ap 18 tūkstošiem bērnu un jauniešu tautas deju kolektīvu – 1.–12. klašu dejotāju. KDi kopā ar dažiem no tūkstošgalvainās dejotāju ģimenes mēģināja noskaidrot, kas veido nepārejošo dejošanas fenomenu. Kāpēc gribas dejot?
Ir ideāla sajūta
Rīgas Jāņa Šteinhauera vidusskolas TDK Asni dejotāji, kuri rudenī ies 6., 7. un 8. klasē: Jēkabs, Rūdolfs, Gustavs, Klāvs un Marks. Puiši pirms koncerta Viedvasara mākslinieku zonā sit kārtis. Visi runā dedzīgi un cits caur citu, tāpēc diemžēl neizdodas izšķirt, ko kurš runā. Šoreiz tas arī nav tik svarīgi, jo puiši ir uz viena viļņa.
Dejot viņiem patīk, jo tā ir iespēja satikt draugus, izjust atmosfēru. Puišus iepriecina, ka pilnā arēnā cilvēki viņus redz, un viņiem gods dejot tādā koncertā. Ir prieks, kad sanāk, bēdīgi, kad nesanāk. Bērnu vecumā paticis vairāk, tagad reizēm arī nepatīkot, tomēr puiši domā, ka visiem vajag pamēģināt. Ir forši, jo var redzēt citus kolektīvus, kā viņi ģērbjas un kā dejo. Nonākot no skatuves, ja labi nodejots, ir ideāla sajūta. Tautastērpos pamatā esot karsti, pēc tam ir patīkami uzvilkt savas mīkstās drēbes. Bet esot jau arī biščiņ forši sajust to senatni – atzīst zēni.
Nedrīkst kļūdīties ne zāles stiebriņā
7. jūlijs, pirmdiena. Ap plkst. 8.30 pie Daugavas stadiona ieejas Mēģinājums jau rit pilnā sparā, bet pie vārtiem vēl notiek sadzīviska rosība – tiek dalītas aproces un citas piederības zīmes. Katram šajā skudru pūznī ir savs svarīgs uzdevums.
Dodos pie pieaugušo pulciņa, domājot, ka viņi ir deju skolotāji.
"Nē, nē, mēs esam scenogrāfija!" – smejas omulīgais pulciņš. "Mēs būsim pikseļi. Mēs būsim tie, kas taisīs fonā visus skaistos zīmējumus un rakstus. Mums katram būs pieci krāsaini pikseļi no dažādām krāsām, no abām pusēm desmit krāsu. Mums katram priekšā būs iedota lapa, kurā brīdī kuram ciparam kura krāsa jārāda vai jācilā. Ļoti atbildīgs uzdevums!" stāsta Inita.
Raimonds. Mēs esam pastiprinošā daļa, kas veido vizuālo efektu. Un to darīs pusotrs tūkstotis cilvēku. Mēs esam brīvprātīgie no dažādiem lielo kolektīviem, atbalstām.
Inita. Mēs veidosim debesis un zemi, veidosim kaķi. Būs uzbūvēta speciāla tribīne. Tā būs pirmoreiz.
Raimonds. Mēs paši neredzam, ko radām. Ļoti smags un atbildīgs darbs. Nav tik viegli visu dienu to darīt. (Brīvprātīgajiem bija jāapmeklē 8 mēģinājumi! – U. A.)
Inita. Ja tev tanī momentā ir jābūt zālei, bet kāds nokļūdās un paceļ zilo, tad visa bilde ir izbojāta. Mūsu darbs ir ļoti, ļoti atbildīgs. Nedrīkst pēkšņi būt viena dzeltena pienene, ja jābūt debesīm. Mēs kā vecāki un paši koristi gribējām izbaudīt šo procesu.
Vai bērni paši grib, vai tomēr tā vairāk ir vecāku izvēle?
Inita. Ja bērns negrib, viņš neiet un nedzied, un nedejo. Labi, ir grūti, viņš pačīkst. Varbūt kādreiz viņš negrib iet uz mēģinājumu, bet kopumā viņš grib, tāpēc viņš tur iet.
Jānis. To ļoti var redzēt dziedātājos. Vakar (6. jūlijā) Domā bija garīgais koncerts. Tur varēja redzēt. Tur ir jauniešu bars, kas būs nākamie dziedātāji. Cepuri nost! Ļoti labi!
