Laikmetīgās mākslas cienītāji Latvijā Anastasiju Sosunovu (1993) vislabāk atcerēsies no otrās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) viss reizē zied. Tā notika 2020. gada vasaras nogalē Andrejsalā, Rīgas vēsturiskās rūpniecības ostas pamestajā teritorijā. Šī vieta atbilda franču kuratores Rebekas Lamaršas-Vadelas konceptam par cita veida nākotnes veidošanu, kas ir brīva no kapitālisma radītajām sekām: "Viņi (mākslinieki) ir starp pēdējiem, kuri vēl spēj mums rādīt ceļu un apliecināt, ka nākotne ir atvērta."
Anastasijas Sosunovas instalācija biennālē Habitabols bija izvietota savvaļas augu pilnā pļavā. Tur kādreiz atradies peintbola laukums ar vairākām koka būvēm, kur patverties spēlētājiem. Māksliniece to iztēlojās kā pilsētu, kas ir pamesta spēles izraisīta kara dēļ. Mīklas skulptūras un mēbeļu paliekas atradās starp finiera ēku drupām, kam doti vārdi un piešķirtas funkcijas, piemēram, baznīca. Vienā no tām – iespiedgrafika ar iedomātās pilsētas karti, radot pārsteiguma elementu, kas laikmetīgajā mākslā ir ļoti patīkams. Māksliniece apliecināja neparastu radošumu un atšķirīgu filozofiju par mūsdienu atceres specifiku.
Mākslinieces darbi Latvijā tika izstādīti Viļņas galerijas Editorial ekspozīcijā mesē Rīga Confidential (2023) un galerijas eastcontemporary ekspozīcijā mesē Rīga Contemporary (2025). Anastasija Sosunova ir piedalījusies arī laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit 10 Rīgas cirkā (2018) un Survival Kit 14 Vidzemes tirgū (2023).
Anastasijas Sosunovas jaunākajā personālizstādē Spit Bite Laikmetīgās mākslas centrā Kim? ir apkopoti darbi, kas radīti kopš 2023. gada. Tie vēsta par būvmateriālu veikalu tīklu Senukai, pieskaroties tā īpašnieka garīgajām mācībām. Neparastā tēmas izvēle ietver vairāk, nekā pirmajā mirklī šķiet. Senukai veikala parādīšanās Lietuvā 1993. gadā stāsta par valsts izaugsmi pēc Padomju Savienības sabrukuma, turklāt šis laiks sakrīt ar pašas mākslinieces uzaugšanu. Senukai arī aizsāka DIY (do it yourself jeb "dari pats") kultūru un kapitālisma uzplaukumu. Izstādes darbi nav tikai stāsta ilustrācijas, tie veido jaunu juteklisku pieredzi. Kim? ieejas zālē un tai pa labi esošajā telpā apkopota skulptūru grupa Local Beasts (2024; tapusi 15. Gvandžu biennālei), kas izstādīta režģveida struktūrā no armatūras stieņiem, kā arī astoņi jauni iespiedgrafikas darbi uz metāla plāksnēm. Otru izstādes daļu veido aptumšotā telpā izvietoti trīs video, kas atceres poētikas ziņā atgādina lietuviešu un amerikāņu mākslinieka un režisora Jona Meka (1922–2019) daiļradi.
Vairāk par savu jauno izstādi Spit Bite Anastasija Sosunova stāsta intervijā KDi.
Biju pārsteigts, redzot tavus darbus, īpaši video ar nosaukumu DIY. Sākumā šķita, ka tas ir stāsts par jauniešu mīlestību kapitālisma laikā. Pēcāk uzzināju, ka tas vēsta par veikalu ķēdes Senukai īpašnieka garīgajām mācībām!
Esmu priecīga, ka pirmo reizi visi trīs Senukai sērijas video ir vienuviet. DIY (2023) ir pirmais video no sērijas, tāpēc tas ir pirmais, kuru skatītājs redz pēc ienākšanas izstādē. Tas sākas ar frāzi: "When I was born, I was lost, but hopeful. Instead of portraits of people in power, there were animals in the bank notes: lizards, martens, a lynx and a moose. It is like, for a short period of time, people stopped believing in people" ("Kad es piedzimu, es biju apjukusi, bet pilna cerības. Banknotēs cilvēku portretu vietā bija dzīvnieki – ķirzakas, caunas, lūši un aļņi –, it kā uz īsu brīdi cilvēki būtu pārstājuši ticēt cilvēkiem" – K. F.). Tā ir atsauce uz grafikas darbiem un instalāciju Local Beasts citā telpā un norāda uz Lietuvas taloniem (tie tika izmantoti Lietuvā no 1991. līdz 1993. gadam – K. F.).
