Nesen finišējušais kinofestivāls Arsenāls nenoliedzami ir viens no būtiskākajiem Latvijas kinodzīves notikumiem — gan tā vēsturisko tradīciju dēļ (tas bija pirmais festivāls ar starptautiskām un veiksmīgi īstenotām ambīcijām), gan tā grūti pārvērtējamā fakta dēļ, ka tieši Arsenāls ir izaudzinājis skatītāju loku, kuram rūp arī uz pliku komerciju neorientētās filmas. Kino kā māksla, eksperimenti, jēgas un stila meklējumi, ne tikai filmas kā izklaides iemesls un uz peļņu orientēts produkts. Kā zinām, pēc ilggadējā festivāla veidotāja un arī idejas tēva Augusta Sukuta paša pasludinātās "noiešanas ēnā", šogad Arsenāla joprojām ļoti spēcīgais zīmols nonāca jaunas komandas, precīzāk, jaunas direktores Elvitas Rukas rokās. Kāds bija šis festivāls, kurš piedāvāja 111 filmu (tas gan ir krietni mazāk nekā pirms četriem vai sešiem gadiem) un nolēma (daļēji) doties gan uz Forum Cinemas telpām, gan beigt ignorēt Latviju, kas nav Rīga, daļu no filmām rādot Liepājā? Tas, ka Arsenāls ir brīnišķīgs, mēs visi zinām. Šī a priori pieņemtā atziņa bieži vien nav ļāvusi racionāli izvērtēt Arsenāla pēdējo gadu stiprās un vājās puses. Pat nediskutējot par filmu programmu akcentiem vai Arsenāla uzstādījumu — radošiem hepeningiem atvēlēt pamatīgu vietu festivāla programmā —, viens no jau pasen piesauktajiem Arsenāla vājuma punktiem ir tā… retums. Reizi divos gados notiekošs festivāls ir ne tikai anahronisms, bet arī pamatīga problēma pašiem festivāla veidotājiem. Situācija kopš 1986.gada — Arsenāla pirmsākumiem — ir krietni mainījusies, filmu, arī Arsenāla garam atbilstošu, nokļūšanas kanāli līdz skatītājam ir dažādojušies. Tālab jautājumu ir daudz — gan par Arsenāla regularitāti, gan stilu, gan jēdzieniskajiem akcentiem.
Kā jaunajai festivāla vadītājai izdevās savienot vēsturisko mantojumu un pasludināto "jaunā Arsenāla tuvību tautai", kādi bija Arsenāla hepeningi (tie svārstījās no mēmā kino poēzijas apspēles līdz aizrautīgām spēlītēm ar militārismu), lūdzam izteikties kino profesionāļiem.
Pārmaiņu stress
Daira Āboliņa, kritiķe
Pēcsukuta ēras pirmais Arsenāls emocionāli un arī saturiski nebija pasargāts no "pārmaiņu stresa", kuru gan daļēji kompensēja jaunās komandas azarts un apņēmība. Jaunie arsenālieši vēl nav atraisījusies no pagātnes leģendu ēnas. Tas vairs nav vecais kulta Arsenāls, bet vēl nav jaunais. Elvita Ruka gan ir drosmīgi adoptējusi Sukuta garabērnu, bet tagad sākas audzināšanas sūrais darbs. Filmu atlases komisija bija centusies turēties pie stingriem, nepieradinātās mākslas kritērijiem. Tas nozīmē, ka gandrīz katra festivāla filma bija ievērības cienīga, bet visa programma bija tik raiba, ka kopējais vēstījums grūti formulējams. Festivāla uzstādījums — "Klusums un mēmums, arī dažu mēmo filmu seansi" bija vēl Augusta Sukuta stilā, kaut gan nepārprotami skaidrs, ka Elvitas Rukas ekstravagances dodas brīvdabas kino un publikas paplašināšanas virzienā. Baltijas filmu skatē mazliet valdīja pieklājības un kompromisu sajūta, ietverot arī lielbudžeta filmu Rīgas sargi, kas īsti neatbilst Arsenāla tradīcijām un kritērijiem. Īstais Elvitas Rukas Arsenāls notiks pēc diviem gadiem, tad jau manīsim.
Jaunu vīziju gaidot
Elīna Reitere, Rīgas Kinomuzeja vadītāja
Šajos divdesmit gados Augusts Sukuts kopā ar saviem draugiem un atbalstītājiem ir izveidojis labu festivālu un arī labu zīmolu, kuram kinomīļi var uzticēties, — Starptautiskais kinoforums Arsenāls. Perfekti šogad izveidota festivāla publicitāte — Arsenāls bija visur. Kinoteātru zāles bija pilnas ar skatītājiem (kaut jāņem vērā fakts, ka sēdvietu skaits šogad bija mazāks). Pozitīvās atsauksmes no liepājniekiem apliecina, ka kino rādīšana ārpus Rīgas ir jāattīsta. Tāpat svarīgas ir lekcijas par tēmām, kas saistītas ar festivāla programmu.
