Kad pirms daudziem gadiem pirmo reizi nokļuvu Kannu kinofestivālā, ieraugot lakoniski ģeogrāfisko vietas apzīmējumu Cannes, man trīcēja potītes. Vai filmu producente Alise Ģelze (27), nokļūstot šajā kino vēsturei un arī biznesam tik svarīgajā, mītu apvītajā vietā - Starptautiskajā Kannu kinofestivālā -, sevī prognozē kādas īpašas ķermeniskas sajūtas? Alise Ģelze smej, stāstot, ka tūristes statusā Kannās jau esot bijusi, taču kā profesionāla producente turp dodas pirmo reizi. "Svētdien noskatījos dokumentālo filmu par šī festivāla vēsturi, un mani tiešām sāk pārņemt kaut kas, ko varētu raksturot kā īpašas sajūtas. Pagaidām nesaprotu, kā tik mazā vietā, miestiņā, var sablīvēties visi tie cilvēku tūkstoši," brīnās Alise.
Šovakar Kannās svinīgi tiek atklāts 61. Starptautiskais kinofestivāls - būtiskākais Eiropas kino dzīves notikums, ķēniņš pasaules kinofestivālu hierahijā, kura spēkos ir no nekā (labi - talantīgas filmas) radīt slavu un tā autora karjeru, atklāt leģendas un producēt mītus. Te, pateicoties festivāla ilggadējā direktora Žila Žakoba unikālajai formulai - miksēt viegli pārdodamo Holivudu ar jaunu, satricinošu parādību un talantu meklējumiem -, nokļūt tiecas ikviens, kas savu darbošanos kino uzskata par nopietnu. Dokumentāli teksti fiksējuši daža laba dzīvā klasiķa asaras un jūtu mulsumu, nokļūstot šajos padebešos - Kannās. Re, pat skarbais puisis Tarantīno nekautrējas no aizkustinājuma asarām, pieminot, ka tieši Kannas ir viņa pasaules slavas pamatā.
Producenti kustībā
Taču Ģelze nav Tarantīno, viņa nav un sola arī nekad nebūt kinorežisore, jo uzskata šo profesiju par vienu no sarežģītākajām, polifoniskākajām un prasīgākajām, toties viņa ir retā latviete, kuras vārds šogad pavīdēs oficiālajās Kannu kinofestivāla "annālēs" (oficiālajā programmā Latvijas filmu nav, taču tirgū strādās Baltic Films stends, kurā darbosies arī Nacionālā Kino centra pārstāvji).
Ģelze ir viena no 22 Eiropas valstu producentiem, kas piedalās European Film Promotion (EFP) rīkotajā pasākumā Producers on the Move - Producenti kustībā. Tā ir starptautiska programma, ko veido organizācija EFP un kuras mērķis ir veicināt Eiropas valstu producentu sadarbību. Būtībā tas nozīmē, ka no katras Eiropas valsts tiek deleģēts jau atzinību guvis producents, kura filmas ir piedalījušās starptautiskos festivālos un kuram kabatā ir jauni projekti. Pie pasākuma sagatavošanas tiek strādāts rūpīgi, materiāli par dalībniekiem tiek izplatīti festivāla laikā, savukārt katrs no 22 producentiem jau laikus var iepazīties ar kolēģu dosjē. Alise Ģelze būs visjaunākā šajā kompānijā (vecuma cenzs - līdz 45 gadiem).
Zaļā jaunība
Vai Alisi Ģelzi nemulsina zaļā jaunība nobriedušu producentu kompānijā? "Ir brīži, kad apzinos - tas, ka esmu jauna un sieviete, man šajā situācijā nebūt nepalīdz un labāk, ja, runājot par projektufilmu, līdzās sēž režisors," nosaka Ģelze. Taču šoreiz režisors, kas "sēž blakus" no spēles tiek izslēgts, kaut Alise uz Kannām ved divus projektus - galvenais trumpis ir Gata Šmita filma Tas notika ar viņiem, kuras filmēšanai valsts piešķīrusi Ls 160 000, taču būtu vēlami arī starptautiskie sadarbības partneri. Otrs projekts ir Amatiera veidotāja Jāņa Nordes Spriedze - stāsts par pusaudžiem, tīņu drāma ar norises vietu - Limbaži. Kannās Alise Ģelze pārstāvēs jauno studiju Tanka, kaut viņas agrākā pieredze ir saistīta ar studiju Angels Studio, kur veidota filma Vogelfrei un arī lērums reklāmu. Kālab konsekventa pārmaiņa? "Reklāmā strādāju kopš 16 gadu vecuma un arvien apzinātāk esmu gājusi kino virzienā. Reklāmas, kas būtībā taču arī ir maza filma ar visām obligātajām pazīmēm - budžetu, scenāriju -, vienīgā motivācija ir klients un nauda, kino tomēr ir citādi. Pēc reklāmas uzņemšanas nepamet sajūta, ka 2-3 mēneši ir pagājuši bešā, kaut arī, strādājot reklāmā, mani fascinēja filmēšanas periods." Diplomētās socioloģes Alises Ģelzes tuvošanās kino esot notikusi pakāpeniski, principiāla nozīme esot bijusi iespējai stažēties ārzemēs, strādāt starptautiskā projektā Luksemburgā, kur apgūta videomontāža, arī filmēšanas iemaņas. Vēlāk Alise stažējusies Īslandē un uzskata, ka tur, Skandināvijā, arī Austumeiropā un Krievijā, ir jāmeklē sadarbības partneri. Lielās valstis - Vācija, Francija - esot pašpietiekamas - viņām visa ir gana.
Savulaik principiālu garīgu "belzienu" Alise saņēmusi no tēva - arhitekta Andreja Ģelža, kurš mudinājis pievērsties lietai, kurā neesi vien maza skrūvīte milzu procesā, lai pēc tevis arī kas paliek. Vai filma būtu ilgmūžīgāka par māju? "Te jāskatās, kas tā par filmu un kas tā par māju," smej Alise, kuru tiešām priecējot maigās svārstības pēdējā laika latviešu kino - Jāņa Norda Amatieris, arī Aika Karapetjana īsfilmas. "Lieliski, ka arī valsts finansējumu beidzot saņem jaunie režisori," nosaka Alise, kurai ir visas iespējas padarīt latviešu kino svārstības pamanāmākas arī starptautiskā vidē.