Tās brutālais ekrāna nežēlības vieliskums un neonuāra džeziskajai slow motion juteklībai atbilstošs, teicami stilizēts ekrāna norišu ritms liks baudā sažņaugties katra diženo klasiķu Serdžo Leones, F.F.Kopolas, Mārtija Skorsēzes vai Braiena di Palmas labāko gangstersāgu cienītāja sirdij. Vien ar to atšķirību, ka šī stāsta sižets nav nekāda šika retropasaka ar ierastu darbības vidi "kaut kur kaut kad Amerikā", bet gan visaktuālākais televīzijas ziņu sižets no Londonas, kur, kā liecina statistika, britu varas iestādes nopietni nobažījušās par divām antisociālām parādībām - islāmticību propagandējošu teroristu izlēcieniem un bēdīgi slavenajiem organizētajiem krievu/slāvu kriminālajiem elementiem, kuru "bizness" zeļ un plaukst Lielbritānijas sirdī, - krievu skaits Londonā sen pārsniedzis miljonu!
Londona kā elle
Tomēr. Dostojevskiski noslēpumainās krievu dvēseles meklējumu vietā Kronenbergs kā knauzerīgs patologanatoms šoreiz pēta tikpat noslēpumainu... krievu "dūšas" (no duša — dvēsele) bezdvēseliskumu un, kas ir pats dīvainākais, secina, ka tieši tas - bezdvēseliskums - raksturo mūsdienu sabiedrību kopumā neatkarīgi no tautības. Ne velti filmas darbība risinās tieši Londonā, kas tiek uzskatīta teju par modernās pasaules neiespējamo, bet reāli eksistējošu Ceturto Romu, multikulturālisma citadeli un elli, Bābeli un Purgatoriju vienlaikus. Jā, un krievi filmā visā krāšņumā zīmējas kā sātana izdzimumi, briesmoņi un nežēlības iemiesojumi - tātad arī Māte Krievija ir neba nu vietām pat simpātisku reflektējošo histēriķu inteliģentu Dostojevska, Čehova vai Solžeņicina dzimtene, bet gan cietsirdības, demagoģijas, provokācijas, melu, terora un nodevības dzimtene.
Kronenbergs, ja aiz loga zīmētos Brežņeva vai, dievs nedod, Staļina politiskais klimats, tiktu labākajā gadījumā pasludināts par pūstošā kapitālisma nīstamāko antisovetčiku - pretpadomju mākslinieku, sliktākajā - KGB aģentu novākts ar kādu plutonija pīrādziņu. Toties Putina Krievijā filma, nosvinēta ar skaļu premjeru oktobra sākumā, nu plūc pabrangu "kāpostu" Maskavas un Pēterburgas ķinīšos. Arī sava veida fenomens, kas varētu liecināt par šīs vitālās nācijas neiznīdējamo, hm, humora un mazohisma līmeni apziņā.
Bet jautājums ir - kādēļ gan slavenajam fizioloģisko un garīgo mutāciju pētniekam Kronenbergam, kas agrāk piņķējās gar Viljama Berouza spalvas un samaitātās fantāzijas radīkļiem - runājošām rakstāmmašīnām–cilvēkēdājām (Kailās brokastis/Naked Lunch), gļotainu videomonstru ģenerētām narkotiskām vīzijām (eXistenZ), sakropļotām automašīnām kā kroplīgu seksuālo dziņu metaforām (Autokatastrofa/Crash) utt., pēkšņi ienācis prātā iedziļināties ļoti konkrētā, sociāli determinētā vidē - Londonas kriminālajā undergroundā, kur mīt vairākkārt cietumā sēdējušais Nikolajs (Vigo Mortensens), Kirils, Semjons, Stepans un Anna Ivanovna - šie apšaubāmās morāles principu krievi, kurus turklāt ar acīmredzamu tīksmi spēlē Eiropas un Amerikas kinozvaigznes, laikpalaikam "izmezdami" jautras frāzītes tipa "čto za bļaģ tut hoģit?", "horoš buhaķ!" u.tml.? Neiztikt arī bez Oči čornije baurošanas un boršča strēbšanas Londonas krievu traktierī. Varētu padomāt, ka Kronenbergs diemžēl nepazīst "krievu drēbi", bet atražo mūžvecus štampus a la russ, vārdsakot, grūž skatītājam purnā sastāvējušos maļinu.
Šņabis spaiņiem
Bet! Tur jau tas joks, ka Kronenbergs nav uzņēmis filmu par Maskavu, bet gan - Londonu, un, jā, tieši "ārzemēs" krievi ideāli atbilst visdrūmāko štampu priekšstatiem par mežoņu tautu, kas šņabi tempj spaiņiem un lamājas tā, ka ausis vīst! Ja kāds kaut reizi apmeklējis Kruazeta krastmalas restūžus vai Kurševelas klubiņus krietni pēc pieklājīgu vakariņu laika, var apliecināt - jā, "viņi" ir tieši tādi un "viņus" nemainīs ne kaps, ne miljoni. Vai tūkstoši, ko tie ar lepnu žestu sviež oficiantiem dzeramnaudā. Kronenbergs fiksē vienu noteiktu kultūrslāni - tikai Holivudas apdainotā Little Odessa no Ņujorkas smirdīgās piepilsētas Braitonbīčas pārcēlusies mums tuvāk - uz Londonu.
Taču tas vēl nav viss! Ekscentriskā kriminālo autoritāšu un jaunbagātnieku (kas faktiski ir viens un tas pats - nu, gluži kā Latvijā) uzvedības ABC ir tikai fons, uz kura Kronenbergs risina daudz būtiskāku un cilvēcīgāku drāmu. Neraugoties uz vispārējās cietsirdības eskalāciju (un Krieviju kā šādas nemotivētas, varaskāras cietsirdības pirmdzimteni), ir vēl iespējami humānisma recidīvi, tikai par tiem nākas maksāt tik neiedomājami augstu cenu, ka rodas loģisks jautājums - bet vai vispār ir vērts palikt un būt cilvēkam sabiedrībā, kurā citi sen jau ir "ne–cilvēki"? Kronenbergam tas ir principiāls jautājums.
Ne vājiem nerviem
Mortensena spoži tēlotais Londonas krievs Nikolajs strādā par šoferi pie kriminālās autoritātes Semjona (Armīns Millers–Štāls), kroga saimnieka un vietējās krievu mafijas krusttēva. Nikolajs arī izpilda visas Semjona dēla - nervoza un perversa tipa Kirila (Vinsents Kasels) iegribas, no kurām bīstamākā ir latentās homoseksuālisma lēkmes, kas jāslēpj no tēva, tak tomēr gribas... Bet nu tie uzdevumi - skatītājiem ar vājiem nerviem labāk netuvoties: piemēram, nocirst pirkstus svaigam līķim, kas jāiemet Temzā (pazīstot Kronenberga tieksmi uz detaļu krāšņumu, varat iedomāties). Razborkas ar čečenu narkotirgoņiem, Ukrainas mauku pazemošana, svaigi no Maskavas atlidinātu meitenīšu vēl neizdrāzto miesu profilaktiska "uzsēdināšana" uz adatas (lai daudz nemokās, kad klienti nāks bariem...) - tāda ir Nikolaja apkārtējās sabiedrības ikdiena.
Viena šāda svaiga "miesa" - Tatjana nejauši saķērusi bērnu un dzemdībās "atdod galus". Diemžēl mafijai šādas Tatjanas var kļūt par problēmu. Ja uzrodas kāds sevišķi apzinīgais un sāk rakt dziļāk - a kas tā par meiču, kas nomira? Un tieši tāda - neatlaidīga - izrādās akušiere Anna, kura ir ne tikai akušiere, bet arī Ivanovna - Londonā paaudzēs mītošu krievu atvase. Viņas rokās nonāk mirušās Tatjanas dienasgrāmata, un, kā smietos Kasablankā, tas ir "sākums skaistai draudzībai". Anna sameklē Nikolaju...
Aragona mutācijas
Neatstāstīšu, kas dzimst šīs tikšanās ietvaros, vien brīdināšu, ka Kronenbergs nebūt nav eņģelis, kurš ar maigām jūtām veras no zeltīta mākoņa maliņas uz pretīgāko dzīvnieku sugu pasaulē - mums, cilvēkiem. Ne te sentimenta, ne happy end, nemaz neceriet.
Intrigai izmetīšu āķi meitenēm un citiem interesentiem - kādas septiņas minūtes Mortensens būs redzams visā, pilnīgi visā krāšņumā pirtī! Bet tas, ko viņš tur dara - nu, žoklis jums točno atkārsies un ilgi nevērsies ciet! Asiņaināku baletu neesmu kino redzējis. Vēl tagad slapjos sapņos rādās.