Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -2 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Pedro Almodovara filmas Julieta recenzija. Laiku neatgriezīsi, kļūdas neizlabosi

Kinoteātris Splendid Palace sāk jauno sezonu ar Pedro Almodovara filmu Julieta – spēcīgu kaislību piestrāvotu melodrāmu, kurai nāk līdzi pusmūža viedums.

Apsveicu mūs visus ar laba kino tuvošanos – par drēgnā rudens tuvumu, domāju, līksmo retais, toties Rīgā šis gadalaiks tradicionāli nes līdzi daudz labu filmu. Septembrī un oktobrī būs festivālu maratons (Baltijas pērle, Lielais Kristaps, Rīgas Starptautiskais kinofestivāls) – tā ka būs, ko turēt, bet trenēties varēja sākt jau no 18. augusta, kad sezonu atklāja kinoteātris Splendid Palace, sviežot galdā veselu paku ar trumpjiem. Tajā ir gan ASV klasika – visu laiku slavenākā un kičīgākā melodrāma Kasablanka (1942) ar Ingridu Bergmani un Hamfriju Bogartu, gan dāņu filmas, kurām vērts pievērsties detalizētāk, gan izcilā spāņu režisora Pedro Almodovara jaunākais darbs Julieta.

Pie Julietas, Huljetas vai Džuljetas tad arī apstāsimies. Nevēlos ieslīgt filoloģiski lingvistiskā disputā, kāpēc latviešu versijā filmai ir saglabāts oriģinālais, grūti izrunājamais nosaukums Julieta. Paliksim pie tā, ka filma nosaukta galvenās varones vārdā – spāņi viņu dēvē par Huljetu, savukārt angliskajā vidē tā visdrīzāk būtu Džuljeta, kas raisa paralēles ar Šekspīra varoni. Kaut – stop! – šī asociācija nebūs precīza. Filmā neiztiek bez kaislībām, taču Pedro Almodovara filmas galvenā varone nav trausla, pirmās mīlas neprāta iznīcināta pusaudze, bet gan sieviete pusmūžā. Viņu atveido Spānijā slavena aktrise Emma Svaresa, šo pašu varoni jaunībā – skaistule Adriana Ugarte.

Abu aktrišu sejas rotā arī filmas izteiksmīgo plakātu, to patlaban vērienīgi eksponē daudzās Eiropas pilsētās, kurās tiek demonstrēta Pedro Almodovara filma. Spānijā tā jau ir izrādīta pat pirms maijā notikušās filmas starptautiskās pirmizrādes Kannu kinofestivāla konkursa programmā. Kaut Julieta no Kannām atgriezās bez balvām, filmas komanda – Pedro Almodovars un viņa aktrises – izbaudīja visas festivāla priekšrocības un milzīgu, ļoti labvēlīgu starptautisko publicitāti.

Iemīļotais žanrs

Pedro Almodovars ir viens no Kannu festivāla – ietekmīgākā Eiropas autorkino institucionālā balsta – iecienītajiem autoriem. Tūkstošgades mijā viņa filmas Francijas Rivjērā plūca balvas un emocionāli ievibrēja režisora stila cienītāju sirdis. Atgādināšu tikai dažas no Pedro Almodovara klasiskajām un ne tikai Kannās apbalvotajām filmām: Viss par manu māti (1999), Runā ar viņu (2002), Atgriezties (2006) u. c.

Atgādināšu arī faktu, ka spāņu mākslinieka starptautiskā karjera sākās ar filmu, kuras nosaukums ir ietilpīgs un mūžam aktuāls – Sievietes uz nervu sabrukuma robežas (1988). Pedro Almodovara filmu galvenās varones ir sievietes, priekšplānā ir viņu drāmas, problēmas, traģēdijas. Režisora daiļrades pētnieki šo cieņu pret sievieti un prasmi iedziļināties viņas emocionālajā pasaulē ir skaidrojuši ar viņa paša dzīves pieredzi – tuvajām attiecībām ar māti un atklāto homoseksualitāti.

Pedro Almodovaram ir 66 gadi, un viņa filmu kādreizējais provokatīvisms ar gadiem ir pieklusis. Lūzuma punkts bija drāma Sliktā audzināšana (2004) – tā skāra sāpīgas tēmas (pedofilija un katoļu baznīca), un tajā iezīmējās paša režisora dramatiskās pieredzes fakti. Tagad Pedro Almodovars ir norimis, viņa atklātie un starptautiskās slavas saulītē ieceltie aktieri (to vidū ir Antonio Banderass un Penelope Krusa) paši kļuvuši par klasiķiem, viņa filmas kļuvušas tradicionālākas, dramatiskākas, zaudējušas kādreizējo ekscentriskumu.

