Ir sācies 29. Dokumentālo filmu forums (Baltic Se Docs), kurā tiks izrādīta deviņu aktuālu un starptautiski atzītu filmu izlase, ko papildinās tikšanās ar filmu veidotājiem un diskusija. Atsevišķas filmas šonedēļ skatāmas arī Cēsīs, Jēkabpils novada Salā, Liepājā un Rēzeknē, kā arī tiešsaistē visā Latvijā Nacionālā kino centra portālā Filmas.lv.
Filmu programmu kinoteātrī Splendid Palace 2. septembrī plkst. 18.30 atklāja ar ukraiņu režisora Dmitro Hreško filmu Divia – bez dialogiem veidotu, skaņām piesātinātu vērojumu par Krievijas sāktā kara radīto ietekmi uz vidi Ukrainā.
Īpašs notikums ceturtdien, 4. septembrī, būs režisores Giedres Beinorjūtes Lietuvas un Latvijas kopražojuma filmas Svētais un laicīgais Pievēnos/Sacrum and Profanum in Pievėnai Latvijas pirmizrāde. Filmā novērota Pievēnu ciema iedzīvotāju gatavošanās īpašam Lieldienu nakts rituālam – krusta sargāšanai ‒, tā turpinot unikālu, gadsimtiem senu tradīciju, kas šobrīd saglabāta tikai šajā ciemā Žemaitijā. Smalki sirsnīgo kopienas tvērumu pavada Vestarda Šimkus skaņdarbi, kas ieskaņoti kopā ar dziedātāju Rūdi Cebuli un saksofonistu Arti Gāgu. Filma Latvijā kopproducēta studijā Mistrus Media. Režisore atklāj, ka Lietuvā par šo filmu ir negaidīti liela interese, rādīšanas laiku kinoteātros pieprasījuma dēļ bijis pat jāpagarina.
Filmā novērota Pievēnu ciema iedzīvotāju gatavošanās īpašam Lieldienu nakts rituālam – krusta sargāšanai ‒, tā turpinot unikālu, gadsimtiem senu tradīciju, kas šobrīd saglabāta tikai šajā ciemā Žemaitijā. Publicitātes foto
Giedres Beinorjūtes debijas pilnmetrāžas spēlfilma Elpa marmorā/Kvepavimas i marmura īsā laikā Latvijā piedalās uzreiz divos festivālos – Riga IFF konkursa skatē un Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps programmā, jo šis Lietuvas un Latvijas kopražojums saņēmis nomināciju balvai par komponista Vestarda Šimkus radīto mūziku.
"Es Giedres Beinorjūtes vārdu ielāgoju jau pirms gadiem pieciem, kad Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā noskatījos viņas dokumentālo filmu Sarunas par nopietnām tēmām/Pokalbiai rimtomis temomis (2012) – sarunas ar bērniem par dzīvi, par nāvi, par mīlestību, par visu. Nespēju noticēt, cik askētiski un reizē emocionāli, gudri un vizuāli pārliecinoši var uzfilmēt kaut ko tik nekinematogrāfisku kā sarunas – būtībā intervijas ‒, un turklāt ar bērniem, bet režisorei bija izdevies šīs sarunas pacelt eksistenciāla vispārinājuma līmenī, ne tikai papriecāties par bērnu spontanitāti un tiešumu," tā Kinoraksti.lv (06.11.2018.) savu interviju ar Giedri Beinorjūti piesaka Kristīne Želve. Var piebilst, ka Giedre Beinorjūte sešus gadus ir strādājusi bērnu uzticības tālruņa līnijā, arī viņas maģistra darbs ir bijis saistīts ar bērnu attēlojumu kino. Lietuvieši šo esejistisko, minimālistisko dokumentālo filmu virzīja Oskaram kategorijā Labākā ārzemju filma. Strādājusi arī kā ievērojamā lietuviešu kinodokumentālista Šarūna Barta asistente.
