gadu Bonda apgreidotajai/uzlabotajai versijai Ītenam Hantam Toma Krūza veidolā). Nevarētu gan apgalvot, ka superspiegu ģenealoģiskā ķēde Bonds - Hants - Borns tautās nākusi kā "dabisks produkts" brīvi planējošu literātu galviņās. Kaut arī jaunās ģenerācijas spy movie/spiegu filmu pamatā ikreiz ir grāmata: Borna gadījumā Roberta Ladlema populārs romānseriāls (1988.gadā pat piedzīvoja ekranizāciju TV formātā, Bornu tēloja Ričards Čemberlens, kurš stereotipiski turpināja bondiānas kā elitāru dēkaiņu bīstamā dzīvesstila attēlošanas līniju, kaut ar tādu bioloģisku niansi - viņa Borns bija 15 gadu vecāks par grāmatas žiperīgo jaunekli).
Tomēr patiesībā šie atšķirīgie supervaroņu tipi ir mākslīgi dzemdināti kinoindustrijas ideju kolbās, sekojot producentu kārei pēc vēl lielākas peļņas. Tieši kino nodrošināja, lai Bonds-Hants-Borns kļūtu par globāla mēroga sugasvārdiem - brendiem. Bet Bornu no Bonda - Hanta tipa atšķir būtiskais: viņš nav vis britu vai amerikāņu valdības finansēto izlūkošanas dienestu apgādāts puisis, kam allaž pa rokai ir gan miljoni naudiņu un supertehnoloģiski gadžeti/ekstras - ieroči, miniraķetes utt. Borns ir tuvāks tautai - viņš ir viens no mums, lāga čalis, kas iekūlies pamatīgā ķezā (nu, protams, aizmirst gan nelon treniņu praksi austrumu tuvcīņās, orientālās slepkavošanas iemaņas krav maga vai jebkuras auto markas vadīšanas vai pat skrituļošanas jeb parkūra mākas un, jā, jā, spēju konspirēties jebkurā mirklī un tās daudzās pases, kas kabatā).
Bet visā visumā atmiņu zaudējušais Borns ir gadu tūkstošu mijas kinopaaudzes - jaunatnes elks, kuru nevar iedomāties valkājam Brioni uzvalciņus par 5000 zaļajiem un dzeram nemaisītu vodku–martīni, un ar cinisku smaidu drāžam modeles paskata dūjiņas glaunā septiņzvaigžņu viesnīcā pie smaragdzaļa baseina (pat Borna "evpatnējā" draudzenīte, kuru III daļas reklāmā piesaka kā "mīļoto cilvēku", ne vienkārši sievieti, atbilst nemodeles ārienei ar vācu aktrises - skrienošās Lolas - Frankas Potentes neglamūro izskatu).
Tā īstenībā ir aizraujoša apceres tēma - kādu cilvēku tipāžus lieto Borna triloģijas veidotāji (ņemot vēl vērā, ka divu - labāko! - daļu režisors ir britu dokumentālists, lieliskās United 93/Reiss United 93 veidotājs Pols Grīngrāss). Filmā nav neviena firmīga skaistuļa/–es, viss sieviešu personāls ir nācis no hard working woman/smagi strādājošo sieviešu galerijas - gan CIP mītnes nama ASV priekšniece, atbildīgā par Borna globālo izsekošanu (Džoana Alena), gan lokālā aģente, kas Bornam seko pa pēdām uz vietām (Džūlija Stailza) kategoriski neatbilst Holivudas daiļavu zortei.
