Amerikāņu kinokompānija "Universal Pictures" atcēlusi aprīlī paredzēto 76
gadus vecā Holivudas klasiķa Maika Nikolsa filmas "Čārlija Vilsona
karš"/ "Charlie Wilson"s War" pirmizrādi un arī filmas demonstrēšanu
Krievijā
Kaut arī UPI (United Pictures International) Krievijas nodaļas Maskavas biroja vadītājs Jevgeņijs Begiņins to dēvē tikai par "saimniecisku subjektu parastu strīdu", kurā izlemts, ka filmas demonstrēšana Krievijā "nebūs ekonomiski rentabla" (atsaucoties uz filmas finansiālās izgāšanās precedentu ASV — šī lielbudžeta filma patlaban nopelnījusi vien 70 miljonus dolāru), tomēr ir pamats aizdomām, ka filmas atcelšanas patiesais cēlonis ir cenzūra. Proti — šogad aprit 19 gadu, kopš Padomju armijas kaunpilnās izvākšanās no Afganistānas un M.Nikolsa filma tiešā veidā skar šo PSRS vēstures epizodi — karu Afganistānā.
Krievijas žurnālisti, kas saskata cenzūras precedentu, atgādina — pirmie UPI komentāri par filmu esot bijuši ne gluži ekonomiskas dabas "Mēs filmu neizrādīsim antisovetiskās ievirzes dēļ," Vlada Jefremova, UPI kinoiznomas daļas vadītāja.
Ukrainā panākumi
Krievu kinokritiķi apelē pie veselā saprāta, gan atsaucoties uz Čārlija Vilsona kara fenomenālajiem panākumiem Ukrainā (mentalitātes ziņā līdzīga skatītāju auditorija), gan uz to, ka Maika Nikolsa darbs ir skarbs politisks pamflets, kas patiesībā kritizē Amerikas politisko un ekonomisko eliti, jo stāsta, cik neticamā, tomēr reālā veidā tika panākts finansējuma pieaugums ASV militārajām akcijām Tuvo Austrumu teritorijās. Šai gadījumā — Afganistānā 80.gados.
Filmas pamatā ir reāla ASV kongresmeņa Č.Vilsona, ko izcili tēlo Toms Henkss, un viņa reālās mīļākās — kādas ļoti ietekmīgas Teksasas naftas rūpnieces, ar komunisma sērgas iznīcināšanas paranoju frustrētas miljardieres (Džūlija Robertsa) — apbrīnojami spožā finansu afēra, kas tika īstenota tikai tāpēc, lai novērstu citu, arī reālu skandālu — hroniska alkoholiķa un pleiboja kongresmeņa Vilsona pārmērīgo aizraušanos ar kokaīnu, kurš to lietoja pašā Kongresa ēkā. Notika neticamais: ASV palīdzība — īstenota ar Izraēlas specdienestu organizētu prostitūtu grupas iesaistīšanu, kas gultās apvārdoja politiķus un ieroču piegādes starpniekus, — afgāņu kaujiniekiem pieauga no prasītajiem pieciem miljoniem līdz veselam miljardam dolāru.
Amerikas politiskais ķēķis
Jau šis īsais satura atstāsts liecina, ka režisora Nikolsa nodoms nebūt nebija PSRS ārpolitikas kritika, bet gan Amerikas politiskā ķēka un buduāru atmaskojums, kas, protams, izskaidro arī dažas mūsdienu konsekvences ASV politikā.
Vispirmām kārtām jau to, ka politika — tas ir ārkārtā ienesīgs bizness, kura vārdā var nerēķināties ar jebkādām "nacionālajām interesēm", vien nepieciešamības gadījumā — visas pasaules priekšā smuki un skaļi atsaukties uz tām, klāt pieķerot "demokrātijas vērtību" aizstāvību.
Nikolss, starp citu, bez pasaules kinoklasikas zelta fonda vienības — oskarotās filmas "Absolvents"/ "Graduate" (1967., ar Dastinu Hofmanu) 1970.gadā radīja citu, arī politiskā kino šedevru — filmu "Slazds–22"/ "Catch–22", kurā jau pierādīja, kā šī ķēde "bizness—politika" veiksmīgi un vienmēr darbojas.
Lai arī šīs satīriskās filmas darbība risinājās II pasaules kara laikā, visiem bija skaidrs, ka runa ir par Vjetnamas karu, un apsviedīgais biznesmenis Mailo, kurš Itālijā tirgojās ar ieročiem pa labi, pa kreisi, sarīkoja īstenu jandāliņu, kad jeņķu lidotāji gāja bojā, lecot bez izpletņiem (tos patriots Mailo bija par "ASV armijai ļoti izdevīgu cenu" pārdevis konkurentiem — ienaidniekiem), un bombardēja paši savus lidlaukus, jo tā paredzēja "fantastiski ienesīgais tirdzniecības kontrakts".
Aukstā kara pazīmes
Taču Čārlija Vilsona kara aizliegums Krievijā liek domāt, lūk, par ko — par aizvien pieaugošo Krievijas varas pārstāvju paranoju, meklējot "ārējos ienaidniekus" un jauna "aukstā kara" pazīmes un citas no rietumiem draudošas "globālās rusofobijas" izpausmes, kuras pašreizējā Krievijas ideologu elite vēlas saskatīt... rietumu kultūras institūcijās. Nesenie absurdie uzbrukumi Britu padomei, Eiropas Universitātei, Sorosa Atvērtās sabiedrības fondiem, tagad — Holivudai.
Pirms diviem gadiem Krievijā jau tika aizliegta filma — Borats, kurā britu ebreju klauns Saša Barons Koens, maskējies par kazahu žurnālistu, jestri apņirdza amerikāņu mietpilsonības izpausmes. Bet pret visiem kazahiem tik iejūtīgajā Krievijā Boratu aizliedza, motivējot šo kategorisko nē! ar rūpēm, lai "netiktu aizskartas atsevišķu nacionalitāšu un grupu jūtas". Pavisam nav tālu, lai jaunajā, "suverēno demokrātiju" aizstāvošajā lielvalstī Krievijā ar agresīvas impērijas iedīgļiem visuredzošā un visu saprotošā cenzūra sāktu operēt ar bēdīgi slaveno estētisko kategoriju no Staļina laikiem: "Mēs šo mākslu aizliedzam tāpēc, ka tā izraisa nekontrolējamas asociācijas!"
Principā jau ideoloģiskie cenzori Krievijā nav muļķi — Maika Nikolsa "Čarlija Vilsona" karš jau arī tāpēc ir tik spēcīgs mākslas darbs, ka tas raisa tieši tādas — nekontrolējamas asociācijas un, iespējams, varētu likt daudziem Krievijas pilsoņiem padomāt, cik vērta ir Putina un viņa kliķes ideoloģiskā retorika par "Krievijas nacionālajām un ekonomiskajām interesēm", joprojām īstenojot Čečenijas "demokratizācijas operāciju" un aizstāvot teroristiskos režīmus Tuvajos Austrumos, kā arī tirgojoties ar ieročiem un regulāri draudot ar naftas trubas aizgriešanu "oranžajai" Ukrainai un citai Eiropai.