, vienīgā filma ar Betes Deivisas piedalīšanos, ko rādīja PSRS), un bija visu mūžu, kā pati izteikusies memuāros, «vergojusi Holivudas cietumos-paviljonos pie mākslīgā apgaismojuma», dabas spīdekļa saules gaismu nevarēja ciest. Viņa nevarēja ciest arī daudz ko citu, producentu skopulību honorāros, konkurentu paviršību, jaunzvaigžņu plātību ieskaitot. Arī par «amerikāņu viskaprīzāko kinodīvu» dēvēto «ģeniālo maitu», «sātanu brunčos» — Holivuda privāti atļāvās «neciest». Arī epitetu uzskaitījumu — «Neciešamā ragana», «nežēlīgā lauvene», «ceturtais Vorners» (Deivisa atļāvās triju brāļu Vorneru vadītajai kinostudijai diktēt savus līguma nosacījumus, 40. gados kļūstot par visdārgāk apmaksāto zvaigzni pasaulē), kādi pār Deivisu bira viņas vētrainā mūža un karjeras laikā, varētu turpināt līdz bezgalībai. Bet viņai — kā pīlei ūdens. Ne velti Deivisa pat uz sava vecumdienu spilvena bija krustdūrienā izšuvusi saukli «mīkstčauļiem kino nav vietas, dārgumiņ!». Deivisai kritiķi un producenti, kurus viņa ienīda «kā šķiru», paredzēja galu no smēķēšanas…Biļete uz rampas ugunīm
Šodien Rūtai Elizabetei Deivisai, ietekmīga un pārtikuša Masačūsetas advokāta meitai, kura, izvēloties Brodveja teātru aktrises gaitas XX gadsimta divdesmito gadu nogalē, tālu krita no ābeles, visas pasaules kinoļaudis svinētu simto dzimšanas dienu. Taču tēvs Beti profesijas izvēlē nosodīja iztālēm — vecāki izšķīrās, kad meitenei bija septiņi, savukārt mamma ļoti atbalstīja apsviedīgās Rūtiņas pārģērbšanās un maskošanās rotaļas: «Es paredzēju, ka Beta kļūs slavena un pati nopirku biļeti uz Ņujorku, tuvāk slavenajām rampas ugunīm».
Bet Džordžs Cukors, tolaik pazīstams Ņujorkas teātru režisors 1928. gadā paziņoja jaunulei nāves spriedumu «šis skuķis nav piemērots aktiera profesijai». Vēlāk, kad Cukors būs ietekmīgs Holivudas naudas zutnis un režisors, bet Bete Deivisa — visamerikas skatītāju iemīļota zvaigzne, viņa liks savam vienas jaunības nedēļas skatuves pedagogam publiski atvainoties par teikto. Jo tikai divām aktrisēm — Betei Deivisai un Ketrinai Hepbernai — autoritatīvais Amerikas Filmu Institūts piešķīris oficiālo titulu «dižākās aktrises Amerikas vēsturē».
Lauru komplekts
Desmitkārt nominēta Oskaram un divreiz to saņēmusi (par lomām filmās Bīstamā/Dangerous, 1935. un Džezbela/Jezebel, 1938.), kā arī izpelnījusies unikālu izņēmumu — vienā festivālā divreiz uzveikusi Venēcijas Zelta lauvu – iegūstot divus aktieriem paredzētos apbalvojumus Volpi kausus (1937. gadā — par lomām Sīkais Galaheds/Kid Galahad un Nolemtā sieviete/Marked Woman) un plūkusi Kannu Zelta palmas zaru (par lomu izcilākajā teātrim veltītajā filmā — 1950. gadā tapušajā traģikomēdijā Viss par Ievu/All About Eve), bijusi pirmā sieviete ASV kultūras vēsturē, kas kļuva par ASV Kinoinstitūta vadītāju.
Sieviete-leģenda, kas ar savu neatlaidību un spītību iekaroja ASV un pasaules kinoekrānus, tomēr ir īpašs fenomens, jo uz viņu nevar lāgā attiecināt to zvaigznes izpratni, kādu mēs saprotam, kad runa ir par, piemēram, Marlēni Dītrihu vai Grētu Garbo. Vai, pasarg dievs, Merilinu Monro.
Darba ķēve
Deivisa ir sūri grūti strādājusi darba ķēve (viņai pati izsmēja sev piekabināto vārdu «zirgs», jo viņa ir sieviete!), kurai ideāli piedien kritušu eņģeļu ampluā — un tieši tādas ir viņas leģendārākās varones: dzērājas, padauzas, liktenīgas sievietes ar grūtu likteni un, ai, cik smagu raksturu. Un kur nu vēl slavenais izteiciens «Betes Deivisas acis» (tāds dīvaini aizmiglojies, caurredzošs, stiklains skatiens, kas Holivudā raksturots vārdiem «kā zivij»), kas iedzīvojies pat populāras dziesmas nosaukuma formā. Pietiek noskatīties vien divas Betes Deivisas personības starojuma, nē, sevi un citus visriņķī iznīcinošas uguns versmas apspīdētas lomas filmās Viss par Ievu un Kas notika ar Mazulīti Džeinu/What Happened To Baby Jane (1962), lai saprastu, kāda mēroga aktrise viņa bija.
Četrreiz precējusies triju bērnu māte, par kuru viņas dēls Maikls, 2001. gadā saņemot no režisora Stīvena Spīlberga rokām aukcionos par pusmiljonu dolāru izpirktos abus mātes Oskarus, teica: «Lai cik neciešama viņa bija darbā, lai cik riebīgu un stindzinošu viņu netēlotu kolēģi, mēs trīs baudījām tādu nesavtīgu mammas mīlestību, kādu varu novēlēt katram.» Viņas dēls vada mātes dibināto fondu, kas atbalsta jaunos Amerikas aktierus, Spīlberga nauda tika šim fondam, bet vēl muld, ka Beta Deivisa nav cietusi jaunus talantus sev blakām!