Turklāt, pirms viņš atbrīvo savas sirds princesīti, pa tīro atmasko senās megapoles viltus praviešu necilvēcīgo politisko, ideoloģisko un sociālekonomisko sistēmu, kurā valda mistiski abstrakta dieva kults (un šis dievs ir asiņains kanibāls, kuram regulāri jāupurē dzīva miesa), nevis vienīgais patiesais valdnieks uz Zemes — cilvēks. Vislabāk jau tāds kā pats smukulis DLe, kurš ir spēcīgs, jauns, drosmīgs, asprātīgs, gudrs un vispār — īsts tarzānspartakveidīgs dedzīgs bučmūlītis. Un kur nu bez viņa labākajiem draugiem — antīkiem biezvilnas "krančiem" mamutiem, kas gatavi stāties pretī pat labi trenētai mežonīgo zobenzobu tīģeru armijai. Ja brīvības cīnītāju komplekts savākts, tad, tā sakot, uz priekšu, par dzimteni, urā!
Poēma sešu gadu garumā
Kino šādas poēmas atdzīvināšanai nepieciešami, kā izrādās, gadi seši. Jo jau ieceres līmenī jātiek galā ar dažām potenciālo skatītāju miljonu stereotipiskās uztveres problēmām. Tam, ko sauc par ticamības pakāpi un kas uz ekrāna notiekošajam garantē vismaz kripatiņu labticīga autentiskuma (skaidri zinot, ka šādas filmas nav un nemēdz būt nedz vēsturiski precīzas, nedz zinātniskas, raksti to titru "veidots pēc reāliem notikumiem" filmai priekšā vai pakaļā). Tāpat jau pasaka iz senlaikiem vien būs.
Pirmā problēma: ir jātiek skaidrībā, kādā valodā runās ekrāna ļaudis. Pat vidusskolu nebeigušam kinoapmeklētājam it kā būtu skaidrs, ka tīrā angļu valodā jau nu tie pirmcilvēki kaut kur Eiropā nebuldurēja. Radikālākais, ko ekrāns līdz šim ir piedāvājis: 1966.gadā veidotā Dona Čefija mīlīgā plastilīna dinozauriņu filma "Miljons gadu pirms mūsu ēras", 1981.gadā tapusī žanra klasika Žana Žaka Anno "Cīņa par uguni" vai burvīgā antīkā multenīte "Ledus laikmets" (2002.g. un 2006.g), kurā vispār iztika bez teksta vai aprobežojās ar izdomātām valodai līdzīgām arhaiskām skaņām, vai abi lieliskie Mela Gibsona eposi "Kristus ciešanas" (2004) un "Apokalipto" (2006), kurās tika izmantotas reālas senās valodas — aramiešu un inku — un nodrošināti titri. Diemžēl svaigais verķis 10 000 p.m.ē. izmanto literāru angļu valodu, kas ir kompromiss peļņas nolūkos, jo intelektuāli augsti attīstītais amerikāņu skatītājs nevar ciest nedz lasīt subtitrus, nedz to, ka no ekrāna uz viņu rej necilvēku valodās.
Bez zvaigznēm
Otrā: ir vismaz komiski iedomāties, ka skatītājs "noticēs" simpātiskam alu laikmeta barvedim, ja to spēlēs, piemēram, Toms Krūzs vai Džonijs Deps, vai kāda cita zvaigzne. Tāpēc parasti filmās par dikti seniem laikiem cenšas iztikt ar mazzināmākiem vārdiem aktieru sastāvā (daļēji to diktē arī apstāklis, ka šādu pseidovēsturisku filmu ražošanā lielākā daļa budžeta aiziet specefektu un dekorāciju anturāžai). Atcerēsimies kaut vai nesenāko teicamo "autentiskuma" piemēru Gibsona Apokalipto, kuras panākumus noteica arī izcili nokomplektētais izteiksmīgu, taču pilnīgi nezināmu tēlotāju sastāvs, kura galveno varoņu reālie iedzīvinātāji visai drīzi pēc filmas panākumiem kļuva populāri un veiksmīgi turpina aktierkarjeru. Arī 10 000 p.m.ē. izmantota līdzīga prakse — galvenajā vīriešu lomā, cēlā mednieka D"Le tēlā, filmējies debitants kino, toties superpopulārs modelis Stīvens Streits no pirmā ešelona modeļu aģentūras Next (G.A.P., Armani, Gucci seja utt.). Galvenajā sieviešu — skaistās Evoletas — lomā ir aktrise Kamilla Bella, kuras līdzšinējā kinopieredze ir, piemēram, B kategorijas drebuļfilmā Kad svešinieks zvana, kaut gan aktrise ir gana talantīga (deviņu gadu vecumā viņa teicami notēloja galveno lomu Alfonso Kuarona ASV debijā "Mazā princesīte", 1995).
Vēl filmā būs redzams izteiksmīgais maoru cilts aktieris Klifs Kērtiss ("Cietais rieksts IV", Darena Aranofska "Strūklaka") un Holivudas veterāns Omars Šarifs. Kurš gan no mūslaiku tīņiem atceras, ka šis cienījamais sirmgalvis reiz bija tāds pats kvēls mīlnieks un skaistulis kā Streits, tikai pavisam cita kalibra filmās, tādās kinoleģendās kā "Doktors Živago" un "Smieklīgais skuķis"? Tā ka var teikt — 10 000 p.m.ē. ir filma bez kinozvaigznēm.
Pēdējais — un tas ir teju galvenais iemesls, kādēļ filma, kuru gatavojās uzņemt viens no Holivudas komerciāli visvisveiksmīgāko režisoru desmitnieka (puisis ar savām deviņām filmām sagādājis jau septiņus miljardus) — vācu izcelsmes profītis Rolands Emerihs, kavējās gadus sešus — un tagad, lūdzu, nesmejieties! — slēpjas mamutu garajā apspalvojumā!
Nost ar mākslu!
Emerihs, kuru pazīst kā īpašu knauzeri specefektu lietās (lai atceramies kaut vai divus viņa futuroloģisko dēku žanra šedevrus "Neatkarības dienu" un "Parītdienu" vai vēsturisko kostīmdrāmu "Patriots"), gaidīja, līdz CGI animācijas līmenis sasniegs to attīstības pakāpi, kad viņa topošās filmas galveno vizuālo atrakciju — gigantiskos mamutu pulkus — varēs apģērbt ar pieklājīgu garu vilnu!
Ja piemiedz acis uz tā dēvēto kinoprodukta atbilstību mākslas kategorijām, režisors Rolands Emerihs ir malacis: ar visiem trim te minētajiem tehniskajiem punktiem viņš ir ticis galā spīdoši. Mamuti, brrrrr, joņo kā īsti transformeri, Stīvens Streits — D"Le — neatgādina džeku, kas kļūdas pēc nelaikā un nevietā novilcis savu Armani uzvalciņu, demonstrējot savu cītīgi kopto torsu, Kamilla Bella ir smuka gan zvērādās, gan bez tām, eksotiskā daba priecē acis visiem tiem, kam skaudība lūrēt uz jauniem, skaistiem ķermeņiem, bet Omars Šarifs, nu, ko Omars? Viņš ar pašcieņu demonstrē veco Holivudas skolu un ironiski atgādina, ka specefekti nāk un iet, bet Šarifi mamutiem zem kājām nemētājas joprojām.