Giedre Beinorjūte uzņem kino kopš 1997. gada, ir nozīmīga Lietuvas kino industrijas četrdesmitgadnieku paaudzei piederīga personība – scenāriste un režisore. Viņas filmas ir daudzkārt godalgotas. Spēlfilma Balkons (2008) 2009. gadā saņēma Lietuviešu nacionālo kino balvu Sudraba dzērve kategorijā Labākā īsfilma.
Kopā ar domubiedriem 2006. gadā nodibinājusi eksperimentālo un dokumentālo filmu studiju Monoklis. Kopš 2007. gada ir pasniedzēja Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā.
Kinorežisore brīdi pirms došanās uz Rīgu, atrodoties Lisabonā, atsaucās nelielai Zoom intervijai.
Pirms runājam par jūsu jaunāko filmu, pastāstiet, lūdzu, kā jūs sev atklājāt dokumentālā kino spēku un valdzinājumu?
Tas sākās studiju laikā Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā Filmu nodaļā. Mans galvenais pasniedzējs bija liela personība Lietuvas kinomākslā – Henriks Šabļevičus. Es domāju, ka lielākā ietekme nāca no viņa. Pirmoreiz pa īstam sajutu dokumentālā kino fascinējumu, kad kopā ar pasniedzēju un studentiem devos uz Bornholmas kinofestivālu Dānijā. Tur ieraudzīju un novērtēju dokumentālā kino iespējas. Manu mīlestību pret dokumentālo kino ļoti ietekmēja arī raidījumi par dokumentālo kino, ko manā jaunībā varēja skatīties Lietuvas Televīzijā. Tas bija ļoti labs raidījums, un tur rādīja lieliskas dokumentālās filmas. Šajā raidījumā redzēju arī Ivara Selecka filmas, kuras mani ļoti uzrunāja un atstāja lielu iespaidu. To pašu varu teikt par čehu filmām. Es joprojām atceros šo filmu noskaņas.
Cik saprotu, esejistiskais dokumentālā kino stils, kuru kritiķi ierauga jūsu filmā Svētais un laicīgais Pievēnos, ir jūsu rokraksts arī pārējās filmās? Vai jums ir tuvs poētiskais dokumentālais kino?
Jā, no šīs ietekmes, kas ir tik stipra gan Lietuvā, gan Baltijas dokumentālajā kino kopumā, ir grūti izvairīties. Patiesībā no sākuma es nesekoju šim poētiskajam stilam. Man patika eksperimentēt, un manas pirmās dokumentālās filmas savā izteiksmē ir visai dažādas.
Jūs sešus gadus esat strādājusi bērnu uzticības tālruņa līnijā. Kā tas palīdzēja, veidojot filmu Sarunas par nopietnām tēmām?
Lai es varētu strādāt šo darbu, bija jāiziet kursi. Galvenais ‒ šeit iemācījos klausīties un uzklausīt, kas filmu veidotājiem, un ne tikai dokumentālistiem, ir ļoti svarīgi. Klausīties un saprast. Pēc šīs pieredzes es uzņēmu arī spēlfilmu, kur galvenie bija bērni. Tā man deva arī psiholoģiskās zināšanas, kā tuvoties cilvēkiem. Tas ļoti palīdzēja gan scenāriju rakstīšanā, lai radītu psiholoģiski patiesus un pārliecinošus raksturus, gan režijā. Tā manā dzīvē ir ļoti, ļoti vērtīga pieredze.
Droši vien tas ir viens no galvenajiem dokumentālistu jautājumiem – kā ar savu filmu varoņiem izveidot cieņpilnas un godīgas attiecības? To mēs redzam arī jūsu filmā Svētais un laicīgais Pievēnos, ka jums ir izdevies panākt vietējās kopienas uzticēšanos. Padalieties, lūdzu, kā tas notika? Filmēšanas grupu ar visu ekipējumu maza ciematiņa baznīciņā, protams, nevar gluži nepamanīt. Kā jūs izveidojāt kontaktu ar vietējiem iedzīvotājiem?
