Gabriels Garsija Markess. Labās dienas ir galā

Markesa, tāpat arī Žuzē Saramagu attiecības ar Fidelu Kastro un Ugo Čavesu vienmēr ir kā karsts kartupelis, īpaši postpadomju valstīs. Saramagu ir teicis, ka viņam komunisms ir hormonos, tāpat kā citiem augot bārda. Tas gan nenozīmēja, ka savu Nobela prēmiju Saramagu izdalīja ciema trūkumcietējiem. Lai izprastu šāda mīlīga naivuma izpausmes, pietiek saprast apstākļus, kādos abi meistari ir uzauguši. Kapitālisms un tirgus ekonomika šajās zemēs joprojām nav atrodams ar savu "labāko seju" kā Eiropas ziemeļos. Protams, Portugāli šodien nevar salīdzināt ar Latīņameriku, bet jāatceras, ka līdz 1974.g Portugālē bija diktatūra. Elementāras strādājošo tiesības joprojām tur ir aktuāls jautājums tāpat, kā mūsu Maximas kasierēm, kam darba stundu laikā nav atļauts uz mazmājiņu aiziet. Naivs ideālisms un komunisma būtības pieredzes neesamība ir šīs koķetērijas pamatā, bet vai tas mums traucē lasīt viņu darbus? - Nē taču!!

Paldies Raupam, dienas sākums ar šādu tekstu ir cerīgs. Burvīgs stils. Sveicieni.

Kad atkal tādu spalvas savaldītāju, maiguma un arī skarbuma dāvātāju- TĒLU MEISTARU sastapsim. Markesa pasaulē ir viegli, jo notikumu gleznas bez skaita drūzmējas, grūti, jo daudzie notikumi un cilvēki, kas apdzīvo Meistara daiļrades lauku dažbrīd sajauc galvu. Tad jāšķir atpakaļ un vēlreiz jālasa. Simts vientulības gados, pulkvedim Buendijam aizejot Mūžībā, līst brīnumains, neparasts lietus, lai tāds vada Gabriela Garsijas Markesa soļus Tālajā ceļā.