Video DIY stāsta par jaunu realitāti, kas ienāca Lietuvā 1993. gadā, – būvniecības preču veikaliem. Visi materiāli, no kuriem būvē jauno pasauli, nāk no šiem veikaliem. Es kopā ar draudzenēm ceļoju pa Senukai īpašnieka uzceltajām ēkām, uzdodot jautājumus par kapitālismu un autorību. Stāstījumā ierunāju ļoti aptuveni pārrakstītus citātus no Senukai īpašnieka grāmatas The Spirit of Entrepreneurship. Mēģinu izvairīties no tiešas citēšanas, lai nepārkāptu autortiesības. Es tiem piedzejoju klāt savas domas un draudzenēm pieskaņoju nagu dizainu un sejas kosmētiku, lai viss atbilstu vienai tēmai. Mūsu attieksme bija kā fanātiķēm, kā grūpijām, kuras dzenas nevis pēc bītliem, bet lietuviešu miljardiera mistiķa radītās vīzijas.
Nākamajā telpā ir video Xover (2025), kas turpina šo tēmu. Tajā mēs viesojamies tajās pašās vietās – hoteļos, tirdzniecības centros un spa –, kuras ir redzamas iepriekšējā video, tikai no cita skatu punkta. Tas ir kā doties uz baznīcu – atgriežoties tu esi sapratis kaut ko pavisam citu. Filmējot Xover, izmantoju termokameru. Vienā brīdī redzama 18. janvāra nakts, kad bez piecām minūtēm pusnaktī cilvēki iet peldēties ledusaukstā ūdenī. Tā ir diena, kad Jordānas upē tika kristīts Jēzus. Saskaņā ar ticējumu viss ūdens uz zemes tiek Dieva svētīts. Tas var būt lietus, ezera vai pat krāna ūdens. Tas ir paplašinājums "dari pats" tēmas izpētē – ūdens kļūst par pašdarinātu svētību. Otrs termiskās attēlveidošanas skats ir Jaungada vakars. Tam ir ļoti satraucošs efekts, jo īpaši brīžos, kad tas atgādina karu, – tiek šauts no zemes uz augšu, bet tad kamera attālinās, un ir redzams, ka cilvēki pulcējas un ir laimīgi. Šajā sajūtā ir kaut kas ļoti dīvains.
Kāpēc tu esi tā apsēsta ar būvniecības preču veikaliem?
Tas nav stāsts tikai par šo veikalu, bet par to, ko tas simbolizē. Pat Senukai logotipam ir sava simbolika (tā tiek skaidrota video DIY – K. F.). Tāpēc es saviju kopā korporāciju estētiku, "dari pats" kustību un ticību. Latvijā arī ir Senukai veikalu tīkls, bet Lietuvā tas ir tik plaši izplatīts, ka kļuvis par jebkura būvniecības preču veikala sinonīmu. Pat ja cilvēki dodas uz veikalu Depo, viņi saka: "Aizbraucam uz Senukai." Tā ir biznesa impērija, kas ir tikpat veca kā es. Daži cilvēki mēra laika posmus, domājot par vēsturiskiem notikumiem. Uzskatu būvniecības preču veikalu rašanos gandrīz vai par pagrieziena punktu savā dzīvē un saistu to ar tēmām, kuras mani kā mākslinieci interesē, piemēram, identitāti, ticību, varas un kontroles sistēmu, ražošanu, materialitāti un skaistumu. Šie veikali, spa kūrorti, iepirkšanās centri – tā ir zeme, kas nepieder mums, un tā ir kļuvusi par ainavu, kurā attīstās paaudze.
Man patīk izstādes plānojums. Pirmā telpa nemanāmi iepazīstina ar tēmu.
