Tikpat labi lētais hostelis varētu atrasties Rundālē vai Cēsīs (ar to atšķirību, ka tad mēs ne tikai noslienājušies blenztu šo kārtējo sadomazohistisko murgu, bet arī sašustu par Latvijas spožā tēla bojāšanu, kā gadījumā ar zviedra Holandera dokumentālo filmu, kaut paši labi zinām, ka Rīgā uz katra stūra ieleņu kā biezs).
Iesaku seansa laikā, kad vērosiet attīstīto rietumvalstu dūdiņu (iepriekš, kā atceraties, ar nāvējošo tūrismu postsociālistiskajā Austrumeiropā pamestā fabrikā ierīkotā nāves bunkurā nodarbojās četri pastulbi amerikāņu čaļi) ciešanas savu perverso tautiešu par lielu naudu organizētajās asiņainajās orģijās - cilvēku medībās un sekojošajā "gūstekņu" nomočīšanā, kas tiek realizēta ar izsmalcinātu brutalitāti, padomāt par kādu estētisku saukli, kuru kā sava veida manifestu pēc II pasaules kara zvērībām sludina rietumu intelektuāļi: dzeja pēc Osvencimas nav iespējama. Hostelis I, II, līdzīgi kā tuvākais analogs Zāģis I, II, III utt., lieliski pierāda, ka visa šī vidžināšana par morāli, ētiku, cilvēka dzīvības cenas devalvēšanos masu medijos ir viens dižs bulšits.
Galu galā, vai nav vienalga, ko ar saldkaisla derdzīguma izjūtām skatīties - XX gs. kinoklasiku, šedevru, kur fašistu bende un upuris vienojas kopīgā mīlas aktā (Nakts portjē, rež. Liliāna Kavāni), kretīnu kritiķu par ļoti elegantām kinostilizācijām apdainotās Kventina Tarantīno vardarbības eskalācijas (Nogalināt Bilu/Kill Bill, Nāves pierādījums/Death Proof), austrumu kulta personu Kim Ki Duka vai Takesi Kitano estētiskos kinoekstrēmus vai debilus kinoatkritumus tautai, tipa Hostelis, kur nav jānodarbojas ar intelektuālu stilizāciju un citu postmoderni kulturālu zemtekstu meklējumiem, bet var prasti pazvaigāt par dažām bezsmadzeņu muļķēm, kas ierodas Eiropā, tās eksotiskajā "mūsu daļā", un naivi domā, ka tur viss būs lēti un šiki. Ne tikai pakalniem, arī pagrabiem ir acis!