Jā. Ar dažādiem cilvēkiem ir dažādas taktikas. Mūsu taktika bija – pavadīt pēc iespējas vairāk laika kopā ar ciema iedzīvotājiem. Satikt cilvēkus un būt klātesošiem. Pat ne īpaši sarunāties ar viņiem, bet vienkārši būt redzamiem.
"Dzīvojām tur gan rudenī, gan ziemā. Apmēram divarpus mēnešus pirms Lieldienām sākām ierasties ļoti bieži. Filmējām ielās, veikalā, apciemojām cilvēkus, kopā dzērām kafiju, sarunājāmies, uzklausījām stāstus, kā viņi dzīvo, lai iepazītos un būtu tuvumā," par dokumentālās filmas Svētais un laicīgais Pievēnos tapšanu stāsta Giedre Beinorjūte. Publicitātes foto
Vienkārši dzīvojāt kādu brīdi kopā ar viņiem?
Jā, dzīvojam šajā ciematā. Izpētes periods bija diezgan garš, tas nenotika katru dienu. Pirms gada atbraucām uz vienu Lieldienu nakti, lai paši piedzīvotu šo tradīciju, un tad sākām atgriezties vēl un vēl un satikties ar cilvēkiem. Dzīvojām tur gan rudenī, gan ziemā. Apmēram divarpus mēnešus pirms Lieldienām sākām ierasties ļoti bieži. Filmējām ielās, veikalā, apciemojām cilvēkus, kopā dzērām kafiju, sarunājāmies, uzklausījām stāstus, kā viņi dzīvo, lai iepazītos un būtu tuvumā. Cēlāmies ļoti agri, lai filmētu saullēktu vai skolēnu autobusu, kurš ved bērnus uz skolu pilsētā. Tas nostrādāja. Žemaitija ir īpašs reģions, kur dzīvo visai noslēgti cilvēki. Viņiem ir lieliska humora izjūta, bet paiet laiks, lai viņiem pietuvotos. Piemēram, ja atceraties filmu, pavecākais vīrietis, kuram ir viena no galvenajām lomām, pret mums bija ļoti jauks, bet savā mājā nekad neielaida. Tad viņš bija aizņemts, tad – nebija laika. Mēs zinājām, ka viņš audzē putnus, un nopirkām no viņa dzīvu tītaru, jo viņš pats tos nekauj. Tas no mūsu puses bija žests, lai izveidotu kontaktu. Tas viņu atvēra, un tālāk vīrietis mums uzticējās, ka mēs esam normāli cilvēki. Katram ir nepieciešama savādāka pieeja.
Jāatzīstas, ka es par šādu tradīciju uzzināju pirmoreiz. Vai Lietuvā tā ir zināma?
Nē, mūsdienās neviens nezina. To nezina pat cilvēki, kas dzīvo diezgan tuvu Pievēniem. Es par to biju dzirdējusi, bet nekad nebiju redzējusi. Tas ir vienīgais ciems, kur vēl ir dzīva šī krusta sargāšanas tradīcija Lieldienu nakts vigīlijā. No arhīviem zinu, ka XIX gadsimtā tā bija diezgan populāra visā Lietuvā, bet jo īpaši – Žemaitijā. Neviens īsti nezina šīs tradīcijas izcelsmi, bet, visticamāk, tās saknes sniedzas līdz pat viduslaiku mistērijām, kad baznīcā teatrālās ainiņās tika izspēlēti Evaņģēlija notikumi, jo ne visi prata lasīt. Joprojām ir baznīcas, kurās ir saglabājušies kostīmi un dažādi rekvizīti no šī teatralizētā rituāla. Filmā redzam, ka tradīcija ir ļoti mainījusies un reālajam stāstam ir jau pat grūti izsekot. Var izteikt tikai minējumus. Cilvēki maskās, protams, nenāk no Evaņģēlija, tā ir vietējo tradīciju un karnevāla ietekme.
Filmas intonācijā apvienojas gan humors, gan patiesa smalkjūtība pret visām cieminieku izdarībām, kur tiešām tik skaisti un arī smieklīgi savijas kopā gan sakrālais, gan profānais. Kā intonācijā jūs vēlējāties izstāstīt šo stāstu?
Dokumentālajā kino, ja tu gribi filmēt cilvēkiem, viņiem tev ir jāuzticas, un tu nedrīksti viņus nodot. Manās filmās cieņa pret cilvēkiem ir pati svarīgākā. Es nekad viņus neizmantošu, jo viņi man uzticas. Es viņus nekad tīšām nerādīšu smieklīgus vai pamuļķīgus, jo dokumentālais kino ir liels spēks. Tās ir arī manas bailes nepazaudēt viņu uzticēšanos. Humors filmā nāk no pašiem cieminiekiem, jo viņiem piemīt ļoti laba humora izjūta. Man pašai arī patīk filmas, kurās ir humors. Es to izmantoju kā izteiksmes līdzekli, jo tas atver arī skatītājus. Arī runājot par nopietnām lietām, mēs varam smaidīt. Pirmie cilvēki, ko sastapu ciemā, bija šīs sievietes – koristes ‒, kuras sprieda par Dievu un par to, kā sagatavot Lieldienu ceremoniju un mielastu.
Burvīgas, kolorītas sievietes, bet, tiesa, ne pārāk atvērtu prātu. Filmu noslēdzat ar kadru, kurā sievietes spriež par to, vai priesteris varētu būt arī sieviete, un vienprātīgi nospriež, ka tas būtu dīvaini un muļķīgi. Vai jums, filmu veidojot, bija svarīgs arī feministiskais akcentējums un jautājums par sieviešu ordināciju?
Kad es sāku filmu uzņemt, nedomāju ne par kādu feministisko aspektu, bet tas izauga pats no sevis, un sapratu, ka tas ir svarīgs un nav apejams. Pirmoreiz ceremonijā zaldātos gāja arī jaunās ciema meitenes, vīri par to iesmēja, un tas kļuva svarīgs motīvs. Protams, es negribēju šo palaist garām, jo tā ir ļoti aktuāla tēma un ļoti dabiskā veidā stāstā pati attīstījās. Tas man kļuva svarīgi, jo labi strukturēja stāstu.
Kādi bija jūsu impulsi, lai izstāstītu šo stāstu? Vai jums pašai filma vairāk ir par reliģiskiem jautājumiem vai dzīvi kā tādu, kur neatšķetināmi savijas gan jautājumi par desu, olām un pīrāgiem, gan – Dievu.
Kad izdzirdēju par šo tradīciju, mani tā ieinteresēja, bet īsti nezināju, ko lai ar to iesāk. Tad sākās karš Ukrainā, un es kaut kā sajutu, ka ir laiks doties uz šo mazo ciematu, kur, neraugoties uz to, kas notiek pasaulē, turpina darīt kaut ko nemainīgi un pastāvīgi. Patiesībā neviens pat īsti nezina – ko. Tas man bija kaut kas noslēpumains, un es gribēju meklēt tam saknes. Iespējams, tas bija galvenais iemesls. Protams, daudz ko es daru arī intuitīvi. Visas savas izvēles un lēmumus es nevaru izskaidrot. Reliģiskā tēma man arī bija svarīga. Šī filma man palīdz domāt par sabiedrību, kura ir aizvien mazāk un mazāk reliģioza. Kas notiek ar sabiedrību? Kā tā attīstīties? Kāda būs tās nākotne? Lai arī šie jautājumi nav ieraugāmi filmas priekšplānā, tie mani nodarbināja.