Nemaz jau nerunājot par pašu Bornu - cilvēku bez sejas, ko pašaizliedzīgi un labi tēlo Mets Deimons, zvaigžņu kategorijas aktieris, par kuru ģēnijs Roberts de Niro izteicis visdīvaināko komplimentu, kādu vispār var saņemt aktieris (režisējot pats savu spiegu gabalu - filmu par CIP vēsturi Labais gans, Niro atzinās: mums vajadzēja aktieri, kura vaibstus neviens nevarētu iegaumēt, un Mets ideāli atbilst šādai lomai; līdzīgu "komplimentu" pauda arī Mārtins Skorsēze, kura Atkritējos Deimons bija kārtējais "bezģīmja" policists). Tādēļ nav jābrīnās par Meta Deimona bažām - kaut tikai viņa tēlotais varonis Borns skatītājiem neasociētos vien ar tipiņiem no Atkritējiem/Departed un Labā gana/The Good Shepherd. Vēl jo mazāk izbrīnī arī tas, ka aktieris pasludinājis vismaz pāris gadu pauzi no līdzdalības šādās filmās. Taisnību sakot, Deimons ir "ideālā nulle", tukša vieta (un, lūk, to vajaga mācēt nospēlēt)!
Intrigas uzkurināšanai par Borna ultimātu filmas tapšanas laikā kalpoja gan "noplūdušās" ziņas, ka Bornam beidzot būšot romāns ar Džūlijas Stailzas "cē–er–ušņicu"/CIP meiču, gan tas, ka šoreiz Maskavas ielu demolēšanas un auto iztrenkāšanas vietā (atcerieties Borna II daļu ar volgu efektīgo dauzīšanu Maskavā un trikus, ko veica ASV dzīvojošie krievu kaskadieri tēvs un dēls Ivanovi, turklāt Ivanovs juniors ir Lietuvas čempions autosportā; kā arī varbūt jums atmiņā palicis tāds sīks fakts - Borns Maskavā ierodas, jā, jā, no mūsu Rīgas!) būšot ne mazāk efektīgas pakaļdzīšanās ainas Marokā, Ņujorkā, Spānijā un citur. Filmā uzradīsies arī labais varonis - beidzot! - Bornam simpatizējošs britu žurnālists (Pedijs Konsdains), kurš palīdzēs beidzot atšķetināt, kurš tad, velns parāvis, jeņķu specdienestu šiška ir pakļāvis specnodaļas kaujiniekus antihumānajiem eksperimentiem - ar psiholoģisko zombēšanu jeb psihisko tālvadību kontrolējamu cilvēkveida kiborgu ražošanai, laupot tiem atmiņu, emocijas, visu jūtu dzīvi.
Lai vai kā, vismaz scenārija, tātad stāsta ziņā nenāksies garlaikoties: Borna ultimāta sižeta "mehāniķis" ir ievērojamais britu dramaturgs Toms Stopards, cilvēks, kurš, pirmkārt, nekad nehalturē, un, otrkārt, spriedzes un intrigu uzturēšanas tehnoloģiju ziņā viņš ir augstākās raudzes profesionālis (Oskarus scenārijiem par skaistām acīm nedod, un Stopardam ir reāls Oskars par Iemīlējušos Šekspīru/Shakespeare in Love; kā arī nominācijas BAFTA balvai par scenārijiem filmām Sigma un Rozenkrancs un Gildenšterns pagalam...). Tā ka nešaubieties ne mirkli, būs jautri: sliktie puiši un meitenes mēģinās Bornu atkal nomušīt, bet šamējais lika drusku pagaidīt! Turklāt vēl ņem un atgūst atmiņu, lai finālā varētu kā dzejolī skandēt - es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis. Un pat tas, kas nav.
Vienīgi žēl, ka paša galvenākā sliktā boja - Bornu novākt uzsūtītā killera lomā neredzēsim pasaules kino vismodīgāko latīņamerikāni - publikas sirsniņu un mīļumiņu Gaelu Garsiju Bernālu (Sliktā audzināšana, Motociklista dienasgrāmatas, Padres Amaro grēki, Sapņu zinātne). Viņa vietā meksikāņu jaunzvaigzne Edgars Ramiress (Domino), arī smuks pēc velna. Meitenes, esiet modras! Bet Bernāls mums tāds principiāls puisis: neraugoties uz pasolītajiem 10 miljoniem, viņš, lūk, "negrasās maitāt savu aktiera reputāciju, piedaloties apzināti izskaitļotos kases grāvējos"! Cepuri nost.