1938. gada 7. februāris un 2014. gada 7. augusts. Puse saules gada atdala Guntas Micānes dzimšanas dienu no nāves dienas, atdala manu apņemšanos vasarā kaut reizi paviesoties pie savas skolotājas no iespējas to kādreiz piepildīt. Pēc skolas beigšanas mēs esam tikušās tikai vēstulēs. Vārds, valoda, literatūra viņai bija viss, par savējiem viņa stāvēja un krita. Viņa mācēja neslēpt prieku zem akmeņa un plašu sirdi dzīvoja līdzi visiem jaunumiem, kas saistījās ar bijušo skolēnu gaitām. "Apsētā lauka ziedēšana" - tā viņa pati sauca attiecības ar skolēniem visa mūža garumā.
Dzimusi Jelgavas Pogu laukos, viņa neprātīgi mīlēja Jelgavu. Juglas 39. vidusskolā piekrita strādāt tikai tāpēc, ka "pirmajā dienā es gāju kājām uz skolu gar privātmāju ziedošajiem dārziem un uzreiz iemīlēju Juglu - tik skaistā vidē cilvēkiem jābūt skaistai dvēselei". Literatūras stundās viņa visus apbūra ar savu neprātīgo kaismi pret literatūru - Ziedonis, Vācietis, Belševica un citi bija viņas dievi. Mēs apskaudām tos, kuriem Micāne bija klases audzinātāja. Septiņdesmitajos gados viņa bija atbrīvota no darba par nacionālistisku uzskatu paušanu skolotāju kolektīvā. Tam sekoja publicēšanās aizliegums, tāpēc savus gara darbus skolotāja rādīja tikai saviem audzēkņiem. Politiskajai sistēmai mainoties, viņai pašai nekas nebija jāmaina - "uzskatu, ka katra mana mācību stunda ir bijusi politiska darbība, kura man nebija jāpārkārto, sākoties Atmodas laikam". Vidusskolā Gunta Micāne kļuva arī par manu klases audzinātāju.
1993. gadā Gunta Micāne 55 gadu vecumā no Juglas ģimnāzijas aizgāja pensijā, lai veltītu laiku uzrakstītā apkopošanai, neuzrakstītā īstenošanai un grāmatās izdošanai. Kā aizturēts strauts brāzās dzeja, proza, lugas - sapņi tapa par īstenību. Un tā līdz šim brīdim - "pāris nedēļas vīruss piegriezis pamatīgi. Un Ukraina griež līdz kaulam! Nevar kļūt vesels, kad tepat, trīs soļu attālumā, notiek tādas lietas. Ne gulēt, ne domāt, ne rakstīt, ne ar Daci runāties… Murgs! Vienīgais nesenais prieks bija Rēzijas un Marhila Ziemassvētku koncerts un Rēzijas izvēlētie mani dzejoļi" - tik moži viņa man rakstīja 21. februārī.
Ir mazliet dīvaini domāt šīs rindas un zināt, ka nesaņemšu vēstuli ierasti stingrajā un vienlaikus apaļīgajā Micānes rokrakstā. Cilvēki, kas ir ļoti dzīvi, tādi arī aiziet. Un nāves nav. Es ceru, ka skolotāja bija laimīga savā dzīvē, kam viņa bija karaliene un vienlaikus kalpotāja, ņemdama paraugu no visaugstāko ideālu plaukta. Ko daiļu darīja Darbs, Vārds un mūsu visu kopsaucējs un centrtiece - Skaistums. Paldies par ceļa parādīšanu. Visdziļākā līdzjūtība sērojošajiem tuviniekiem, meitām Sandrai Strēlei un Dacei Micānei-Zālītei.
Inga Ābele