Vispirms jau nākas saprast, ka anglosakšiem ar Skandināviju (tur VI gadsimtā notiek Beovulfa darbība) ir ciešs sakars tā praktiskā iemesla dēļ, ka senangļu valoda tā pati dāņu vien būs. Jo skandināvu "mežoņi" vikingi ar savām liellaivām tolaik plunčājās - lasi: nežēlīgi valdīja - visās jūrās, kas apskalo Eiropas kontinentu, kura turklāt postantīkajā - pēc grieķu un Romas impērijas sabrukuma - pasaulē uz laiku bija aizmirsusi dalījumu valstīs.
Eposs kā materiāls
Lūk, šis hiperspēcīgais vīrietis Beovulfs ar sava pulka palīdzību piedāvā dāņu konungam Hrodgaram palīdzību - atbrīvot zemi no ļaunā, briesmīgā riebekļa terorista Grendeļa un viņa viltīgās mātes - "sievietes–nezvēra" lāstiem. Pie viena nokaut ugunsspļāvēju drakonu/pūķi, kas ļautiņiem dzīvot neļauj. Kaut arī eposā teikts, ka godavīra Bišulāča "mūžs bija neilgs - vien pieci desmiti ziemu", viņš bijis labs valdnieks (vecais Hrodgars novēl viņam savas zemes) un būtu tāds arī ilgāk, ja ne nonāvētā pūķa inde, kas saēdusi Beovulfa veselību.
Kaut arī eposi nav tas pateicīgākais materiāls filmu scenārijiem - pārāk daudz sīku detaļu, kas apraksta visu varoņu izcelsmes un labos darbus - Beovulfs ir izņēmums, jo te ir ļoti daudz aizraujošu action ainu, turklāt epā tiek dotas dažādas versijas par vienu un to pašu notikumu (tas jau vispār ir gatavais modernisms - nu gluži kā Rasemons!). Ne velti pēdējā desmitgadē esam piedzīvojuši vismaz divas kinoversijas par tēmu (briesmīgi butaforisko filmu Beovulfs ar Kristoferu Lambertu un Eiropas TV miniseriālu Beofulfs un Grendelis, kas maķenīt kvalitatīvāks). Taču līdz 2007.gada grandiozajam Roberta Zemeka kinosasniegumam vēl jātiek.
Varoņa ciltsraksti
Tātad. Beovulfs pēc tautības ir hauts (kaut kas līdzīgs krivičiem jeb krieviņiem), kurš veiksmīgi iekļāvies zviedru karotāju brigādē, kamēr slava par viņa varonīgajiem panākumiem nenonāk līdz Britu salām, kur tātad tiek sacerēts dziedājums par Beovulfu. Amizants fakts, kas visas šīs "teiksmas pārvērš dzīvē" ir nesenais Lielbritānijas Karaliskās Zinātņu biedrības aicinājums britu demogrāfiskās problēmas nākotnē risināt arī, lūdzot/ņemot no dāņiem spermu priekš nacionālās auglības bankas - apliecinot ģenētiskās saderības saiti starp britiem un skandināviem. Diemžēl Beovulfs acīmredzami ir pārliecināta kristieša, turklāt katoļa, roku darbs, kaut gan stāsta viela īstenībā attiecas uz pagānisma ziedu laikiem: rezultātā sanācis īstens kičs (kas arī ir pateicīgs materiāls kino) - te spēcīgi skan karojošo cilšu apvienošanas ideja zem "vienas ticības" karoga, te pēkšņi no purviem sāk rāpties laukā visādi pasakaini nezvēri, visādi "neģēļi gludām zvīņām", "baismekļi uguns spārniem", te tiek propagandēta viendievība, te pēkšņi skan lūgsnas daudzām skaidri nemateriālas pasaules dievībām - koku un ūdeņu dvēselēm. Tiek citēts bibliskais mīts par Kainu un Ābelu, un turpat blakus - senie varoņi tiek apbērēti pēc precīzām pagānu rituālu tradīcijām - pludināti pa upi vai dedzināti sārtā. Tomēr, kā atzīmē visi Eiropas kritiķi, Beovulfā no visām porām laukā nāk vismīļākais Holivudas mīts jeb ideologēma - par mūžīgo Supermenu. Un Bišulācis ir tieši tāds, viņš pat nav sevišķi kautrīgs savos pašraksturojumos: es esmu vienīgais varonis!