Izstāde sākas ar divām lapām no Senukai preču kataloga bukleta. Viena aicina svinēt dzimšanas dienu būvmateriālu veikalā, savukārt otrajā ir skaists piedāvāto gaismas ķermeņu izkārtojums.
Galvenā atšķirība starp šo izstādi un instalāciju Habitabols ir tā, ka biennālē RIBOCA tu iedomājies pasauli, bet šeit tu strādā ar esošo realitāti.
Jā, tomēr ir arī daudz vienojošu elementu. Es joprojām izmantoju drukas plāksnes un pagaidu tetovējumus, kurus atrodu košļājamās gumijas iepakojumos. Joprojām cenšos strādāt ar mūsdienu tautas mākslu, bet ne tādā nozīmē, kā to saprot tautas mākslas piekritēji, bet gan tādā nozīmē, kādā cilvēki šodien kaut ko dara, balstoties uz mantotiem ticējumiem un rituāliem. Šo izstādi es vairāk redzu kā sevi, tagad esmu vairāk nobriedusi. Joprojām izmantoju subkultūras estētiku, bet kļūstu stabilāka savā būtībā, domājot par to, ko es daru un kurp virzos, ko es aizņemos un ko neaizņemos.
.jpg)
Skats no Anastasijas Sosunovas personālizstādes Spit Bite Laikmetīgās mākslas centrā Kim?. Foto – Ansis Starks
.jpg)
Skats no Anastasijas Sosunovas personālizstādes Spit Bite Laikmetīgās mākslas centrā Kim?. Foto – Ansis Starks
Sākotnēji video ar nosaukumu DIY bija daļa no četru video instalācijas galerijā Editorial Viļņā.
Pareizi! Tā bija instalācija D I Y, nosaukums rakstāms ar atstarpēm. Video četros ekrānos, armatūras stieņi un skulptūras starp tiem bija viens mākslas darbs, ko savā kolekcijā iegādājās Viļņas laikmetīgās mākslas muzejs MO. Video ir trīs eksemplāri, tādējādi tas var funkcionēt arī kā atsevišķs mākslas darbs.
Sajūtu, ka tas ir kaut kas privāts un tev ļoti svarīgs, rada skaņu celiņš, ko veidojis Miša Skalskis. Vai vari pastāstīt par šo sadarbību?
Miša ir video un mūzikas mākslinieks. Viņš ir izveidojis duetu Ludmila ar Mildu Januševičūti. Miša dzīvo un strādā Helsinkos. Esam pazīstami kopš laika, kad viņš bija aktīvs Viļņā. Viņš ir lielisks mūziķis. Pirmo reizi es lūdzu viņam veidot mūziku savam videoklipam 2021. gadā, un kopš tā laika turpinām strādāt kopā. Labākais mūsu sadarbībā ir tas, ka varu Mišam nosūtīt video un viņš man acumirklī piedāvā mūzikas fragmentus, kas viņam šķiet atbilstoši, ņemot vērā kompozīciju un dinamiku. Miša ir strādājis ar daudziem māksliniekiem, kurus es ļoti cienu, piemēram, ar Deimantu Narkeviču.
Tavu video estētika ir līdzīga daudziem mūsdienu video, taču tie ir meistarīgi izstrādāti līdz vissīkākajām detaļām. Cik ilgs laiks bija nepieciešams DIY filmēšanai un montāžai?
Video izveidei kopumā bija nepieciešami aptuveni trīs mēneši. Starpkadri ir no videobibliotēkas, ko es veidoju jau gadiem ilgi. Piemēram, sēžot vilcienā, ieraugu, ka kādam raustās kāja interesantā veidā. Es to nofilmēju un ievietoju savā bibliotēkā. Pēc vairākiem gadiem es tam atrodu pielietojumu kādā darbā.
Vai tā bija tava ideja trīs video, kas ir redzami izstādē, demonstrēt tumšā un atsvešinātā telpā ar caurspīdīgām slokšņu durvīm brūnā krāsā?
