Banas Holivudas karjera aizsākās ar Ridlija Skota izcilo kara drāmu Melnais vanags notriekts ("Black Hawk Down", 2001). Pirms tam aktieris Austrālijā bija pazīstams kā labs komiķis. Filmā "Otra Boleinu meita" viņa varonis ir Lielbritānijas karalis Henrijs VIII, starp citu, Holivudas, un ne tikai, "nodrillētās" valdnieces Elizabetes I tēvs, kuras loma slavenu padarījusi vēl vienu Austrālijas tīrradni — aktrisi Keitu Blānšetu. Intervija top filmas Otra Boleinu meita publicitātes raundā Berlīnē. Tikko Erika Banas kolēģe Natālija Portmene ir "sūdzējusies", ka Bana nav no tiem aktieriem, kas ilgstoši noskaņojas pirms epizodes uzņemšanas, — viņš varot triekt jokus un tad pēkšņi ielēkt lomā, pārtapt par Henriju VIII, kurš salauž māsu Boleinu likteņus.
Vai aktierim ir viegli sērfot starp realitātēm?
Protams, šī profesija atstāj iespaidu uz galvu. To pamana pat bērni: reizēm spēlējos ar savu dēlu, un viņš pēkšņi saka — tēti, beidz sapņot! Tas nozīmē, ka es atkal esmu aizklīdis kādā citā — savas lomas — pasaulē. Mēdzu tur pazust gana bieži — savas lomas, tēla meklējumos, bet neko īpašu nenormālu šajā faktā nesaskatu. Galu galā aktiera apziņa jau nav izslēdzama līdzīgi radio vai TV — pagriez podziņu, un viss! Lomas, ko tu spēlē, atstāj iespaidu uz tavu psihi, un, jo vairāk tu spēlē, jo iespaids ir pamanāmāks — tevī paliek katras tavas lomas daļiņa.
Kā tuvojāties šai visai monstrozajai būtnei — karalim Henrijam VIII?
Man bija ļoti interesanti! Varbūt tādēļ, ka savulaik nebiju īpaši centīgs skolnieks, nevaru lepoties ar labām vēstures zināšanām un, atklāti sakot, pirms filmēšanās neko daudz nezināju ne par Henriju VIII, ne māsām Boleinām. Man ir maza pieredze vēsturiskajās filmās, bet nu droši varu teikt, ka mani ārkārtīgi aizrauj nepieciešamība iedzīvoties citā laikmetā, tā likumībās, meklēt pamatojumu sava varoņa — karaļa Henrija VIII — rīcībai. Bija tik interesanti filmas tapšanas laikā runāt ar ekspertiem, vēstures konsultantiem — informācijas nekad nevar būt par daudz. Es alkatīgi grābu visu, ko man piedāvāja šis darbs.
Vai saskatījāt kādu līdzību starp sevi un Henriju VIII, kura emocionālajā paletē kaisli drīz vien nomaina atsalums, pat naids un vēlme sodīt savu sievu ar nāvi… Vai tomēr esat lielāks romantiķis?
Man grūti saskatīt kādas raksturiezīmes, kas varētu mūs saistīt, Taču uzskatu, ka, par spīti jūsu uzskaitījumam un brutālajām izpausmēm, Henrijs VIII bija gana romantisks un trausls vīrietis. Iemīlēties, uzvesties aizrautīgi, muļķīgi, kā jau uzvedas patiesi iemīlējis cilvēks, ir raksturīgi jebkuram, arī karalim. Man šķiet, ka Henrija VIII varbūt pat neloģiskajai uzvedībai ir iespējams atrast ļoti cilvēcisku argumentāciju. Viņš bija nemitīgi iemīlējies. Jā, viņa kaisles objekti bieži mainījās. Šādi palūkojoties uz Henriju VIII, viņa rīcība kļūst ja ne attaisnojama, tad vismaz cilvēciski saprotamāka.
Starp citu, pazīstamākais Henrija VIII portrets, ko radījis Holbeins, portretē karali jau brieduma posmā. Jaunībā viņš bijis atlētisks, skaists cilvēks, turklāt savam laikam pagara auguma vīrietis.
Jokoju, ka viņš bijis XVI gs. Hjū Hefners — pleiboju pleibojs. Karaliskā tiesa, kas pieņēma viņam nepieciešamos lēmumus — šķirt laulību, sodīt ar nāvi —, bija ierocis, ar ko legalizēt karaļa iegribas.
