Tāda nu ir kādreizējās Karlsbādes mūsdienu seja, kuras iepriekšējās gadsimtu mijas izcakinātas kūrvietas interjeros nu valda pavisam citas reālijas. 42.Starptautiskais Karlovivaru kinofestivāls, kas visu nedēļu norisinās šajā tik eklektiskajā vietā, kā jebkura kinoskate, ar kuru rēķinās profesionālajā pasaulē, piedāvā dažādus rakursus - ne tikai sacensību (konkursa programmas ir pat trīs, turklāt divās no tām ir pa latviešu filmai - spēlfilma Tumšie brieži un dokumentālā filma Teodors), bet arī tematiskās skates (teiksim, Holivudas 70.gadu filmas) un iespēju noķert filmas, kas ir pamanītas nozīmīgākajos pasaules kinofestivālos. Jā, arī dažu labu "ekskluzīvu ekstru", kā dēļ Karlovivarus var apskaust ne viens vien kinoforums, kas tiecas pēc plašas publicitātes.
Animācija un askēze
Uz šejieni tīri labprāt brauc Holivudas zvaigznes, parasti, lai saņemtu kādas balvas par ieguldījumu, panākumiem un tā tālāk. Teiksiet, kāds sakars jaunu kinoteritoriju meklējumiem ar Holivudas aprobētām sejām? Tas pats vecais - publicitāte un vēlreiz publicitāte. Tabloīdu žurnālistikas triumfa laikmetā ziņa par aktrises Renē Zelvēgeres pazudušo koferi ceļā uz Karlovivariem bija teju lielākā šī pasākuma "nagla", kas aizēnoja faktu, ka Zelvēgere brauca pasniegt balvu čehu animācijas klasiķim Bretislavam Požaram. Nezinu, vai tiesa, vai varbūt Zelvēgere glezni piemeloja, bet tik tiešām viņa čehu animāciju mīlot no sirds. Tālab arī savu oficiālo misiju aktrise izpildīja ne tikai aizkustinošā emocionalitātē, bet tikpat atbruņojošā demokrātismā - pazudušajā koferī, ko Londonā esot meklējis pats British Airways lielšefs, bija palikuši greznie tērpi. Savukārt Renē džinsi svinīgajā ceremonijā mirklī kļuva par galveno ziņu!
Uz Karlovivariem šajās dienās brauc arī vitālais Denijs de Vito - aktieris, komiķis, režisors, kuram tiks balva par mūža ieguldījumu. Viens no šādas uzmanības papildu iemesliem nenoliedzami ir Čehijas jau daudzus gadus stabilais Holivudas lielfilmu uzņemšanas paviljona statuss - vide, pilsētas un ainavas, profesionāla palīgpersonāla esamība un pievilcīgās cenas ir tas, kas Prāgu padarījis par iecienītu Holivudas filmu uzņemšanas vietu. Lai arī nu jau Čehijai uz papēžiem min gan Bulgārija, gan Rumānija, pat Vācija, kur nesen Holivudas kinogrupu piesaistīšanas vārdā ir radīta ļoti labvēlīga vide un nodokļu politika.
Šķiet, 90.gadu sākuma sapnis, ka arī Latvija varētu būt labvēlīgs "paviljons" ārzemju grupām, ir izsapņots, tā arī īsti neaizsācies. Taču tas ir cits stāsts - par menedžmentu un arī mentalitāti, kuram liksim mieru, atgriežoties pie Karlovivaru trumpjiem.
Viens no tiem ir Austrumeiropas filmu šķērsgriezums, iespēja redzēt tās filmas (poļu, čehu, rumāņu, igauņu…), kas ļoti retos gadījumos izkļūst ārpus savu valstu robežām, otrs - iespēja kompakti tikt pie filmām, kas jau atzīmētas ar dažnedažādām balvām.
Lieli vārdi
Vārdu sakot, ja gribat iegūt veiklu daidžestu par zīmīgākajām festivālu (Berlīne, Kannas u.c.) filmām, negaidot, kad un vai kāds no Rīgas festivāliem tās atvedīs pie mums, Karlovivari ir ideāla un demokrātiska vieta, kur iedzīt nokavēto. (Pat ja neesat kinematogrāfists, vien karstu avotu cienītājs. Pērc tik biļeti un uz priekšu!)
Teiksim, noskatīties jaunāko franču brīnumzēna, par kulta režisoru dēvētā Fransuā Ozona filmu Eņģelis - viņa pirmo angļu valodā veidoto melodrāmu, kuras darbība tiek izspēlēta XX gs. sākumā, kičīgi saldu un apburoši vecmodīgu stāstu par jauniņas lubeņu rakstnieces spožo triumfu, vēlāko sagrāvi un slavas mainīgo dabu ar jaunatklāto britu aktrisi Romolu Garai galvenajā lomā. Redzēt Holivudas neatkarīgā kino "ikonas", Latvijā faktiski nepazīstamā, bet festivālu lokos ārkārtīgi populārā Hala Hārtlija absurdo spiegu drāmu Feja Grima ar amerikāņu neatkarīgā kino zvaigzni Posiju Pārkeri, kurai lielā Holivudu tā arī nav devusi viņas talanta cienīgas lomas.
Te demonstrē gan Skafandru un tauriņu, Ņujorkas glezniecības zvaigznes Džūljena Šnābela Kannās triumfējušo drāmu, gan jaunāko Kim Ki Duka filmu Elpa, gan ķīniešu traģikomēdiju par mongoļu sievieti un viņas diviem vīriem Tujas kāzas, kas uzvarēja šāgada Berlīnes festivālā, gan Deivida Linča sirreālo ceļojumu paša zemapziņā un paša filmu motīvu kosmosā Iekšējā impērija.
Neapgrūtināšu jūs ar uzskaitījumu, kaut, virpinot šos filmu nosaukumus, vienā mirklī kļūst skaidrs, ka ar nekomerciālā kino distribūciju Latvijā ir daudz čābiskāk, nekā šķiet. No visām pieminētajām vien Kim Ki Dulka Elpa tikšot rādīta kino Rīga (dies dod, lai kāds to pamanītu un sāktu mīt lekni aizaugušo taku uz šo ķinīti) un Deivida Linča Iekšējā impērija, pateicoties režisora kulta statusam, vēlā rudenī spirināsies Coca Cola Plazā līdzās komercgrāvējiem. Par pārējiem nosaukumiem un to iespējamību parādīties uz lielā ekrāna Latvijā nav pat dzirdēts. Un kurš tad būs tik dulls, lai uzņemtos finansiālo risku izrādīt, teiksim, lielisko drāmu, kuras darbība norisinās Mongolijas stepēs Tujas kāzas?
Ko darīt potenciālajiem interesentiem? Šiverēt pa virtuālajiem plašumiem, ķeksējot nelegālās iespējas… vai gaidīt Arsenālu (pēc gada), Baltijas pērli šoruden (pēc tās organizētāju neoficiāliem apgalvojumiem - pēdējo šā festivāla pastāvēšanas vēsturē).