Tāds īsumā ir filmas "Irina Palma" sižets, kura — pārsteidzoši — ir kļuva par 2007.gada Berlīnes kinofestivāla ovācijām vislutinātāko filmu un kritiķu aptauju līderi. Savukārt aktrises, Megija lomas izpildītājas, britu roka leģendas un destruktīvas, vētrainas pieredzes guvušās Mariannas Feitfulas kinokarjerā tā varētu kļūt par vienu no populārākajām filmām.
Sexy World
Pirms tam saņēmusi atteikumu darbā iekārtošanās birojos ("jūs esat veca, jums nav kvalifikācijas, kālab jūs domājat, ka mēs varam jums palīdzēt?"), Megija atsaucas ar roku rakstītam sludinājumam uz kluba Sexy World durvīm: "Vajadzīga saimniece!" Viņa nokļūst applukušā, nekautrā "aizspogulijā", par kādas eksistenci diez vai ir iztēlojusies mājsaimniece ap sešdesmit. Darbam ar klientu "dzīvajā" Megija ir par vecu un bez kvalifikācijas, taču kundzei, kura pamazām apjēdz, kas slēpjas zem apzīmējuma "saimniece", kluba īpašnieks piedāvā pamēģināt darbu, kurā tieša saskarsme ar klientu nav nepieciešama. Īpašu darbu dāmai ar īpaši maigām rokām, un Megijai tādas ir. Izgājusi lietišķu apmācību, Megija strādā kabīnē, ar rokām veicot masāžu klienta intīmākai ķermeņa daļai. Viņai jānospiež vien spuldzīte, uzaicinot klientu ievietot savu lepnumu īpaši tam paredzētā lodziņā.
"Irina Palma" bija absolūti netipiska filma tradicionāli stīvajai Berlīnes festivāla konkursa programmai — "svaiga gaisa plūsma", kā filmu raksturoja kāda itāliešu kritiķe. Negaidītība, sastopoties ar pikantu traģikomēdiju, kura, iespējams, citā kontekstā izraisītu kritiķu īgnumu par tik sakāpinātu motīvu izmantojumu (smagi slims bērns, padzīvojušas kundzes iniciācija seksa salonā…), Berlīnē tika iecelta teju lokālas sensācijas kārtā. "Irina Palma" kļuva par ieganstu derībām — vai tik tiešām žūrija ļausies darba, kas tik pastarpināti attiecas uz Berlīnes festivāla prioritātēm (politiskie, sociālie motīvi, nopietnas tēmas, nereti episkas formas utt.), provokācijai. Starp citu, Megija ne tikai tiek pie vitāli nepieciešamās naudas, bet kļūst par Londonas seksklubu zvaigzni — klientu rindas pie noslēpumainās Irinas Palmas kabīnes kļūst par parastu parādību, bet klubu īpašnieki sacenšas savā starpā, lai Irinu/Megiju pārvilinātu pie sevis.
NetĪrs darbs
Filmas režisora beļģa Sema Garbarski vārds atšķirībā no vētrainu dzīvi nodzīvojušās roka dziedātājas Mariannas Feitfulas leģendas neko daudz neizsaka pat profesionāļu vidē. (Garbarski kontā ir pāris filmu, kas nav nokļuvušas starptautiskā apritē, arī finansējuma meklējumi Irinai Palmai bijuši gadiem ilgi, taču sekmējušies ar šīs piecu (!) Eiropas valstu kopprodukcijas tapšanu).
Vētraina bohēmiska pieredze 60.—70.gados, destruktīva atkarība no narkotikām, kas citus būtu nokāvusi, atgriešanās muzicēšanā, tad veiksmīga ārstēšanās no krūts vēža — tāda ir Mariannas Feitfulas biogrāfijas esence. Feitfulai ir sešdesmit, un tikai daži Megijas sejas tuvplāni ļauj nojaust par viņas pašdestruktrīvo pieredzi. Taču tie ir īsi mirkļi, raitās, ironiskās, brīžam arī naivās filmas "Irina Plama" stāstījumā, kurā, par spīti sižeta pikantumam, nevar atrast nevienu nepieklājīgu kadru. Vien Feitfulas vārdiem runājot, ironisku apliecinājumu faktam, ka "tas ir netīrs darbs, bet kādam ir jādara arī tas". (Īpaši Berlīnes publika gavilēja, Megijai ierodoties "darbiņā" jau ērtās čībiņās un puķainā halātiņā, ar puķu podu un glezniņu, ar ko padarīt mājīgu sava darba kabīni.
Pēc Marijais Antuanetes
Megijas/Irinas loma Feitfulai piedāvāta, filmējoties Parīzē režisores Sofijas Kopolas "Marijā Antuanetē" (viņa spēlēja Antuanetes māti). Turklāt viņa piekritusi scenārijam tūdaļ, kaut lomu piedāvājumos mēdzot būt izvēlīga.
"Man ir sešdesmit gadu, es negribu tērēt sev atvēlēto laiku štruntiem. Manā izvēlē būtisks ir ne tikai materiāls, bet arī režisors, aktieri — mani potenciālie kolēģi. Mani aizrauj aktierspēle, ja es jaunībā nebūtu pievērsusies mūzikai, būtu kļuvusi par profesionālu aktrisi," — tā Feitfula. Viņas kinokarjera nav sākusies nesen, tajā ir teju 20 filmu, pirmās no tām tapušas jau 60.gadu beigās. Viņa ir strādājusi ar izciliem režisoriem — Patrisu Šero, Toniju Ričardsonu u.c., taču ar lieliem pārtraukumiem, un viņas karjera kino atjaunojusies tikai pēdējā desmitgadē.
Savukārt savas Megijas/Irinas Palmas nodarbošanos Feitfula komentē šādi: "Man ir bijis daudz draugu, kas strādā seksa industrijā, viņi visi tagad jau ir miruši. Neatminos, ka kāds no viņiem būtu izrādījis īpašu apmierinātību, laimi. Tas ir smags darbs un dramatiska, bieži vien neatgriezeniska izvēle un šausmīga pasaule, bet arī tādā pasaulē var notikt negaidīti labas lietas," — tā Feitfula par filmu, kurai lieliski atbilst tās režisora dotais žanriskais apzīmējums: nepolitkorekta traģikomēdija. Varbūt šis sitiens zem jostas vietas Berlināles konkursa korektumam būs tas, kas Mariannai Feitfulai, un ne tikai viņai, sagādās pārsteigumu — Berlīnes lācīti, balvu par titullomu Irinā Palmā.