Bazs Lurmens. Austrālietis un govis

Kopš tā brīža daudz laika aiztecējis — vesels gadu ducis, no manierīgā, rotaļīgā jaunieša Lurmens kļuvis par sirmuma dāsni rotātu četrdesmitgadnieku. Viņš joprojām ir viens no tiem režisoriem, kas Austrālijas filmām 90.gados piešķīra pasaules atklājuma elpu — izaicinošs, gatavs riskēt, ambiciozs — tāds Lurmens ir bijis vienmēr — gan tad, kad Meksikā ekranizēja muzikālo Romeo un Džuljetas versiju ar tolaik pavisam jauniņo Leonardo di Kaprio, gan mazliet vēlāk, kad radīja neprātīgi krāšņu, kičīgu un grēcīgu XIX gs. izskaņas Parīzes atmosfēru ar traģiski mirstošo un dziedošo Nikolu Kidmenu kurtizānes lomā. Pēc šīm riskantajām filmām un to spožajām (komerc)uzvarām, īpaši Eiropā un Austrālijā, Bezs Lurmens izturēja garu pauzi. Filma Austrālija, kas piedzīvo pirmizrāžu sēriju Eiropā un no 26.decembra būs arī Rīgā, tapusi pēc Beza Lurmena "mirušā bērna" — filmas par Aleksandru Lielo, kas tika apturēta jau pēc tajā ieguldītajiem dolāru miljoniem un vairāku gadu darba (pie vainas paralēlās idejas — apmēram tajā pašā laikā pie filmas par Aleksandru Lielo sāka strādāt arī Olivers Stouns, kas rezultējās filmā Aleksandrs). Tas, kālab Lurmens ir ķēries pie Austrālijas — citātu, atsauču un līdzību pilnas vizuāli skaistas un vecmodīgas filmas par divu cilvēku — britu aristokrātes (Nikola Kidmena) un austrāliešu lopu gana (Hjū Džekmens) attiecībām uz brīnišķīgās, mežonīgās Austrālijas dabas un arī jau notiekošā Otrā pasaules kara fona, lielā mērā ir saistīts ar šo Lurmena piespiedu pauzi — norakstīto filmu par Aleksandru. Lurmens vienmēr ir spēlējis uz augstām likmēm: ja filma par Austrāliju, tad visdārgākā Austrālijas vēsturē — to finansējusi gan Holivuda, XX Century Fox, gan arī Austrālijas nodokļu maksātāji. Intervija ar Lurmenu notiek Londonā mirkli pirms Austrālijas Lielbritānijas pirmizrādes. Kā jūs pārliecināt finansēt savas filmās — tās grūti dēvēt par tradicionālām Holivudas izpratnē? Jums taisnība. Nav tā, ka mani vienmēr uzņem atplestām rokām. Vispirms es vienmēr uzklausīju ekspertu atzinumus, ka balles dejas nevar būt populāras (Lurmena pirmā filma Strictly Ballroom, 1992, veltīta balles dejām — D.R.), Šekspīrs nav komerciāls un uz mūziklu jūs nekad nepārdosiet biļetes ASV. Par spīti tam, nu planēta kā traka "dejo balles dejas ar zvaigznēm", Šekspīrs — filma Romeo+Džuljeta — bija komerciāli ļoti veiksmīga, bet mūzikli... Paskatieties, kā tīņi trako ap Vidusskolas mūziklu 3! Tas ir mans darbs — pārliecināt finansētājus riskēt. Es sāku ar to nodarboties ļoti agri, ar Strictly Ballroom bija nedaudz savādāk — šī filma tika pilnībā finansēta Austrālijā ar privātu naudu. Investors, kas deva naudu manai pirmajai filmai, nomira, nesagaidījis tās pirmizrādi, viņa sieva turpināja... Cilvēki, kas pirmie redzēja filmu, gan apgalvoja, ka es vairs nekad nefilmēšot, turklāt uz visiem laikiem esot sabojājis tās aktrises karjeru, kas spēlēja māti. Es aizbēgu no visiem, sapratu, ka dzīve ir galā un esmu nolādēts.... Te zvanīja telefons, un kāds puisis, vārdā Pjērs Risjēns, no kaut kādām Kannām klausulē runāja tekstu: "Ja jūs nepiekritīsiet seansam plkst.12 (tas gan nav nekāds diži labais laiks — D.R.), tad mēs atsaucam piedāvājumu jūsu filmai piedalīties Kannu festivālā." Es teicu — jā, jā! Mums bija vairāki seansi, lieliski panākumi, filmu labi pārdevām. Ar Mulenrūžu bija smagi. Visi, kam nebija slinkums, mani brīdināja, ka nav iespējami panākumi, strādājot ar mirušu žanru — mūziklu... Budžets, tas vienmēr ir nopietni — jautājums, ar cik lielu naudas daudzumu kāds gribēs riskēt. Lai tiktu pie naudas, ir jāprot pārliecināt.Kāpēc jūs krāmējaties ar šādiem "beigtiem" vai šķietami beigtiem žanriem? Mūzikls, tagad melodrāma... Es nedzīvoju ar domu, man ir jāreanimē mūzikls. Kad es biju ļoti jauns, pats uz savas ādas sapratu, ka mūzikli tik tiešām ir spējīgi strādāt. Uzskatu, ka ir spējīgas strādāt melodrāmas, kurās ir gan komēdijas, gan darbības elementi, gan dramatisms — viss vienā! Atceros šādas filmas, tādas filmēja, kad biju mazs bērns. Tagad pieņemts uzskatīt, ka filmai ir jābūt vai nu komēdijai, vai action, vai melodrāmai. Ja tā ir melodrāma, tad tās skatītāji ir noteikta vecuma sievietes, action ir tīņiem, komēdija — 20 gadu veciem vīriešiem. Šīs filmas tā arī tiek mārketētas — kā ar āmuru! Globālais mārketings ir kļuvis par problēmu, mēs esam ļāvuši sevi nomarķēt — es esmu tāda un tāda vecuma, tāda un tāda dzimuma ar tādām un tādām interesēm, dodiet man tādu un tādu produktu! Kādreiz filmas vienoja visus, tagad par ģimenes filmām tiek dēvētas bērnu filmas. Man liekas, ka stāstam var būt vairāki slāņi un vairāki adresāti — kāpēc ģimenes dažādas paaudzes var vienot tikai vakariņas, bet ne filma? Es gribētu to darīt... Tā nav viegla taka, bet es gribu pa to iet.Jūsu tēvam piederēja kinoteātris, kā jūs ietekmēja šis fakts? Precizēšu, mums nepiederēja kinoteātris. Mums bija degvielas uzpildes stacija, dzīvojām mazā miestiņā ap šo staciju ar 11 iedzīvotājiem. Blakus miestā, jau lielākā, bija gan benzīntanks, gan kinoteātris. Vīrs, kam piederēja šis kinoteātris, nomira, un viņa atraitne lūdza izpalīdzēt manu tēvu... Es bieži tur sēdēju un skatījos filmas — klasiku. Ķinītī bija sarkans aizkars... Protams, tas viss mani ietekmēja, tas nevar neietekmēt, ja tu uzturies projekcijas telpā un tur ir bundžas ar filmām, kas atnākušas no Amerikas — un uz tām ir uzraksts Arābijas Lourenss... (kino klasikas vienība — D.R.)Vai šajā brīdī jūs iedomājāties, jā, es gribu filmēt episku filmu? Varbūt tas nenotika tik tieši, taču vesterns, kas izmantoja ainavu, vēsturiskus notikumus, mani vienmēr ir vilinājis. Jā, kāpēc mēs Austrālijā tādu nevarētu uzfilmēt, vai tikai tāpēc, ka mums nav 300 miljonu iedzīvotāju? Kad dzīvoju Parīzē ar saviem bērniem, daudz domāju par to, no kurienes viņi nāk, kas ir viņu mājas. Tas mani mudināja pirms četriem gadiem sākt pārskatīt manis paša attiecības ar manu dzimteni Austrāliju. Starp Parīzes filmu Mulenrūža un Austrāliju pagāja septiņi gadi — abās filmējāt Nikolu Kidmenu. Kas jūs notur kopā? Mēs viens otru provocējam izaicinājumiem — tas arī tur mūs kopā, turklāt mēs ar viņu satiekamies eksistenciālu krīžu brīžos. Mulenrūžas laikā viņa šķīrās ar Tomu Krūzu, es pazaudēju tēvu. Nikola vienmēr ļoti ir gribējusi bērnu, lai gan viņai ir divi jauki bērni (adoptēti –— D.R.), un Austrālijas laikā viņa