Jā, tā bija mana ideja. Paldies Laikmetīgās mākslas centram Kim? par šādu skaistu iespēju izvietot darbus vairākās atsevišķās, taču caurstaigājamās telpās. Brūnie PVC aizkari bieži tiek izmantoti dažādos lielos uzņēmumos, rūpnīcās un darbnīcās. Tie labi aizsargā no metināšanas vai jebkura cita veida kaitīgas gaismas. Tie arī atdala skaņas zonas vienu no otras. Specifisko brūno toni man patīk saukt par kolas toni. Tas ir tāds pats tonis, kāds rodas, veidojot iespiedgrafiku, precīzāk, tas ir redzams kodināšanas procesā, uzklājot tumši brūnu aizsarglaku uz vara vai cinka plāksnēm. Triepienus klāj vertikāli, it kā tie būtu aizkari. Ar šīm plastmasas aizkaru sloksnēm es atdalu, bet arī savienoju izstādes telpas.
Ieskatoties tavā biogrāfijā, var secināt, ka pēc maģistrantūras beigšanas Viļņas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļā 2017. gadā tu strauji sāki piedalīties dažādās grupu izstādēs.
Interesanti, iepriekš nebiju par to domājusi. Es to nekad neminu savā CV, bet, sākot no trešā kursa, piedalījos ļoti daudzās grupu izstādēs, kuras es saucu par shit shows (zemākas kvalitātes grupu izstādes – K. F.). Tas deva zināmu rūdījumu. Otrkārt, es biju daļa no Rupert (mākslas, rezidenču un izglītības centrs Viļņā – K. F.) alternatīvās izglītības programmas. Tur man palīdzēja nodibināt kontaktus ar vietējiem kuratoriem, piemēram, ar Adomu Narkeviču, kurš izveidoja manu pirmo personālizstādi. Tā ilga vien dažas dienas, bet mēs veicām iespaidīgu izstādes dokumentāciju, ko nosūtījām vairākām starptautiskām mākslas apskates platformām, un tā aizgāja pasaulē. Pēc tam jau bija vieglāk – man bija rūdījums un zināma atpazīstamība.
Kim? programmas direktore Zane Onckule atklāja, ka tu esi strādājusi Laikmetīgās mākslas centrā Kim? par izstāžu uzraudzi. Vai vari par to pastāstīt?
Maģistra studijas Viļņas Mākslas akadēmijā piedāvāja starptautiskas prakses iespējas. Vienu gadu es strādāju par Loras Pruvo asistenti Antverpenē. Gadu vēlāk programmas Erasmus ietvaros pieteicos Laikmetīgās mākslas centrā Kim? par asistenti. Man patika Kim? programma, un tajā laikā es nebiju droša, kuru ceļu mākslas pasaulē iet. Vēlējos redzēt, kā mākslas institūcija funkcionē, un, iespējams, būt daļa no tās. Vai būt grafikas dizainerei vai rakstīt projektus? Kim? bija vieta, kur iepazīt laikmetīgās mākslas šķautnes un darbības mehānismu. Redzēju, ka liela Baltijas mākslas institūcija balstās uz dažu cilvēku nepārtrauktu, pašaizliedzīgu darbu, viņi velta visus savus spēkus, lai tā veiksmīgi funkcionētu.
Kādi bija tavi pienākumi pasaulslavenās mākslinieces Loras Pruvo darbnīcā?
Biju asistente. Tā bija tik brīnišķīga pieredze, ka, atgriežoties mājās, teicu tētim, ka vairs nevēlos būt māksliniece – vēlos būt asistente! Lora Pruvo ir brīnišķīga gan kā mentore un skolotāja, gan kā cilvēks – ļoti darbīga un rūpīga, bet reizē lietas uztver viegli, ar humoru. Šogad satiku viņu Briselē.
Ko tu iemācījies, strādājot kopā ar viņu?
Tolaik "būt māksliniekam" man joprojām bija vīzija, kas nebija balstīta realitātē. Loras Pruvo darbnīcā sapratu, ko nozīmē būt šāda mēroga māksliniekam XXI gadsimtā. Šobrīd vēl ik pa laikam atceros, kas tur notika pirms deviņiem gadiem, un šī pieredze man noder.
Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Māksla, rakstīšana, varbūt vēl kāda cita radoša nodarbe. Tas ir nebeidzams cikls. Vēl vairāk mīlēt mākslu un augt.
Anastasija Sosunova
Izstāde Spit Bite
Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz 28.IX