Inita. Koru karos tik daudz apbrīnojamu kolektīvu. Es domāju – jē, šitie pēc tam būs lielie! Vai viņiem pietiks koru?
Jānis. Pietiks. Laiks rāda, ka dzīve ieliek grožos, tiem, kam paliek degsme dziedāt un dejot, tā parasti ir visu mūžu. Viss ir kārtībā. Būs jau labi. Mums nav, par ko īsti uztraukties, jo tradīcijas ir, vecāki ir. Bērniem tālāk ir bērni, un bērniem atkal ir bērni.
8. jūlijs, otrdiena. Daugavas stadiona iekšpusē. Ap plkst. 8.20, kad skaļruņos jau pilnā sparā skan virsvadītāju enerģiskie "Unnn!"
Rit laukuma mēģinājumi uz diviem gaņģiem. Var izvēlēties, kura virsvadītāja asprātīgajās piezīmēs un tehniskajās norādēs ieklausīties. Daļa dejo, daļa gaida, sēž zemē pie laukuma, būsim godīgi – drusku sanīkuši, bet tur jau trakam būtu jābūt, lai plkst. 8, visticamāk, pēc negulētas nakts, lēkātu uz vienas kājas. Gaidītāju rindās daudz seju ar izteiksmi "nu tiešām?!". Dejojot visi kā uz burvju mājienu pārvēršas.
Kā lielā ģimenē
Dodos pie simpātiskas trijotnes, kam uz krekliņa rakstīts Mazais ritenītis. Vēlāk noskaidroju – tas ir Rīgas Tehniskās koledžas jauniešu tautas deju kolektīvs.
Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi!
Amaranto, Alberto, Terēza. Mēs esam no Itālijas.
Itāļu jaunieši Terēza, Alberto un Amaranto apmaiņas studiju laikā Latvijā izvēlējušies dejot Rīgas Tehniskās koledžas jauniešu tautas deju kolektīvā Mazais ritenītis. Foto – Undīne Adamaite
Jūs tik labi jau runājat latviski!
Mēs Latvijā esam jau desmit mēnešus, studentu apmaiņas programmā.
Kāpēc jūs izvēlējāties tieši dejot?
Alberto. Es domāju, ka Latvijā ir tik forša deju kultūra, es ļoti gribēju tur iet un mēģināt. Atradu kolektīvu Mazais ritenītis. Es tur biju pirmo reizi, un jau bija mīlestība. Tad es teicu: "Amma, nāc ar mani!" Un, jā, mēs esam kopā ar Mazo ritenīti un dejosim Deju svētkos.
Terēza. Bija ļoti forši, un kāpēc ne?
Amaranto. Es nezinu (smejas). Es domāju, ka Dziesmu un deju svētki būs ļoti, ļoti forši, tāpēc ka kopā būs tik daudz kolektīvu! Būs ļoti skaisti, īpaši video un bildes.
Ko jums nozīmē Laimas dārzs?
Terēza. Kad es esmu kopā ar draugiem un ģimeni.
Alberto. Mēs neko nezinājām par Latviju un tās kultūru, tagad man laime nozīmē dzīvot starp Latvijas cilvēkiem. Šodien ir sajūta kā lielā ģimenē. Ir ļoti forši!
Vai kādam uz koncertu atbrauks arī vecāki?
Amaranto. Jā, mani vecāki atbrauks rītdien vakarā.
Vienkārši dejot
Kā jūs, meitenes, sauc?
Liene, Līva, Līvija.
No kurienes jūs esat?
No Vecpiebalgas jauniešu deju kolektīva Slātaviņa.
Liene (no kreisās), Līva un Līvija no Vecpiebalgas jauniešu deju kolektīva Slātaviņa. Foto – Undīne Adamaite
Kāpēc jūs no visām nodarbēm, ko šodien jaunieši var izvēlēties, par savu izvēlējāties tieši dejošanu?
Līva. Es jau dejoju no bērnudārza laikiem, mani kaut kā saista, man ļoti patīk.
Kas tev patīk?
Līva. Vienkārši dejot! Kustēšanās.
Kā jūs jūtaties, kad dejojat?
Līvija. Es jūtos ļoti labi. Kad es dejoju, ir sajūta, ka visas problēmas aiziet prom.
