Iekšzemes impērija

decembrī. Filmas reklamēšanas nolūkos režisoram Deividam Linčam nācās gan pieskatīt bariņu govslopu (kāpēc? Lai skatītājiem būtu pasviesta kārtējā linčiskā intriga...), pa neaptveramo Losandželosu Klusajā nedēļā iznēsāt un līmēt afišas, uz kuras redzama izmisumā kliedzoša Lora Derna (par ko viņa kliedz?), un izsniegt bezmaksas kafiju kinomānu pulkiem, kas — atkal jau reklāmas nolūkos! — tika vākti Starbucks ķēdes ieskrietuvēs. Bet pati kafija saucās Lynchcoffee. Amerikāņu kritiķi pa to laiku visai kaislīgi apsprieda filmu un Dernas iespaidīgo tēlojumu, kas "jau robežojoties ar pašplosīšanās vājprātu", bet par filmas sižetu vienojās kopējā dziesmā: "Nu, par ko ir šī filma, tā īsti nevar saprast, tieši kādu personāžu spēlē Lora Derna, arī nevar saprast, bet tas jau ir tipiski Linča stilā, jaukt prātu viņam ir dabiski." Pēc sekoja verdikts: "Filma nudien ir mistisks šedevrs, kas pilnībā pārņem savā varā, un skatītājs pat aizmirst galu galā uzdot sev šo naivo jautājumu — bet PAR KO, PIE VELNA, IR ŠIS STĀSTS?!"Sākas tik nevainīgiFilma tiešām sākas gluži nevainīgi — eleganta blonda aktrise, eleganta savrupmāja Losandželosas zvaigžņu rajonā, gatavošanās jaunas filmas uzņemšanai. Taču filma ir nolādēta, līdzīgi kā leģendām apvītā Šekspīra luga Makbets: visi, kas tai ķeras klāt, gūst vai nu nopietnas fiziskas un/vai psihiskas traumas, vai, kas ir pats ļaunākais, iet bojā. Tieši tā noticis ar filmēšanas grupas locekļiem un visiem aktieriem, kas šo projektu centušies īstenot Polijā. Kāpēc Polijā?Pirmā Lielā Linča MīklaVisai drīz aktrise ar prātu sāk apjēgt, ka viņas tēlojamais personāžs burtiskā nozīmē ienācis pašas aktrises dzīvē. Tiktāl, ka aktrise vairs nesaprot, kur beidzas viņa (amerikāniete ap četrdesmit) un kur sākas viņas varones dzīve. Arī viņas partneris (filmā ar šarmanto vīrieti Džeremija Aironsa atveidā varonei paredzēts kaislīgas mīlas sakars) pamazām jūt, ka pārceļas no izdomātās dzīves, no filmas sižeta uz īsto realitāti un kaisli iemīlas Lorā Dernā (aktrisē, kas nav nekādā lomā). Un tad... Kuras jūtas ir īstākas — tās, ko abiem vajag izspēlēt kameras priekšā, vai tās, kuras apsēdušas mīlniekus aizkadra dzīvē?Filmas notikumi un cilvēki, kuri eksistē ASV siltajos, ērtajos Losandželosas plašumos, pēkšņi "pārceļas" uz Lodzu, Eiropas nabadzīgo austrumu ziemu ar tās kaulu zāģi spelgoņu. Te pēkšņi — atkal Losandželosas nabadzīgo kvartāli, kuros nākas mitināties aktrisei (vai tomēr viņas poļu varonei?), kas ar alkainām un skaudības pilnām acīm vēro, kā Holivudas bulvāros noris glamūrā zvaigžņu un bagāto dzīve. Skatlogs uz skaisto pasauli izrādās aizrestots un ložu necaurlaidīgs. Katra celtne, katrs kakts šajā Holivudas pasaulē šķitīs uzbūvēts, lai varones (vai aktrises?) dzīvi padarītu aizvien neciešamāku. Un biedējoši neskaidrāku.Galvu viņai (un skatītājiem arī, arī!) galīgi saputros runājošu trusīšu ģimene, kas, jupis zina, ir vai nu cilvēki — klauni, vai varbūt patiešām civilizēti dzīvnieciņi, iemācījušies runāt mūsu valodā. Redzams, ka režisors, tas, kurš Linčs, nevis tas, kurš uzņem filmas filmu, par šiem trušiem ir tīrā sajūsmā.Bet pats Linčs pa to laiku, kā allaž, atsakās izskaidrot racionālā veidā, ko viņam nozīmē šie truši: "Es neapspriežu tādas lietas. Šajos trusīšos ir kaut kas tāds, kas man šķiet ideāli piederīgs filmas pasaulei, kaut kas mīļš un tik pašsaprotams. Kādi vēl racionāli mērķi? Vai tad filma ir racionāla būtne? Jūs taču apzināties, kas skatāties uz baltu ekrānu, pa kuru kustas krāsainas ēnas, bet tik un tā ticat un vēlaties ticēt, ka "tas tur" ir īsts, vai ne? Tad kāpēc prasāt, ko nozīmē runājoši truši? Es esmu laimīgs, ka viņi tur vispār ir! Pat ja viņi, mani truši, kādam, sevišķi jau nu pārgudrajiem kritiķiem, šķiet abstraktas idejas ilustrācija, es to noliedzu. Mana filma nav nekāds intelektuālais kino. Jo es esmu intuīcijas režisors, truši ideāli iekļaujas filmas sižetā, un ar to man pilnīgi pietiek."Nevērtējiet sevi par zemu!Jautājums — vai ar to pietiek skatītājiem? Atbilde ir — nevajag sevi un savu zemapziņu novērtēt par zemu. Ļaujiet tai vienkārši sarunāties ar trušiem. Saruna būs gara — 172 minūtes tīra mistikas adrenalīna, ko vēl vairāk spilgtina Andželo Badalamentes mūzika (mikslis starp klaustrofobiju raisošiem muzikālas izcelsmes trokšņiem un biedējošām elektronisku eņģeļu bazūnēm...) un kompaktas ciparu kameras lietojums, kas ļāvis ielīst pat tur, kur klasiskais kino nemaz nevar tikt iekšā. Bet nesavtīgā censone Lora Derna, kurai šī ir jau ceturtā sadarbība ar Deividu Linču (visveiksmīgāk — Zilajā samtā/Blue Velvet un Mežonīgie sirdīs/Wild At Heart) uzskata, ka jaunā Linča filma vispār ir "smieklīgs stāsts par sievietes, kura turklāt vēl ir arī aktrise, egoismu — ceļojums viņas zemapziņas pasaulē, kura iesākumā šķiet pūkaina un cukuraina, bet izrādās nu galīgi nepatīkama vieta..." Viņa ir stāvā sajūsmā par filmēšanu Polijā (filma ir ASV un Polijas kopprodukcija): "Tur bija tik šausmīgi auksts, tik šausmīgi auksts, ka man, Kalifornijas pludmales bērnam, sasala itin viss, kas vien var sasalt, — laikam pat fantāzija, tāpēc man dikti jautri šoreiz veicās ar filmēšanos. Bet Polija ir ārkārtīgi skaista zeme."Linčs gan viņai, skābi smaidīdams, nepiekrīt filmas satura traktējumā, un bubina: mīļā, tas ir tikai viens no septiņiem sižetiem, kurus katrs var atrast Iekšzemes impērijā! Re, cik jocīgi.