tuvojās savam bērnam. Tu nevari laiku pavadīt ar kādu kopā, izvairoties no smagiem brīžiem. Tu nevari taisīt mūziklu un nebūt nobijies.... Nikola — viņa ir tikai cilvēks, ja iet cauri tik smagai darba pieredzei, tik sarežģītām lomām, protams, viņai ir vājuma brīži. Šajos gados Nikola ir izaugusi, nobriedusi, īpaši kā aktrise. Viņa vienmēr ir spējīga fascinēt, jo izvēlas trakas, pat bīstamas lomas, projektus. Es pat esmu brīnījies, kāpēc viņa dara to, ko dara, bet viņai tas ir nepieciešams. Viņai ir daudz dots.Jums ir pazudušais projekts — Aleksandrs... Jā, tā bija liela mīlestība. Strādāju ar (producentiem) Dino di Laurentisu un Stīvenu Spīlbergu, mēs pat uzbūvējām studiju Ziemeļāfrikā, tā ir tur joprojām. Filmā bija paredzētas lomas di Kaprio, Nikolai [Kidmenai]... Es joprojām sēroju par Aleksandru. Nekad vēl nebiju strādājis pie projekta, kam tā arī nebija lemts tikt pabeigtam. Iespējams, vienu bērnu mēs mīlam vairāk par otru, taču man vēl nebija bijusi pieredze ar mirušu bērnu — tā ir smaga, ārdoša pieredze. Tu esi gatavs tam emocionāli, bet tev nav lemts. Man prasīja ilgu laiku, lai tiktu pāri šai traumai. Mēs ar sievu (Lurmena filmu māksliniece Katrīna Mārtina — D.R.) dzīvojām Parīzē, un tieši tur sākās Austrālija. Vienīgā labā lieta, ko varu piebilst — Orsons Velss strādāja pie Džozefa Konrāda romāna The Heart of Darkness, ko kaislīgi gribēja ekranizēt. Taču projekts tika pārtraukts, un tad viņš ķērās pie Pilsoņa Keina... (Citizen Kain, 1941, — par visu laiku labāko uzskatītā filma — D.R.). Varbūt neesmu uzņēmis Pilsoni Keinu, bet labā ziņa ir tā, ka atgriezos savā dzimtenē Austrālijā. Ja es būtu strādājis pie Aleksandra, iespējams, es to darītu vēl tagad.Jūs vilina vēriens, bet vai varat iedomāties sevi maza budžeta apstākļos... Jā, kāpēc ne. Varbūt mana nākamā filma būs mazs projektiņš. Kaut, ja es turpināšu strādāt kino, es filmēšu lietas, kas prasa milzīgu enerģiju. Ja tu esi kungs ar spieķīti, tu vari filmēt intīmu, mazu drāmu, bet diez vai tev pa spēkam ir nofilmēt Austrāliju — es skrēju nemitīgi, jo mērogs bija milzīgs. Mazās filmas pataupīšu vecumdienām. Man ir tik daudz projektu — tie glabājas ļoti drošā vietā dažādās attīstības stadijās. Ko man vajag dzīvē? Man vajadzēja noskaidrot savas un manu bērnu attiecības ar mūsu dzimteni Austrāliju. Tagad — man ir jāsaprot, ko es gribu darīt, jautājums jau nav par filmu, bet par manu dzīvi. Katra filma ir vismaz četri dzīves gadi...Austrālijas varoņi nerēķinās, nepakļaujas apstākļiem — esat viņiem rada? Mans darbs ir analizēt citu cilvēku raksturus. Man liekas, ka vienīgais personāžs, par kuru man nebūtu gatava verdikta, esmu es pats. Es varbūt neesmu ideālists, bet nereālistisks gan — ir taču nereāli vēlēties, lai šī pasaule būtu labāka, krietnāka, viedāka... Varbūt, bet es ticu... Daudzi reiz apgalvoja, ka mūzikli nestrādās, es spītējos pretim — kāpēc ne, ja tur ir stāsts, mūzika, tie ir emocionāli uzrunājuši agrāk, kāpēc tagad vairs ne. Es esmu agresīvi noskaņots pret šādiem spriedumiem — arī paziņojumiem, ka vecmodīga melodrāma — tā ir problēma. Var jau teikt, esmu idiots.Austrālijā ir atsauce pie atsauces, citāts pie citāta, vai jums prātā bija kāda