Tomēr šķiet, ka jaunā festivāla vadītāja Elvita Ruka vēl nav stratēģiski izvērtējusi pārmantotā Arsenāla plusus un mīnusus un, uz tiem balstoties, izstrādājusi jaunā Arsenāla vīziju. Paziņojums, ka Arsenāls tagad ir tuvāk tautai, vispirms šķiet tikai plakātisks, jo festivāla programmas uzbūves principi bija tādi paši kā citus gadus, kas varēja apkalpot pietiekoši plašu kino gaumju spektru (lielās vakara filmas tradicionālākai kino gaumei, eksperimentālāki darbi citās, ļoti vērtīgā Baltijas skate u.c.). Manī ir bažas, kādām filmām tad būtu jābūt festivāla programmā, lai tas būtu "tuvāk tautai"...
Kopējas vīzijas trūkums, šķiet, vadīja šī ārkārtīgi aktīvā festivāla menedžmenta rosīšanos, piemēram, bruņoto spēku izmantojums ar šāvieniem, neierakstot tos kopīgajā tieši 19. Arsenāla stratēģijā. Galvenā festivāla tēma Klusums ir brīnišķīga, un to pavadīja ļoti laba filmu programma Mute (kā arī citas dažādās skatēs un īpašos notikumos izkaisītas gan vecas, gan jaunas mēmās filmas), bet, festivālam ritot, radās iespaids, ka šis festivāla galvenais stāsts tiek piemirsts.
Nav novērtēts, ka Augusts Sukuts un viņa veidotās leģendas nav tikai vēstures slāņi, kuriem ļaut pārklāties ar putekļiem, bet gan arī brīnišķīga iespēja, kuru attīstīt. Piemēram, leģenda par Sukuta žaketes pogu, kuru atrod filmu konkursa uzvarētājs (t.i., izlozes rezultātā iegūst USD 20 000).
Gribu vēlēt Elvitai Rukai un viņas komandai, lai izdodas izveidot stipru nākošā festivāla vīziju un tās realizēšanas stratēģiju, jo Arsenāls kinomīļiem ir svētki, kuru kā zīmīgu notikumu Latvijas kultūras dzīves ainavā ar izcilu filmu programmu un to pavadošajiem pasākumiem, gribētos piedzīvot arī turpmāk!
Varbūt katru gadu?
Bruno Aščuks, producents, kritiķis
Festivāls Arsenāls vienmēr ir notikums. Tā tas bija arī šogad. Sākot ar brīvdabas seansu Vērmanes parkā un beidzot ar filmu Pēc noskatīšanās attīt.
Festivāla rīkotāji piedāvāja daudzveidīgu programmu dažādām skatītāju interesēm un gaumēm. Izpētot katalogu, atzīmēju filmas, ko gribētos redzēt. Sarkanais zīmulis pasvītro gan starptautiskajam konkursam atlasītos darbus, gan Baltijas programmas filmas (diemžēl, Rīga joprojām reti redzam savu tuvāko kaimiņu uzņemtās filmas), gan Slovākijas kino programmu… un apraujas. Ātri saprotu, ka visu to redzēt nevarēs. Pirmkārt, nav vairs 1986.gads, kad filmas rādīja no rīta līdz vakaram, arī skatīties varējam visu dienu. Diemžēl pilnībā izrauties no ikdienas darbiem neizdodas, lai kā arī gribētos. Otrkārt, festivālā bija diezgan daudz filmu, ko demonstrēja tikai vienu reizi. Skaidrs, ka par katru rādīšanas reizi jāmaksā. Tomēr saprotot, cik liels darbs jāiegulda, lai katru filmu atvestu uz Rīgu, gribētos, lai to varētu redzēt vairāk skatītāju.
Bažas rada Arsenāla formāts — festivāls notiek katru otro gadu. Šodienas dinamiskajā laikā, tam grūti atrast pamatojumu. Kinoteātri, festivāli, televīzija, DVD, internets… katru dienu piedāvā desmitiem filmu. Lietderīgāk būtu, ja Arsenāls notiktu katru gadu, bet ar mazāku filmu skaitu. Labi izveidota programma varētu kļūt par to bāku, kas skatītājam ļautu orientēties milzīgājā filmu okeānā.
To arī novēlu jaunā kapteiņa vadītajai Arsenāla komandai!