Tomēr ir grūti attaisnot Henrija VIII monstrozo rīcību…
Es negribēju spēlēt monstru, raksturu, kura rīcība nav saprotama, ja ne attaisnojama. Kaut ir jārēķinās ar absolūti citu laiku, citu vērtību sistēmu: Henrijs VIII fanātiski gribēja dēlu — garantu savas valsts stabilitātei. To viņam nespēja dot pirmā sieva, to galu galā nespēja dot arī Anna Boleina… Savukārt bastards Mērijas Boleinas dēls nevarēja kļūt par legālo mantinieku.
Vai jums šķiet, ka vīrieši vienmēr iekāro to, ko viņiem ir niecīgas izredzes iegūt?
Tas ir ļoti cilvēcisks dzinulis. Attiecināms gan uz vīriešiem, gan sievietēm, kaut varbūt sievietes ir reālākas, praktiskākas un līdzsvarotākas būtnes.
Varbūt Henrijs VIII galu galā nobijās no Annas Boleinas — ārkārtīgi stipras sievietes?
Anna viņu aizrāva, savaldzināja, kaut viņas rīcība bija izkalkulēta un ļoti racionāla. Būdama vienlaikus valdzinoša, gudra un arī varaskāra, viņa spēja izšķirt karali un kļūt par viņa oficiālo sievu. Es neticu, ka pāri, kuru attiecību pamatā ir aprēķins un plika kalkulācija, ir lemti ilgai harmonijai.
Vai jūs biedē spēcīgas sievietes?
Esmu sajūsmā par tādām — stipra sieviete ir seksīga sieviete!
Nesaprotu, kāpēc vīriešos tādas izraisa bailes. Neesmu arī pārliecināts, ka spēcīgas sievietes pievelk vājus vīriešus — nekad sevi par tādu neesmu uzskatījis.
Turklāt ne jau tikai Anna Boleina ir filmas stiprā sieviete. Man pašam ļoti patīk epizodes starp Henriju VIII un viņa pirmo sievu Katrīnu (Anna Torenta), kura demonstrē ļoti spēcīgu raksturu. Cita lieta, ka Henrija VIII rīcībā ir tiesiski ieroči, kas spēj iznīcināt viņa stiprās sievietes.
Ne pirmo reizi jūs spēlējat svārstīgu, savās izjūtās pretrunīgu varoni. Tāds bija arī jūsu terorists Stīvena Spīlberga filmā Minhene...
Mani saista pretrunīgi raksturi — tas nozīmē nianses, šaubas, daudz dažādu slāņu, kurus nākas atklāt. Man patīk varoņi gan kā skatītājam, gan aktierim, kuram ir iespēja tos spēlēt.
Nedomāju, ka no notēlotajām lomām var gūt kādas milzīgas atklāsmes vai mācības, varbūt vienīgi iespēju paskatīties uz pasauli citā rakursā.
Sākāt kā komēdiju aktieris Austrālijā, bet Holivudā komēdijās neesat filmējies?
Varbūt kādreiz atgriezīšos arī pie komēdijām, taču ar vienu nosacījumu — pats rakstīšu savus komiskos tekstus. Citu rakstītais mani reti kad uzrunā. Tiesa, to piedāvājumu vidū, ko saņemu, komēdiju faktiski nav — uz galda ir sakrautas tikai drāmas. Nesūdzos, mani aizrauj iespējas, ko piedāvā drāmas. Svelošu interesi uz karstām pēdām mesties komēdijā nejūtu.
Vai ir ļoti īpaši būt Austrālijas aktierim? Jūs globālajā kino biznesā esat krietns un respektēts pulciņš.
Mums ir paveicies, ka amerikāņu, britu režisori strādā ar aktieriem no dažādām valstīm. Ja mums nāktos izmantot tikai tās iespējas, ko piedāvā Austrālijas kinoindustrija, nāktos zobus kārt vadzī — darba būtu ļoti maz, arī industrija ir niecīga. Iespēja strādāt pasaulē ir luksuss, brīnišķīga privilēģija.
Iespējams, ka mūs saista ne tik daudz profesionālā kopība, bet gan … dabas sajūta. Debesis, okeāns. Salas, kaut tik milzīgas kā Austrālija, sajūta ir kas īpašs. Vienmēr esmu uzskatījis, ka mūsu attiecības ar dabu ir īpašas, pat ja mēs dzīvojam lielās pilsētās.