Jā, tas bija sen, bet Baibas Vegeres interešu loks nav mainījies – joprojām pasteļglezniecība, kas šodien arī ir retums. Smalka, trausla, jutīga tehnika, un tāda ir arī tajā radītā māksla. Baibas Vegeres uzmanības centrā vienmēr bijis cilvēks, visbiežāk sieviete – skaista, stipra, gudra, sieviete ar noslēpumu, ar savu jūtu dzīvi un intelektu. Viņas modeļi visbiežāk ir kolēģi, tātad mākslinieki, draugi. Baiba Vegere kā modeli izmantojusi arī sevi, jā, mākslinieku pašportreti ir īpaša tēma, bet Baiba Vegere tur ienes vēl savu patiesi interesantu pieeju, viņa spēlē lomas, liekot lietā savas sejas plastiku – te to pārveido skaudra zobu sāpe, te mutē skābā odziņa vai lielisks, spēcīgs kodiens ābolā. Jā, vēl nevar nejūsmot par žestu, par roku kustībām, kas papildina tēla izteiksmīgumu, bet vispār, Baibas Vegeres pasteļos rokām ir īpaša nozīme, jo tās atklāj tēla raksturu, spēlē lielu lomu arī kompozīcijā.
Baiba Vegere. Garāmgājēji
Baibas Vegeres (1949) personālizstādes ir rets notikums – 80. gados Zinību namā, kas gan vairāk tika dēvēts par Dieva ausi, atgādinot par to, ka tas ir bijis dievnams un tāds tas ir arī tagad – atrestaurēts, saulē mirdzošiem zeltītiem kupoliem, lai gan mākslinieku vides atmiņu failos glabājas spilgtas epizodes – viena no tām ir arī Baibas Vegeres personālizstāde.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.