Johanna Sinisalo (1958) ir somu rakstniece, kuras iztēles spēku Latvijas lasītāji pazīst kopš romāna Pirms saulrieta nav ļauts tulkojuma (Atēna, 2002). Par šo darbu autore saņēmusi prestižo Finlandia balvu (2000), un romāna tulkojums angļu valodā 2004. gadā saņēmis James Tiptree Jr. Award. Romāns tulkots daudzās valodās, tapusi arī ekranizācija. Grāmata vēsta par cilvēka un maza troļļa sastapšanos, par cilvēka pārvērtējamo lomu pasaules hierarhijā un nepieciešamību saprasties, pat ja "daba to liedz".
Romāns Saules kodols (2013), ko Maimas Grīnbergas tulkojumā šī gada nogalē laidis klajā apgāds Pētergailis, atnesis rakstniecei jaunu atzinības vilni; par šo darbu Sinisalo ieguvusi arī prestižo Prometeja balvu, ko viņa saņēma Helsinkos Worldcon 75 laikā. Johanna Sinisalo bija goda viešņa un pirmā no Somijas rakstniekiem šajā fantāzijas un zinātniskās fantastikas pasaules sanāksmē. Johanna Sinisalo ir hibrīdžanra Finnish weird (to varētu tulkot kā "somu dīvainais") definētāja un pazīstamākā pārstāve. Romāna darbība risinās līdz nepazīšanai pārvērstā Somijā. Tās pilsoņi – jo sevišķi sievietes – jau gadu desmitiem tiek selekcionēti un stingri uzraudzīti, iedalīti grupās, kas paredz to lomu un funkciju sabiedrībā. Aizliegts ir viss baudāmais no vielu un garšu pasaules – no kafijas līdz pat čili pipariem, kam romānā piemīt ne tikai stipras narkotiskas, bet arī par narkotiskām bīstamākas īpašības… Šis romāns gluži nesveic Somijas simtgadi ar pacilājošu atskatu pagātnē vai cerīgu nākotnes projekciju; autores veiktais izpētes darbs gan liecina, ka viņas fantāzijām par to, kas ar Somiju būtu varējis notikt pēc Otrā pasaules kara, diemžēl ir bijis arī zināms sakars ar realitāti un atbalsojums pavisam īstu cilvēku priekšstatos par to, kāda vide būtu vajadzīga mūsdienu un nākotnes ļaudīm.
Kā jums šķiet – vai utopisks pasaules nākotnes skatījums aizvien ir iespējams? Varbūt antiutopija jeb distopija ir uzvarējusi?
Jā, varētu teikt, ka distopija visprecīzāk izsaka iespējamo nākotni, kāda tā šķiet mūsdienu cilvēkam. Ja tā labi ieskatās, cerības uz cilvēkam tīkamiem scenārijiem nav diez cik lielas. Tomēr es nedomāju, ka distopija ir vienīgais veids, kā iespējamo nākotni aprakstīt. Domāju, ka mums vajadzīgas cerību saliņas arī literatūrā, kaut kas tāds, kur rakstnieks ļauj iztēlei sevi nest, ņemot pamatā kaut ko teju neticamu, teiksim, domu, ka visas pasaules cilvēki spētu veiksmīgi sastrādāties un pārmaiņas pēc izdarīt kaut ko, kas nevienam nenodara pāri, – un kāda tad izskatītos nākotne. Pastāv solar punk un utopiskais radikālisms, kas vēlas parādīt gaišāku, tiešām optimistiskāku nākotni – ne tikai to, ko tagadne ļauj mums iztēloties. Nevar jau lasīt tikai negatīvos scenārijus – tie padara mūs pasīvus un nomāktus, līdz pavisam nolaižas rokas...
Varbūt utopija, kas nav gluži neiespējama un neticama, bet gan dod kādu pozitīvu piemēru, kā pavērstos lietu gaita, ja mēs tagad rīkotos kādā noteiktā veidā, ļauj mazliet ietekmēt cilvēkus, viņu veidoto realitāti.
Vai, jūsuprāt, literatūrai aizvien ir pamanāma ietekme uz realitāti?
Es līdz sāpēm labi apzinos, ka viena pati grāmata visbiežāk neko milzīgu paveikt nevar. Taču mani iepriecina pati doma – un pierādījumi –, ka laba grāmata vai pat viena ideja grāmatā var mudināt cilvēkus domāt, un tas var būt liels solis. Turklāt arī rakstniekiem ir izdevīgi savureiz iziet ārpus literatūras. Es zinu, ka tekstam ir grūti tikt sadzirdētam, tāpēc reizēm ir jāpārkāpj žanru un jomu robežas. Lai to darītu, esmu sadarbojusies, piemēram, ar televīzijas seriāla veidotājiem, kur katru sēriju noskatās miljoniem skatītāju. Par laimi, uzrunāt sabiedrību nav liegts, ir tikai jāatrod veids, kā to darīt jēgpilni.
Runājot par aizliegumiem – man kā lasītājai viens no baisākajiem motīviem Saules kodolā bija ideja par Somiju, kas lielā mērā ir nošķirta vai nošķīrusies no citām valstīm. Patiesībā jau tagad varam ieraudzīt valstis, kas tiecas norobežoties no agrākā atvērtā formējuma.
Jā, to lielā mērā nosaka sabiedrība. Ja mēs izturamies kā labāki un pareizāki par pārējiem – arī tas jau ir sava veida žogs. Tādu uzbūvēt var visai ātri.
Man bija tas gods reiz Polijā satikt Staņislavu Lemu. Viņš uzsvēra, ka patiesībā zinātniskās fantastikas žanrs, ar ko viņu vairāk saista, nebija viņa alku piepildījums, bet drīzāk izvēle – lai dabūtu cauri idejas, ko viņš gribēja ļaudīm pārraidīt, varēja rakstīt vai nu bērnu literatūru, vai fantastiku… Kā jūs nonācāt pie šī žanra, kā veidojās jūsu izvēle?
Bērnībā es ļoti interesējos par Visumu, par astronomiju. Ļoti dzīvoju līdzi, kad astronomi pieredzēja savu slavas gājienu. Kad man bija 11 gadu, Apollo nosēdās uz Mēness… Tas mani ārkārtīgi iedvesmoja. Man likās, ka nākotne jau ir pienākusi! Tajā laikā lasīju milzum daudz tā dēvētās hard-science fiction, un es to lasīju aizgūtnēm. Tikai vēlāk aptvēru, ka tā ir ļoti maskulīna pasaule un ka sievietes tajos sižetos visbiežāk tik tikko var ieraudzīt. Vēlāk pamanīju, ka ir arī tā dēvētā sociālā zinātniskā fantastika, ka ir iespējams rakstīt arī par socioloģisku fenomenu, nevis aizrauties tikai ar tehnoloģiju attīstības minējumiem.
Aptuveni divdesmit gadu vecumā jutu, ka, jā, šis būs mans rakstīšanas ceļš, literatūra, kurā varu iederēties.
Vai sieviešu marginalizāciju zinātniskās fantastikas literatūrā pamanījāt jau kā lasītāja vai arī vēlāk – kā cilvēks, kas domā caur rakstīšanu un dzīvo šajā vidē?
Ja palasa 50. gadu fantastikas romānus, daudz kas ir tik aizkustinoši – ir 2050. gads, cilvēcei plaukst kolonijas uz Mēness un kas tik vēl ne… Taču sievietes šajos romānos aizvien ir – mājsaimnieces! Pārsteidzoši. Nopietnāk runājot, par šo tēmu sāku vairāk domāt, kad iznāca Džoanas Rasas eseju krājums Kā rakstīt kā sievietei?. Šī grāmata deviņdesmitajos gados bija ļoti nozīmīga, mainīja ļoti daudzus skatpunktus. Es sāku pārlasīt grāmatas, kuras agrāk zināju no galvas. Jā, tas, ko es tur saskatīju, lasot no jauna, nebija nekas iepriecinošs – pasaule, kurā lielos darbus dara vīrieši, kam sievietes nodrošina ērtu vidi un vēl pienes kafiju… No otras puses – es pati biju augusi tādā vidē, dzīvojusi sabiedrībā, kur tas ir pilnīgi normāli.
Pēc šīm lielajām atskārsmēm es gan pati esmu bijusi ļoti jūtīga pret šīm tēmām tekstos; domāju, ka zināma sieviešu izslēgšana notiek aizvien, piemēram, kaut vai kriminālromānos.
Nepieciešamība pēc iedomātas vai cerētas "simetrijas" un kaut kā nodēvēšanas mēdz deformēt arī priekšstatus par tekstu no citas puses – piemēram, latviešu literatūrā ir ļoti stipra dzeja; ir vairākas ārkārtīgi spēcīgas autores, kuru darbus piepeši nodēvējot par "sieviešu dzeju" un skatot caur dzimtes prizmu mēs patiesībā nevis atveram šos tekstus sev vai sabiedrībai, bet uzliekam tos uz liestes, kam tie nav gatavoti.
Man arī nepatīk visādu nosaukumu un klasifikāciju uzspiešana reālajā dzīvē. Bet reizēm tā noder, ko lai dara.
Atgriežoties pie grāmatām, gribu vaicāt, kas vēl bez zinātniskās fantastikas vecmeistara Herberta Velsa iedvesmojis tik ļoti nošķirt divus sieviešu tipus Saules kodolā? Protams, katram nāk prātā kāds ne tikai literatūras, bet arī reālās dzīves prototips gan eloju, gan morloku pusē, bet kāpēc nav nekā starp šīm grupām?
Šo skaudro nošķīrumu es veidoju, pirmkārt, tāpēc ka, pēc manām domām, sieviešu ideāli, kādus tos attēlo mediji, ir tik krasi atšķirīgi no tiem reālajiem cilvēkiem, kas dzīvo un domā, mīlējas, iepērkas un audzina bērnus, ka var domāt par šo "ideālo sievieti" kā būtībā citas atšķirīgas rases vai pat citas dzīvības formas pārstāvi!
Kā jūs domājat – vientulība, no kā cieš jūsu varones, ir viena un tā pati – viss viens, vai cietēja ir morloka vai eloja?
Manā ieskatā – elojas no vientulības necieš, viņas ir ekstrēmi sociālas būtnes. Šādi cilvēki nemaz neizmanto to smadzeņu daļu, kas ļauj reflektēt par vientulību, reflektēt par sevi. Tieši tāpēc tās ir tik izdevīgas.
Jūs teicāt, ka esat uzaugusi laikā, kad vienlīdzības bija mazāk. Savā ziņā interesanti, ka tieši tie, kas it kā varētu pieņemt daudz ko itin pašsaprotami, asāk pamana un norāda uz līdztiesības trūkuma un stereotipu varas sekām.
Nuja, no vienas puses – bija zināmā sievietes loma, mazliet ēnā. Toties bērniem, cik es atceros, bija lielāka brīvība un arī lielāka "vienlīdzība". Mēs visi kopā spēlējāmies, mums patika "puiku spēles", un puikām nebija kauns palēkāt ar lecamauklu. Mēs visi valkājām raibas drēbes, liekas, tikai rozā tika uzskatīta par meiteņu krāsu. Meiteņu dzimšanas dienās mēdza ierasties arī puikas.
Protams, no tā var izbēgt, taču tagad, ieejot veikalā, mēs redzam puišu drēbes un mantas un meiteņu drēbes un mantas, visu to rozā un skruļļaino pasauli. Puika, kurš aiziet uz dārziņu sarkanā vai rozā kreklā, tiek apsmiets, jo ieradies "meiteņu krāsā". Nabaga vecmāmiņas un vectēvi, krustmātes un krusttēvi pirms jubilejām, labu gribēdami, dodas uz rotaļlietu veikaliem – un tur viņiem iesaka supervaroņus vai princeses…
Mani jūsu darbā pamatīgi sabiedēja tas, ka meitenēm nav atļauts spēlēties pat ar rotaļu vilcieniņiem. Šausmīga doma, ja tādu īstenotu.
Arī daudzi vecāki paši nemaz neaptver, ka viņi atbalsta šīs tradicionālās lomas, nepiedāvājot bērnam plašākas spēļu iespējas, vairāk vietas iztēlei un priekam. Vai neiedomājas, ka vienīgais, ko pateikt par mazu meiteni, nav tas, ka viņai ir tik skaista kleita!
Vecākiem Somijā gan atliek laika satraukties par to, ka jau kādu laiku skolotājiem ieteikts neuzrunāt skolēnus kā "meitenes" un "zēnus", bet gan kā "bērnus" vai "audzēkņus". Bērniem netiek atņemta identitāte, bet tiek irdināti tie stereotipi, kuru spēks pierādīts pat aptaujās, – teju puse skolasbērnu, kā izrādās, domā, ka zēni ir pašsaprotami gudrāki par meitenēm. Un tas ir tikai viens no piemēriem.
Savādi. Es bērnībā, godīgi sakot, teiktu gluži pretējo. Turklāt puikas biežāk tiek uzskatīti par nepaklausīgiem vienkārši tāpēc, ka tie taču ir puikas!
Nuja. Es arī bērnībā tāpat domāju.
Reizēm gribas aizliegt supervaroņus vai princeses, vienus un tos pašus ķēmus katrā bērnu bodē… Bet, ja palasu jūsu grāmatu, atliek saprast, ka iztēle skrien tālāk – Saules kodolā man par lielām šausmām ir aizliegta arī kafija. Kādēļ tas jānodara somiem, kas kafiju dzer pat bērnu grāmatās, kādēļ tas jānodara imaginārajiem tēliem?
Tas, pēc kā tiecamies ikdienā vai kas ir mūsu dienas daļa, pat ja to nemanām, arī var kļūt par varas instrumentu. Bija daži iemesli, kāpēc gribēju grāmatā izveidot tieši tādas ierobežotas un jau aprobežotas sabiedrības modeli. Viens no aspektiem ir viegla parodija par superveselīgo sabiedrību, par šo tendenci šķietami dzīvot veselīgāk. Protams, kurš gan nezina, ka alkohols vai tabaka, lietoti pāri mēram, kaitē un grauj cilvēku. Protams, zināmā daudzumā arī kafija var kaitēt… Bet man bija svarīgi parādīt tos, kas tiecas jau tālāk par veselības apsvērumiem. Manas grāmatas sabiedrībā vienīgā legālā apreibinošā viela, baudviela ir sekss. Tas ir pamatā vīriešu dzinējspēks. Un sievietes, saprotams, ir tās "seksmašīnas".
Ā, vēl Saules kodola sabiedrības vajadzībām ir atstātas azartspēles, jo tās ir ļoti ienesīgas. Un ar veselīguma saukļiem uz lūpām šķietamā vienprātībā tiek dzīvots šķīsti tik uz priekšu.
Protams, manis radītā sabiedrība nav caurcaurēm loģiska, taču arī reti kura īstā sistēma un sabiedrība ir tāda.
Visapkārt ir daudz piemēru, īpaši pēdējos gados, kur loģika tiek aptīta ap pirkstu un uzvar dažādu līmeņu "veselīguma", pareizības un šķīstības politikas piedāvājumi. Domāju, ka pašlaik Latvijā jūsu grāmatu uztver citādi, nekā būtu uztvēruši vēl 2013. gadā, kad tā iznāca Somijā.
Somijā jau arī šis skatījums mainās – uzreiz pēc grāmatas iznākšanas ieskanējās atsevišķu vīriešu aktīvistu balsis pret šo grāmatu, ko acīmredzami sarakstījusi feministe, bezkaunīgi ievelkot viņu idejas taisni savā romānā…
Bet man jāteic, ka pamata impulss šai grāmatai nāca no viena vienīga radikāla vīrieša aktīvista raksta, kurā bija teikts, ka visas Somijas vīriešu problēmas ir cēlušās pārlieku izvēlīgu sieviešu dēļ. Vienkārša problēma – visiem vīriešiem, kuri to vēlas, nav seksa! Šausmas! Dzeršana, darba problēmas, depresija, frustrācija – tas viss ir pārlieku augstprātīgu sieviešu dēļ! Nu, lūk, un šis viedokļa paudējs paziņoja, ka valstij vajadzētu izveidot tādus kā bordeļus, kur katra sieviete no 17 gadu vecuma "atstrādā" savu laiku, neatsakot nevienam vīrietim.
Sekss tika pasniegts kā pamata cilvēktiesības, sekss bez otras puses iespējas tam piekrist vai nepiekrist. Nezinu, vai viņš pamanīja, ka sievietēm šādā situācijā tiktu atņemtas viņu cilvēktiesības.
Šis domas lidojums mani pamudināja iztēloties, kāda būtu valsts, kur šādas idejas stātos spēkā.
Turklāt interesanti, ka šis radikālais domātājs pieprasīja tieši jaunu sieviešu miesu, nevis īstenot savas seksuālās fantāzijas ar visu to lērumu, kas varbūt arī piekristu, – vientuļās un atraitnes, novecojošās sievietes un tā tālāk…
Savādi, liekas, ka miesas piedāvājums mūsu Eiropas malā nekad vēl nav bijis tik pārskatāms un aktīvs kā tagad!
Jā, bet, ņemot vērā rakstītāja sašutumu, – arī tur otrai pusei vienmēr ir iespēja pateikt nē. Kādam ir vajadzīga pasaule, kurā tas nav iespējams.
Noslēgumā atgriežoties pie citiem tekstiem – sakiet, kas jums šķiet zīmīgākie somu literatūras vaibsti, kāds būtu jūsu veidotais Somijas literatūras portrets?
Pārsteidzošā kārtā Somijas literatūrā aizvien aktuāla – un lasītāju pieprasīta – ir pievēršanās mūsu vēsturei. Protams, tagad jo īpaši, jo visi svinam savas brīvības simtgadi, un mums ir jābūt pateicīgiem tiem cilvēkiem, kas padarīja mūsu neatkarību iespējamu. Otrs elements, kas ir tikpat svarīgs kā vēsture un visu laiku klātesošs Somijas literatūrā, ir daba.