Tāpēc pagaidām pilnībā ir dezinficēts viens Londonas rajons, un ANO drošības spēku kontrolē uz turieni no "ārpasaules" ar lidmašīnām ierodas vīrusa neskartie briti.
Jaunā Anglija - tie ir daži tūkstoši veselu cilvēku, starp viņiem arī jauniete Temija un viņas brāļuks Endijs, jaunākais pilsonis valstī, kā atzīmē amerikāņu seržante ārste, kārtējo reizi noņemot asins paraugus, lai pārliecinātos, ka Endijs tiešām vesels kā rutks. Vesels izrādās arī abu tīņu papus Dons, kuru spēlē Roberts Kārlails no Trainspotting - šīs filmas vienīgā zvaigzne, jo lielisko dramatisko aktrisi Ketrinu Makormaku (Panamas drēbnieks u.c.), kas ir abu bērnu māte, filmas pašā sākumā kādā idilliskā lauku fermā saplosa pēkšņi no nekurienes iznirušu zombiju bars, kamēr viņas vīrs Dons gļēvulīgi aizbēg. Bet šī, jāatzīst, patiešām emocionāli spēcīgā epizode, kā saprotat, attiecas uz Denija Boila (Trainspotting, Pludmale, Saulesgaisma) par kulta filmu uzskatītā horora Pēc 28 dienām/28 days later laikiem, kad Anglijā sāka plosīties agresijas vīrusa epidēmija. Tagad - tas jau ir 28 nedēļas vēlāk/28 Weeks Later stāsts un cits režisors - Huans Karloss Fresnadiljo.
Kaut gan jau kopš Milleniuma laikiem kinematogrāfs mūs regulāri baro ar apokaliptiska vēriena pasaules gala ainu filmējumiem, kaut arī 2001.gada 11.septembris gandrīz jau kļuva par reālu apokalipsi, kaut kā sagadījies, ka akurāt šī vasara atkal ir kļuvusi par cilvēku biedēšanas sezonas simfoniju - tas pats Boils tehniski virtuozi demonstrēja, kā mirst Saule (sekojoši - arī Zeme) Saulesgaismā, un nu viens pēc otra iznāk Cietais rieksts 4.0, kur kiberteroristi uzskatāmi rāda, cik vienkārši ir paralizēt un iznīcināt tādu superlielvalsti kā ASV, un 28 nedēļas vēlāk, kuras finālā kā sevišķi asprātīga nākamās sērijas prognoze pa visu ekrānu zīmējas Parīzes Eifeļa torņa apkārtne ar nu jau kontinentālajā Eiropā sirojošiem zombijiem.
Bez sajŪsmas
O.K., man nekas nav pretī, ja apokalipsi pārvērš varen jautrā piedzīvojumu un specefektu action grāvējā (kā tas noticis Cietajā riekstā - 4.0), neesmu arī cilvēku kinematogrāfiskās ie– un pabiedēšanas idejiskais pretinieks, jo, galu galā, katrs taču mācās no savām personīgajām kļūdām, ne jau no kino.
Taču es kategoriski atsakos jūsmot par režisora Fresnadiljo acīmredzami talantīgi noorganizētajām filmēšanas ainām, kur tiek rādīta gan pilnībā iztukšotā, no cilvēkiem brīvā reālā Londona (kā to izdevies sarīkot?!), gan ārkārtas situācija, filmā saukta par sarkano kodu, kad panorāmiski daiļi, skarbam rokam skanot, no putna lidojuma nofilmēta šī pati Londona ar dažiem tūkstošiem no jaunparādījušamies zombijiem panikā mūkošu nelaimīgo, kamēr ASV armija pilsētu un nabaga ļaudis iznīcina ar uguni - laikam jau napalmu.
Bez O.K.
Iemesls viens - pats filmas pamats, sižeta loģika ne tikai buksē, tā vienkārši nepārliecina. O.K., Dons (Kārlails) ir pārvarējis sirdsapziņas grēmas par saplosīšanai atstāto sievu un ir spējīgs melot bērniem, aprakstot mātes nāves apstākļus. O.K., bērni, saprotams, nebūtu bērni, ja ziņkārības un arī sāpīgo atmiņu pēc necenstos nokļūt līdz savai mājai, lai paņemtu (kā filmā) mammītes foto. Taču nepavisam nav O.K., ka no visām pusēm norobežotajā un divu armiju - ASV un ANO - apsargātajā Londonas centrā diviem pusaudžiem ir iespējams tik viegli izsprukt pa Tūkstošgades tilta sānu margām. Nav O.K., ka viņu īstajās mājās kaut kur tumsā bez ēšanas 28 nedēļas ir tupējusi viņu zombijsakostā māte, kura izrādās dzīva! Jo vairāk nav O.K. viss tālāk notiekošais pseidozinātniskais sviests, kad skatītājiem mēģina iestāstīt, ka šai mātei ir unikālas asinis, kuras spēj sadzīvot ar agresijas vīrusu, ka pie slepenajā laboratorijā ievietotās sievietes var iekļūt vīrs Dons (kaut arī viņš tagad ir liels priekšnieks ar kaut kādu specpielaides elektronisko karti, kas atver visas durvis), slimnīcas gultā sākt mīlēties un… uzreiz inficēties, tādējādi kļūstot par jaunās epidēmijas izplatīšanas vienīgo avotu. Un uzreiz viņam izdodas sakost vismaz trīs simtus cilvēku un tīkot pēc paša bērniem. Bet pavisam komiska kļūst filmas beigu daļa, kad visa ASV armija (viena helikoptera izskatā) nez kāpēc glābj vienīgo infekcijas zonā palikušo jeņķu zaldātu, kurš savukārt starp zombijcilvēku tūkstošiem atradis dzīvo seržanti mediķi un abus bērnus, jo laikam jau arī viņi no mātes ir mantojuši unikālās asinis un tāpēc šie bērni ir dāvana ne tikai medicīnai, bet visai cilvēcei…
Vārdu sakot, viss filmā redzamais no veselā saprāta viedokļa neiztur nekādu kritiku, kā vecos laikos teiktu. Līdz ar to arī filma pārvēršas par panikas lēkmē histēriski brēcošu cilvēku un zombiju apšaušanas - eksekūcijas atrakciju, kas par 80 miljoniem dolāru noorganizēta Londonas centrā, pārsvarā tumsā, - vai tāpēc, ka pasakās teikts - zombiji tumsā ir mierīgāki, vai tāpēc, ka tumsā artilērijas uguņošana efektīgāk izskatās uz ekrāna?