Mākslinieka darbus joprojām raksturo unikāla vizualitāte – viņš izmanto košas krāsas, īpaši daudz sarkanā, nereti lieto izteiktus tuvplānus. Viņa filmu vizuālais tēls ir dekoratīvs un estetizēts ik detaļā. Lai gan Pedro Amodovars laiku pa laikam ir darbojies dažādu žanru teritorijās (vai atminaties izcilo trilleri Āda, kurā es dzīvoju (2011)?), viņa iemīļotais žanrs ir melodrāma. Savulaik režisors savas melodrāmas pārvērta par traģikomēdijām un ekstravagantiem feierverkiem. Tas laiks ir beidzies.

Vēstule meitai

Julieta ir Pedro Almodovara 20. filma, tā ir citāda nekā iepriekšējās, taču loģiski iekļaujas priekšstatos par viņa rokrakstu. Tā ir filma par sievieti – pusmūžā un jaunībā – un viņas mēģinājumiem tikt skaidrībā pašai ar sevi un atklāt, kas iznīcinājis viņas attiecības ar vienīgo meitu. Dramaturģiski filma veidota kā retrospekcija – varone nejauši satiek Madridē uz ielas savas sen pazudušās meitas draudzeni, kura Julietas meitu ir redzējusi citā valstī dzīvu un veselu.

Šī tikšanās kļūst par satraucošu impulsu un mudina Julietu atklāt, kas licis meitai doties prom no mājām uz neatgriešanos – neatvadoties un neko nepaskaidrojot. Lai tiktu skaidrībā ar sevi un savām kļūdām, Julieta sāk rakstīt vēstuli dienasgrāmatu meitai. Filmas darbība būtībā ilustrē pusmūža Julietas vēstules tekstu. Varone atgriežas senā pagātnē – vēl pirms laika, kad skaistā, kaislīgā Julieta satika vīrieti, kurš kļuva par viņas meitas tēvu.

Taisnoties nav vērts

Jebkurš atskats pagātnē ir nostalģijas piepildīts. Nostalģija piemīt arī šai Pedro Almodovara filmai, to pavada nožēlas notis – galu galā vēstule, kuru raksta filmas varone, cenšas vienlaikus gan paskaidrot, gan attaisnot jebkuru Julietas rīcību, kas ir ietekmējusi viņas un viņas pusaugu meitas šķiršanos. Tas varētu būt galvenais pārmetums režisora darbam – varones netiešā vainas apziņa ir ietekmējusi filmas noskaņu. Tā ir rezignēta un apcerīga, par spīti epizodēm no Julietas jaunības, varones laika vitalitātei un prasmei nelaist garām dzīves piedāvātās baudas. Uz Adrianu Ugarti, kura tēlo Julietu jaunībā, ir bauda skatīties, taču filmas dramaturģiskais ietvars – Julietas atmiņas – pat šīs epizodes ievieto nostalģijas un vainas apziņas rāmī.

Protams, Pedro Almodovars zina, ko dara, un, ja viņš, būdams spāņu un Eiropas autorkino klasiķis, ir vēlējies radīt nostalģiski apcerīgu filmu, viņam to neviens nevar liegt. Turklāt viņš sen ir to režisoru pulciņā, kuram ir teju neiespējami pārspēt pašam sevi, – viņa vācelīte ir šedevru pārpildīta. Julieta ir spēcīgu kaislību piestrāvota melodrāma, kurai nāk līdzi pusmūža viedums – par to, ka laiku neatgriezīsi un pieļautās kļūdas neizlabosi. Diemžēl arī taisnoties nav vērts.

P.S. Šonedēļ kļuva zināms, ka gada nogalē Pedro Almodovars tiks pagodināts ar retrospekciju Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA: no 29. novembra līdz 17. decembrim tur tiks demonstrētas visas 20 viņa filmas.

Julieta ****

Melodrāma. Spānija. 2016.

Režisors Pedro Almodovars Lomās Adriana Ugarte, Emma Svaresa, Rosija de Palma u. c. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja