230 miljonu dolāru filmēšanai. Tikpat, ja ne drusku vairāk, - globālajai reklāmas kampaņai. Vismaz vienā ziņā Džeimsa Kamerona svaigā filma jau pārsniegusi šā paša režisora uzņemtā kolosa Titāniks rekordu - šis, pēc The Hollywood Reporter ziņām, ir kārtējais "visdārgākais kinoprodukts" kinematogrāfa vēsturē. Tagad pasaules kinoindustrijas haizivis, elpu aizturējušas, gaida - izdosies Avataram finansiālajā ziņā uzlēkt līdz jebkāda rekorda latiņai?
Jo Kamerona desmit gadu lolotā patiešām lieliskā ideja beidzot radīt tādu filmu, kuru būtu vērts un jēga skatīties tikai ar kvalitatīvu 3D aprīkojumu tehniski nodrošinātā kinoteātrī, nevis pat viskomfortablākajā "mājas kinozālē" un pavisam jau nu ne sliktas kvalitātes nospertā "torentu" formātā, patlaban ir kinoindustrijas izklaides jomas "būt vai nebūt" jautājums.
Divas problēmas
Pat ja ar Avataru nenotiks "peļņas brīnums", Holivuda, protams, turpinās ražot filmas, tikai dārgo izmaksu dēļ uz laiku tiks atlikta perspektīva ieviest globālo ciparkino 3D tīklu, kas atrisinātu vismaz divas problēmas: pirmkārt, dotu iespēju filmu pirmizrādes translēt tiešām vienlaikus gan Ņujorkā, gan Maskavā, Pekinā, Londonā un pat kaut kādā provinces Rīgā, otrkārt, ievērojami patraucētu pirātismu, kas ir kinoindustrijas lielākais kaitēklis. Tehnoloģiski ASV un Ķīnas kinotehnikas ražotāji būtu gatavi šādu G3DMN jeb global 3D movies network ieviest trīs līdz piecu gadu laikā.
Jau 2008.gadā Ķīnas Zinātņu akadēmijas tehnologi ASV kinotehnikas izstādē demonstrēja lāzerprojektora prototipu, kas spēj uz ekrāna no kompjūtera pārraidīt 80% cilvēka acīm uztveramu krāsu spektru (salīdzinājumam - parastā kinolente spēj pārraidīt 60%, labs plazmas teleekrāns - tikai 50% visu krāsu spektra). Problēma ir - vai šo tehnoloģiju masveida ieviešana atmaksāsies, jo šādas aparatūras un tai atbilstošu filmu ražošana ir dārga - sk. Avatara, pirmās filmas, kas ir pielāgota lāzerprojektoram, budžetu.
Emocionālā bedre
Protams, ir vēl viens "sīkums", saistīts ar cilvēku psiholoģijas īpatnībām. Un, kamēr vēl cilvēki būs galvenie kinoatrakciju lietotāji, ar šo problēmu ir jārēķinās. Ir runa par t.s. uncanny valley efektu, kuru definējis un pamatojis japāņu psihologs un robotttehniķis Masahiro Mori. Par uncanny valley/tukšo, nejauko ieplaku sauc "emocionālo bedri" jeb emociju zudumu, kādu izjūt eksperimenta objekts, kad tas vēro kaut ko ļoti nepatīkamu. Pētnieks novēroja, ka 96,8 gadījumos cilvēki izjūt instinktīvu riebumu, skatoties uz nedzīvu matēriju, kas mēģina "tēlot" dzīvu būtni.
Īsāk runājot, mēs redzam, ka tas "cilvēks" ir falšs, mākslīgs, neīsts, un mums tas lielākoties nepatīk, kaut arī mēs par to nerunājam. Kamēr mēs kinoteātrī lūkojamies uz visādiem kompjuterizētiem gorlumiem un ironizējam par ASV Kinoakadēmijas locekļu problēmām - kurā nominācijā izvirzīt Gorlumu vai burunduku Alvinu - specefektu vai labākā otrā plāna aktieru kategorijā -, problēma imitācijas pārvarēšanā pastāv.
Kamerons arī raud
Džeimss Kamerons ir ļoti pastrādājis, lai minimizētu "dabisku riebumu" pret nedzīvajām būtnēm Avatarā, jo šajā filmā tieši "nedzīvie" dzīvie, proti, planētas Pandora iedzīvotāji un "reālo cilvēku" bioģenētiski uzlabotie kloni, saukti avatari, taču ir galvenajās lomās. Kameronam visas "cilvēkveidīgās" būtnes, kas ir redzamas uz ekrāna, ir ar t.s. motion capture tehnoloģiju apstrādāti dzīvi cilvēki/aktieri, kompjūterā tie tikai "pilnveidoti". Taču, lai panāktu ticamības un reālistiskuma efektu, ar īpaši šai filmai radītām Sony mikrokamerām aktieriem tika aplipināti gan plakstiņi, gan lūpas. Tādēļ trīsmetrīgie astainie, zilie Pandoras iedzīvotāji, vārdā NaVi, būs vairāk nekā cilvēciski.
Par filmas sižetu šoreiz ne vārda, bet, protams, gabals ir ļoti sentimentāls, jo stāsta par lielu mīlestību un lielu nodevību, ja pat Stīvens Spīlbergs ar Džordžu Lūkasu esot raudājuši kā bērni un šoreiz - ne aiz skaudības. Pats Kamerons raudot katru reizi, kad skatās filmu kopumā. Lūk, tas pārsteidz.