Kaspars Zariņš. Bez norādēm

Taču, kā savulaik darbā “Estētiskā teorija” norādījis Teodors Adorno, naiva jeb tieša mākslas uztvere iespējama tikai pēc sākotnēja pastarpinājuma. Šis pastarpinājums var būt mākslinieka biogrāfija, līdz šim izkoptais rokraksts un tēmas, viņa daiļrades interpretācijas, galu galā – priekšstati par mākslu vispār. Katram skatītājam šis pastarpinājums būs savādāks, un, lai arī nekur nav rakstīts, ka māksliniekam visu mūžu jāstrādā vienā veidā, Kaspara Zariņa “metamarfozes” var būt pārsteidzošas. Savas jaunās, šovasar tapušās gleznas mākslinieks apraksta kā krēslas zonu starp zināmo un nezināmo, pastāvīgi atrodoties vienu soli no skaidrības. Šis stāvoklis sasaucas ar racionālisma krīzi, kas 20. gadsimta otrajā pusē iezīmē Eiropas domāšanas paradigmu un liek atteikties no Apgaismības ideāliem izzināt, kontrolēt un pakļaut apkārtējo pasauli. Kaspara Zariņa gleznas ir šīs jaunās pieejas iemiesotāji – tos raksturo nevis skaidra artikulācija, bet intuīcija, nogaidīšana un nozīmes atlikšana. Reizēm starp nesaprotamām formām izdodas saskatīt kaut ko pazīstamu, taču tas turpinās tikai mirkli, skaidrības un pārliecības vietā sniedzot vien nojausmu un minējumu. Interesanti, ka pretstatā daudziem citiem māksliniekiem, kas pievērsušies nezināmo dabas spēku un cilvēka dzīļu atklāšanai, šajos Kaspara Zariņa darbos nav jūtama briesmu un pirmatnējās, graujošās stihijas klātbūtne. Drīzāk tā ir svētku svinēšana, citiem vārdiem, jau minētais uz baudu orientētais stāvoklis. Izstādē apskatāmi arī akvareļi, kas tapuši Džona Banjana grāmatas “Svētceļnieka gaita” ilustrēšanai, kas latviešu tulkojumā nāks klajā novembra sākumā. Dažādu raksturu portreti, šķiet, tapuši vienā elpas vilcienā, un kopā sērija ir savdabīgs (17. gadsimta) sabiedrības portrets, kas, pārcelts mūsdienu mākslas izteiksmē, saglabā savu psiholoģisko precizitāti.Jana Kukaine