Mazais (bet varbūt jāsaka — lielais?) Gustavs ir kā ūdenszāle: viņš ir ar mieru demonstrēt savas prasmes uz istabā novietotajiem vingrošanas rīkiem, pēc tam — viens, divi! — uztraušas uz skapjaugšas, kur cītīgi nododas papīra griešanai un ik pa brīdim cenšas atcerēties pagājušo vasaru un to, kā abi ar mazo Zani piedalījušies lielajā filmā. Tā kā puika sakās vienu vai otru epizodi aizmirsis, talkā nāk mamma Zane un tētis Mārtiņš Vilsons. Visiem kopā izdodas salikt visnotaļ krāsainu un interesantu pastāstu.
Spiegu pulkstenis
Kad Gustavs pirmoreiz piedalījās provēs, viņam bija tikai četri gadi, un atzīts — puika galvenajai lomai ir drusku par mazu. Pēc gada proves tika rīkotas otrreiz, un toreiz mamma Zane nospriedusi — ja Gustavam loma ir lemta, viņš to dabūs. Viņas un Gustava vēlēšanās piepildījusies, un lielais darbs varēja sākties. "Es māksliniekam biju personīgā asistente," mamma smej un ar lepnumu atzīst — Gustavs strādājis kā liels vīrs. Brīžiem pat bijis jāstrādā divpadsmit stundu, bet, ja grib taisīt kino, ar to ir jārēķinās. Režisoru Armandu Zvirbuli Gustavs klausījis, jo jau pašā sākumā bijusi noruna, ka dauzīšanās notiks tikai ārpus filmēšanas laukuma. "To smuki izdevās ieviest jau no paša sākuma. Es pati brīnījos un, atklāti sakot, nebiju gaidījusi, ka ar viņu būs tik viegli strādāt," Zane atminas. Tētis, kurš sarunā vairāk klausās, papildina — Gustava attieksme pret darbu bijusi kā pieaugušam cilvēkam. "Aktiera profesiju jau nevar iemācīt. Tā vai nu ir, vai nav," viņš nosaka.
Lūgta atminēties kādu jautru filmēšanas epizodi, Gustava mamma aizdomājas — interesants bijis itin viss notiekošais. "Vistrakākā laikam bija pirmā nedēļa, kad filmēšana notika paviljonos un filmēja tikai bērnus. Vienubrīd, kad darbs bija turpinājies visu dienu, Gustavs izgāja gaitenī, apsēdās un teica — viss, es vairāk nevaru..." Bet, tā kā jaunajam māksliniekam bijusi motivācija — iekārotais "spiegu pulkstenis" —, viņš tomēr darbu padarījis līdz galam. Gustavs palielās, ka filmēšanas gaitā ticis vēl pie dažām kārotām lietām, piemēram, robotiem. "Ar tiem gan bija interesanti spēlēties," viņš atklāj.
Seifi un zirgi
Lai būtu interesanti skatīties, ne Gustavs, ne viņa mamma Zane negrib atklāt visu, kas filmā redzams. Tomēr no reklāmas bildēm zināms, ka abiem mazajiem laupītājiem iznācis sēdēt gan atkritumu tvertnē, gan ieslēgtiem seifā. "Tas nemaz nebija tik romantiski, kā izklausās, jo tur bija pamatīgs bezgaiss. Labi vēl, ka bija nolikti soliņi, lai nebūtu ilgstoši jāstāv kājās." Zane piebilst, ka sapratusi — lai cik skaisti viss izskatītos jau gatavā filmā, tapšana ir nāvīgi smags darbs. Pats Gustavs par šo epizodi saka tāpat kā par lielāko daļu filmas — tas bija forši!
Pēc brīža viņš atminas kādās lauku mājās Kuldīgas pusē filmētās epizodes un runā par to ar lielu sajūsmu. Tur viņš iepazinies ar māju iemītnieku Tomu, ar kuru kļuvuši labi draugi un kopā darījuši daudz interesantu lietu. "Mēs jājām ar zirgu, un man nepavisam nebija bail! Arī no govīm un kazām es nebaidījos!" Izrādās, tieši šiem lopiņiem filmas nobeiguma epizodēs ierādīta itin liela loma. Vēl kopā ar Tomu viņš pie dīķa ķēris vardes, kuras gan tūdaļ pat palaidis vaļā. "Ā, un reiz mēs arī makšķerējām. Katrs noķērām pa zivij. Atceries, mamm?" Gustavs grib pārliecināties, ka atcerējies visu lauku mājās darīto. Starp citu, viņš itin labi sapraties arī ar saviem filmas vecvecākiem — Gunāra Placēna spēlēto vectētiņu un Skaidrītes Putniņas atveidoto vecmāmiņu, kurai speciāli filmēšanas vajadzībām sasprogoti mati, lai viņa līdzinātos savam filmas mazdēlam. No filmas vectētiņa Gustavs samācījies arī šādus tādus izteicienus, tomēr mamma Zane liek manīt, ka žurnālistei labāk tos nevajadzētu teikt.
Lai gan ik pa brīdim mazais aktieris apgalvo, ka neko daudz neatceroties, atmiņā tomēr palikušas jestrākās epizodes, piemēram, tā, kurā bērni mūk no abiem bankas apsargiem un beigās tie abi iekrīt kanālā. Bērniem tas šķitis ļoti smieklīgi.
Ar savu filmas māsiņu Zani Leimani mazais aktieris sadzīvojis draudzīgi, tikai, kā teic mamma Zane, dažreiz mēdzis viņu kaitināt. "Bet nekas traks jau nebija; bērni taču ir un paliek bērni," viņa secina.
Šķēršļus neliks
Pēc šīs sarunas ir skaidrs — ja Gustavs izvēlēsies aktiera ceļu, ne tētis, ne mamma viņam šķēršļus neliks. "Kādu padomu tad es varu dot? Lai nekad mūžā nesper kāju uz skatuves, jo es to nepieļaušu?" emocionāli izsaucas Mārtiņš Vilsons. Viņaprāt, tie aktieri, kuri visādi kavējuši savu bērnu pievēršanos skatuvei, nav rīkojušies īsti pareizi: "Mēs katrs piedzimstot esam kaut kam ieprogrammēti, un to vajadzētu realizēt." Ja Gustavs gribēs pirms profesijas izvēles saņemt tēva padomu, Vilsons to neliegšot. Taču par to pagaidām ir pāragri runāt, jo Gustavs tikai šoruden sāks iet skolā. Vecāki priecājas, ka dēls jau tagad izrāda interesi par klavierspēli, tādēļ vadā viņu uz konsultācijām Dārziņskolā. "Ja izdomās, ka grib kļūt par aktieri, muzikālā izglītība par ļaunu nenāks," spriež Mārtiņš Vilsons.
Taujāts, kā ticis izmantots par filmēšanos saņemtais honorārs, tētis atbild — Gustavs zinājis, ka ar to varēs palīdzēt ģimenes budžetam. Tomēr puika pats arī ticis pie vienas otras kārotas mantas, piemēram, vairākiem lieliem Lego komplektiem.
Atgriežoties pie filmas Mazie laupītāji, abi vecāki atzīst — mēs
lepojamies ar dēlu! "Gan tādēļ, ka viņš izrādīja tik lielu pienākuma
apziņu kā reti kurš pieaugušais, gan tādēļ, ka Gustavs lieliski tika
galā ar režisora uzdevumiem." Arī filmas ierunāšanā studijā puika sevi
parādījis no labākās puses: skaņu režisors slavējis, ka Gustavs tekstu
ierunājis gandrīz tikpat profesionāli kā