Baltais troksnis 2

Piemēram, Pakalniem ir acis 2/Hills Have Eyes–II, Acs 2/The Eye–II, Baltais troksnis — mirdzums 2/White Noise — The Light II, kā arī dažas vēl nesasmakušas vasaras šausmenes (Vacancy, Līdzbraucējs u.c.). Tās arī diemžēl atgremo jau desmitiem reižu redzētas drebuļfilmu klišejas, un man radās doma uzrakstīt tik autoritatīvam izdevumam, kāds kino jomā ir Izklaide un kuram, jādomā, vajadzētu orientēt skatītāju, sevišķi gados jaunu, daudzveidīgajā kinoproduktu klāstā. Un pajautāt, lūk, ko.Talanta deficītsEs saprotu, ka visi režisori uz pasaules nevar būt tik atzīti horror — šausmu kino žanra meistari kā Džons Kārpenters, Dario Ardžento, Ričards Fulči vai Vess Kreivens vai arī būt tik oriģināli kā Kventins Tarantīno vai Alfreds Hičkoks, lai radītu ierastajā žanrā kaut ko pavisam oriģinālu — savu stilu, savu recepti. Taču šī milzīgā otrās un trešās šķiras amatnieku invāzija nudien pārsniedz saprāta robežas — kaut arī, saprotams, ka spiedzošas tīņu meitenītes un piņņaini puišeļi ar savām pubertātes fobijām, ko tie kompensē kinozāles tumsā, ir ideālā auditorija, kas atnes pamatīgu naudu kinoteātriem visā pasaulē, apmeklējot tieši šādas šausmenes. Ne velti tas pats Tarantīno un viņa ne mazāk talantīgais rokaspuisis un draugs Roberto Rodrigess nupat uzņēmuši divdaļīgu stilizāciju par savas jaunības dienu ķinīšiem, tā sauktajiem graindhausiem — multipleksu, daudzzāļu kinoteātru priekštečiem. Un tas ir šausmīgs šausmu gabals, atvainojos par stilu. Esmu dzirdējis, ka šīs šausmenes Eiropas pirmizrāde notikusi Kannu festivālā, kurā taču pusaudži nav mērķauditorija.No vienas puses, skaidrs, ka labāk ir vērot dažādas perversas izdarības uz ekrāna, kur tās rotaļas veidā izspēlē pieauguši aktieri, nekā darīt vai, nedod dievs, sastapties ar tādām noziedzīgām padarīšanām reālajā dzīvē. No otras puses, ir pierādīts, ka vairāk vai mazāk visās filmās, pat tik zemā žanrā kā šausmenēs, ir atainota daļiņa autoru priekšstatu par dzīves vērtībām.Tad, lūk, jautājums pēc filmas Baltais troksnis 2 noskatīšanās man radās šāds: vai tas ir morāli atbalstāmi, ka skatītājs, lai kāda vecuma un pie skaidras vai neskaidras saprašanas viņš būtu, tiek pieradināts pie domas, ka šo trauslo robežu, kas atdala dzīvību un nāvi, ir iespējams pavisam elementāri šķērsot. Turklāt neskaitāmas reizes.Pilsonis EibsFilmā kāds pilsonis Eibs, kura acu priekšā nogalina ģimeni un pašu smagi ievaino, nevarēdams samierināties ar savu vientulību, mēģina izdarīt pašnāvību, bet pēc ārstu veiktas veiksmīgas viņa atgriešanas no viņpasaules iemanto spēju redzēt citu cilvēku miršanas brīdi — to, kas vēl tikai gaidāms. Puisim ir izvēle, kā izmantot šo savu spēju. Būdams īstens amerikānis, arī viņš nolemj glābt pasauli — brīdināt potenciālos miroņus no viņu tuvās nākotnes (šo motīvu, manuprāt, diezgan atraktīvi apspēlēja cits horror "seriāls" Ceļa gals/Final Destination). Taču, jo labāki un cēlāki ir viņa nolūki, jo muļķīgākas un nepatīkamākas situācijas sev un potenciālajiem līķiem viņš sagādā, tādējādi bruģēdams sev un citiem ceļu uz elli — gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē.Nevarētu teikt, ka jau iepriekšējais Baltais troksnis būtu spīdējis ar oriģinālu pašnāvnieku tēmas izstrādi, taču tajā vismaz bija morālisks, varētu pat teikt kristīgs vēstījums — ka darīt sev galu ir ļoti, ļoti slikti, un tajā bija daži vizuāli interesanti triki, kā parādīt datorrealitātē eksistējošus mirušo cilvēku tūkstošus, kas laužas uz īsto realitāti, jo, izrādās, dikti grib dzīvot. Ko propagandē šī seriāla turpinājums, pat pēc ilgstošas domāšanas pateikt nevar. Ja nu vienīgi — cik iespējami fizioloģiski pretīgā formā izskatās ļautiņi, kas sev padarījuši galu. Nu, bet nāve jau reti kad ir estētiski noformēta kategorija, tā ka tīksmināties par to diez vai ir prāta darbs. Bet varbūt filmas autori ir pārliecināti, ka viņu (un, jācer, mūsu) nāves fakts nebūs tik atbaidošs. Kā smejies, turiet, bērni, rokas virs segas, un jums naktīs prātā nelīdīs sliktas domiņas.Tas, kas mani satrauc, ir fakts, ar kādu vieglumu un bezrūpību filmas autori demonstrē pašnāvnieku transportēšanos maršrutā turpu šurpu (no dzīves uz nāvi un atpakaļ), it kā tāds ceļš būtu brauciens maršruta taksometrā no Rīgas centra uz Pļavniekiem un atpakaļ. Kaut gan, vērojot nabaga filmas galvenā aktiera Nātana Filiona drūmo ģīmi, nepamet aizdomas, ka patiesībā arī viņš (aktieris, ne varonis) nejūtas diez ko komfortabli šajā produktā, kas pieder scenārista haltūrista Meta Venna un režisora Patrika Lisjē roķelēm. Žēl tā aktierīša. Un žēl skatītāju, kuri pusotru stundu kinoteātrī tiek zombēti ar veltām cerībām, ka kāds lielu sūdu (tā filmā tiek traktēta nāve) gadījumā viņus izpestīs.