Līva. Es arī jau dejoju no bērnudārza laikiem. Dejot man patīk tāpēc, ka tad jūtos brīvi un varu pavadīt laiku kopā ar saviem kolektīva draugiem.
Liene. Es arī jūtos labi.
Kā jūs jūtaties, kad uzvelkat mugurā tautastērpu?
Liene. Smagi.
Līva. Skaisti.
Līvija. Skaisti, bet cieši viss savilkts kopā, bet skaistums prasa upurus.
Kuras dejas jums vislabāk patīk no lielkoncerta programmas?
Līva. Man ļoti patīk Žeperis aulejskijs, tāda forša deja, ātra.
Līvija. Man tieši tas pats.
Kāda ir sajūta sastapt tik daudz līdzīgi domājošu bērnu?
Līvija. Es tam biju gatava.
Vai jums šie ir pirmie svētki?
Līva. Man jau otrie. Es pirms diviem gadiem biju uz lielajiem Dziesmu svētkiem, rudenī iešu 12. klasē.
Līvija. Es arī. Liene. Es – 9. klasē.
Vajag darīt arī kaut ko citu
Sveikas, meitenes! No kurienes jūs esat?
Dobeles pilsētas kultūras nama bērnu deju kolektīva Drellīši. (Ance, Lauma, Maija, Adele, meitenes, kuras rudenī ies 6. un 7. klasē.)
Ance (no kreisās), Lauma, Maija un Adele no Dobeles pilsētas kultūras nama bērnu deju kolektīva Drellīši. Foto – Undīne Adamaite
Kas jums vislabāk patīk dejošanā?
Adele. Man te ir labas draudzenes.
Maija. Man patīk tāpēc, ka te ir tautastērpi un ir interesanti.
Lauma. Man patīk dejot, jo es jau dejoju ļoti ilgi, jau no bērnības. Man dejošana paliks atmiņā gan jau uz visu mūžu.
Ance. Es arī sāku no ļoti jauna vecuma. Man ir iepaticies, un tā arī turpinu.
Vai jūs vecāki aizveda uz dejām vai pašas gribējāt?
Lauma. Man visa ģimene ir dejojusi. Mamma ar tēti to iesāka, viņi dejoja kopā, tad – brālis, un tad jau arī es.
Vai ir kāda deja, kuru gaidāt šajā koncertā?
Adele. Ja godīgi – Rozā polka. Man patīk soļi.
Maija. Man arī Rozā polka.
Lauma. Man patīk Sudmaliņas. Tas ātrums un dejas soļi, tur baigi daudz jāgriežas, kas arī ir forši.
Ance. Man patīk Pār deviņi novadiņi. Tā ir jautra un aktīva deja.
Pastāstiet, lūdzu, kā dejās ir ar fizisko slodzi. No malas cilvēkam, kurš nedejo, tas izskatās visai grūti.
Adele. Man vairs nav. Kad pēc vasaras atsāk, tad ir grūtāk. Nu jau ir pierasts.
Maija. Vajag darīt arī kaut ko citu, ne tikai dejot. Es skrienu.
Lauma. Fiziskās slodzes dejās ir daudz, un dejot arī ir grūti, bet nevajag arī visu laiku sēdēt telefonos.
Ance. Es arī skatos, lai visu laiku nesēdētu telefonā un piedalos vēl citās aktivitātēs.
Ko jūs pārējās vēl citu darāt?
Adele. Es šauju un spēlēju ģitāru.
Lauma. Es jāju, braucu ar riteni un peldu.
Ance. Es braucu ar riteni un piedalos biznesa pulciņā. Citreiz eju vēl pastaigāties.
Tev nebūs viņa jāprec
Mēģinājumos izdzirdētās virsvadītāju pērles: "Fiksāk, fiksāk, ražojam elektrību!"; "Te kāds čuč!"; "Gandrīz skaisti. Gribas, lai to var nolasīt – lai ir kā vienā elpā."; "Tev nebūs viņa jāprec un jāveido ar viņu ģimene, bet tās trīs minūtes tev ir jāmīl katra. Paskatieties viens uz otru! Kāda smuka meitene, un kāds foršs čalis!"; "Meitenes, paņemiet čaļus riktīgi aiz ausīm un palīdziet viņiem palēkties. Šī ir vienīgā deja, kur meitenes ceļ čaļus un palīdz viņiem uzlidot."; "Jūs būsit blusas. Arī Straumes kaķim ir blusas.".