shēma, ko gribat ar šādu "lupatdeķi" pateikt? Labs jautājums. Katrai kultūrai ir DNS — džezs, blūzs, rokenrols... tās ir Amerikas zīmes, kas nenāk no nekurienes, bet gan no konkrēta apstākļu kopuma un kļūst par kultūras kodu. Var jau neievērot, apbedīt šīs references — taču tās nes noteiktas kultūras kodu. Sinefiliem, tiem, kas pazīst kino vēsturi, Austrālija ļauj šīs atsauces atšifrēt, tie, kas to nezina, pat nepamanīs... Jā, es taisīju Austrāliju ar zināmu devu cinisma, jo bez cinisma nav iespējams dabūt emocionālu atsaucību no skatītāja — es esmu redzējis publiku, ko šī filma ir ļoti aizkustinājusi, un es labi apzinos, kurš no mehānismiem ir nostrādājis. Jā, es manipulēju ar skatītāju, bet gudrs skatītājs apzinās šo manipulāciju. Tā ir abpusēja spēle! Caur sajūtām mēs varam domāt, un domājot nevajag baidīties...Un tomēr tā ir uzdrīkstēšanās ķerties pie klasiskas melodrāmas! Kāds ASV teiktu, ka tā ir pēdējā muļķība...Visas manas filmas nopelna dubulti Eiropā, ar ASV vienmēr ir smagi. Eiropā sapratīs Austrālijas cilmi un dižciltību, ja tā var teikt. Vai atšķiras, kā jūs runājiet ar ASV, kā — Eiropas medijiem? Nē, protams. ASV ir mārketinga apsēsta valsts. Teiksim, filmu nosaukumi — svētkos pirmizrāde ir kādai Holivudas filmai Four Christmas, Austrālijā šī pati filma ir pārdēvēta par Four Holidays. Kāpēc?! Es nesaprotu, bet acīmredzot kāds domā, ka tas ir labs mārketings. Atceroties Mulenrūžu — Amerikā man bija kategoriski aizliegts pieminēt, ka filmā dzied! Romeo+Džuljetas sakarā nebija ieteicams daudz piesaukt Šekspīru! Un Austrālijas sakarā man tika rekomendēts nepieminēt govis! Vai jūs redzat kādu govi? (Bezs Lurmens vicina filmas reklāmas mapīti, uz kuras nav nevienas govs, bet ir romantiskie mīlnieki — Nikolas Kidmenas un Hjū Džekmena varoņi — un kaut kādas ainavas drumslas — D.R.). Jūs taču zināt, ka filmas pirmā puse ir milzīga ganāmpulka dzīšana mežonīgā apkārtnē. Vai te uz plakāta ir kāds lopiņš? Neviens! Dies pasarg, lai netiktu pieminēti vesterna atribūti... Jūs gribējāt govis? Protams, ir jāstāsta, par ko un kāda ir filma. Ar šādiem trikiem, noklusējot, nepieminot, mānoties, nekas labs nesanāk. Par Mulenrūžu — mēs Eiropā uzsvērām, ka tas ir mūzikls, un viss notika. Amerikā šis fakts tika izmisīgi slēpts, kaut tas nepalīdzēja. Filmai nemaz tik labi negāja, pirms mēs neatgriezāmies no Eiropas ar balvām... Es nekritizēju, taču saku, ka manas filmas ir grūti pārdot, izmantojot tradicionālās shēmas. Vai nabaga govis kā īpaši apdraud mārketinga speciālistus? Vesterns patlaban ir pasludināts par mirušo žanru, līdz kāds pierādīs pretējo. Tas pats ilgu laiku bija ar mūzikliem, izņēmums bija tikai Čikāga. Vai varat iedomāties, bija laiks, kad kāds teica: zinātniskā fantastika — jūs ko, jūs taču jokojat! Šajā žanrā taisa tikai B kategorijas. Džordž Lūkass, ej ātrā no mana ofisa ar visiem Zvaigžņu kariem, tu esi idiots! Filma, kas norisinās kosmosā? Jūs liekat man smieties! Vesterns ar govīm? Jūs esat pašnāvnieks!Vai atgriezīsieties pie mūzikla? Jā, es domāju, ka vajadzētu. Man tā pietrūkst. Ai, jāķeras klāt mūziklam, kura darbība norisinās kosmosā, turklāt piedaloties daudzām brūnaļām... (Vētraini smiekli.).