Apbrīnojams darbs
Līdz ar to par apbrīnojamu var nosaukt divu scenāristu - Nīla Geimana (viņa asprātīgā parodija par fantasy žanru Zvaigžņu putekļi joprojām skatāma CCP) un Rodžera Eiverija (Pulp Fiction/Lubenes scenārista, par ko saņēma Oskaru) kopdarbībā tapušais Beovulfa daidžests, kurš pat bērnam būs saprotams, kaut arī filma absolūti nav domāta bērnu auditorijai. Nu, kaut vai atklāti seksuālā rakstura ainu dēļ, kurās "briesmoņsieviete" Grendeļa māte (ar Andželīnas Džolijas krāšņajām un vēl kompjūteriski uzlabotajām miesām) paved galveno varoni, lai "izspiestu" no viņa bērnu, kad pašas dēlu Beovulfs ir nokāvis. Bet Geimans ar Eivoriju tika brīdinājuši, ka arī oriģinālā - Beovulfa eposā ir ļoti daudz vardarbības un seksa un ka viņi negrasās kropļot antīkās kultūras pieminekļa garu.
Starp citu, pati Džolija, ieraudzījusi sevi 3D/trīsdimensiju izpildījumā pilnīgi kailu planējam virs tikpat kailā Beovulfa (muskuļotais mačo Rejs Vinstons no 300 spartiešiem, kam gan ģenitālijas rūpīgi noslēptas), esot iebļāvusies, ka "tā ir gandrīz pornogrāfija", un steigusies konsultēties ar saviem advokātiem, paziņojot, ka viņa saviem bērniem taču šo kino nevar rādīt!
Zvaigžņu rēgi
Te nu mēs nonākam pie filmas galvenā pārsteiguma jeb fiškas, kurai, izrādās, arī tajā piedalījušies aktieri pat nav gatavi.
Roberts Zemekis, cilvēks, kurš sacensībā ar Džeimsu Kameronu (Titāniks) aizrautīgi mērķē uz Holivudas galvenā jauno kinotehnoloģiju ieviesēja statusu, savu par diviem miljoniem no scenāristiem nopirkto Beovulfu ir veidojis t.s. PC (performance capture) tehnoloģijā, kuru jau bija izmēģinājis Polārajā ekspresī (bērnu filmā ar animēto Tomu Henksu daudzu pasakainu tēlu lomās). PC būtība šoreiz ir tāda - kaut arī Beovulfā filmējušies augstākās raudzes profesionāļi (Entonijs Hopkinss, Džons Malkovičš, Džolija u.c.), uz ekrāna mēs redzam viņu multiplicētos spokus–rēgus–zīmējumus–datorkopijas–neviens nezina, kā to nosaukt. Patiesībā Beovulfs tomēr drīzāk ir "multfilma", nevis spēlfilma. Līdz ar to principā dzīvie aktieri vairs nevar kontrolēt, ko ar viņu smalkiem sensoriem filmēšanas laukumā noklātajiem "ķermeņiem" vēlāk izdarīs animatori. Kā arī bija noticis ar Džolijas miesu - jo aktrise nebija filmējusies tik atklātā seksa ainā ar sava dēla slepkavu!
Sers Entonijs un plikā Džolija
Tiesa, PC tehnoloģijai ir nepilnības - acis nevar mirkšķināt (sensori tik smalkas kustības nefiksē) un, arī strauji kustoties, cilvēki tomēr atgādina dzīvas lelles. Taču tehnoloģijām ir tieksme attīstīties, un Zemeka rīcībā ir jauni atradumi: EOG jeb electro oculography tehnoloģija, kuru izstrādāja Pīters Džeksons Gredzenu pavēlniekam - speciāli savas filmas krāšņākajam - zilganajam plikajam mūdzītim, kurš tik sirsnīgi sargāja savu dārgumu. Entonijs Hopkinss šos trīs sensorus, kas tikuši viņam uzsprausti pie acīm, raksturojis kā sajūtu, it kā acu priekšā visu laiku peldot pūslīši, bet vispārējā kņudoņa traucējot dramatisko ainu laikā, jo nāk smiekli. Īpatnēji ir bijis arī tas, ka pirms katras ainas aktierus skenējuši: "Mēs jutāmies kā tādi klīnikas slimnieki, kurus uzrauga kompjūtertomogrāfs, nevis mākslinieki." Principā Performance Capture jeb kustību ķērājs ļauj vēlāk aktieru ķermeņiem darīt pilnīgi visu - novecināt sekundes laikā, izlabot miesas nepilnības.
To, ka Beovulfs ir animācijas filma, nenoliedz arī producenti no Paramount, kuri šo filmu izvirzījuši Oskaram kategorijā Gada labākā animācijas filma. Arī titros specefektu radītāji seko tūdaļ pēc režisora vārda. Atliek tikai sīks jautājums - bet kam tad bija jātērē tik lielisku dzīvu aktieru talants? Piesargies, Bišulāci, ka neaizrijies pikseļus! Nav jau bites. Patiesībā jau skumji, ka šīs pikseļu miriādes izrādījušās iespaidīgākas par seru Entoniju un pat par pliko Džoliju - jo viņas daiļās formas taču tur, uz ekrāna, nav no "īstas" gaļas. Beovulfs vispār liek kaut kā ar sāpēm aizdomāties par dzīvā kino galu, kuram mēs nedrīkstam pakļauties. Tāpēc - nost ar pikseļiem!