Svētā Maurīcija brīnums
Patlaban Austrijā mītošais ekspadomju biedrs pilsonis režisors Aleksandrs Hāns to zina, ar šo faktu (ka lepojamies — mēs) rēķinās, taču tas netraucē viņam saorganizēt filmu "Jāņu nakts" — tipisku eirotreša (tā dēvē nepretenciozus kinoizstrādājumus, parasti ar parodijisku populāru žanrisko klišeju — šai gadījumā sitkoma — ekspluatācijas iezīmēm) paraugu, kurš privāti man par lielu pārsteigumu, ko gandrīz gribas nodēvēt par svētā Maurīcija brīnumu! — izrādījies ne tikai formāli jēdzīgs kino, bet pieder veiksmīgāko komēdiju pulciņam, kādas šajā teritorijā tapušas vismaz pēdējos septiņpadsmit gados.
Katrā ziņā par tematisko līdzinieku — nacionālo savdabību apsmaidīšanā ar groteskas palīdzību — Lailas Pakalniņas "Ķīlnieku "šī Hāna "Jāņu nakts" krietni pārāka vismaz vienā ziņā — joki nav tikai labi iecerēti, bet ir realizēti. Turklāt filma — un atkal pārsteigums! — ir ārkārtā labsirdīga, jo režisors ironizē ne tikai par visiem personāžiem, kas kust un nekust, ne tikai par visām filmā ar aktieriem pārstāvētajām tautām, tautībām, rasēm un nacionalitātēm (latvieši, krievi, austrieši, vācieši, ebreji, lietuvieši, amerikāņi, francūži, nēģeri, japāņi, ķīnieši, pat austrālieši — mīlīga nelaikā, nevietā pa Latvijas ārēm lēkājoša ķengura izskatā, tā ka pietrūkst tikai čukču un pingvīnu), ne tikai par visādīgām sociālajām grupām (no tām visiem saprotamu iemeslu dēļ kolorīti izceļas divu vissenāko profesiju pārstāvji — visu zoršu maukas un tautības ignorējoši biznesmeņi jeb krāpnieki), bet pirm– un galvenokārt sevi, vismīļoto — ij cilvēciski (teju vai streičisms/hičkokisms — ielikt sevi bezvārda sīkā, kašķīga autoinspekcijas žuļika, turklāt lūriķa, lomiņā), ij profesionāli, jo es kaut kā neatminos daudzus režisorus, kuri būtu tik drastiski savā attieksmē pret tradicionāli līdz kliņķim noekspluatētu žanrisko vienību — filmām par t.s. "nacionālajām savdabībām" (pēdējais, kas labs nāk prātā, ir franču Eiroklerki I un II un krievu Nacionālo medību, dzeršanas un makšķerēšanas īpatnību triloģija, nu, arī, protams, aizvēsturiskais Šengelajas "Mimino").
Lai tauta neapvainojas
Hāns no neveiklās situācijas (tas ir, no tā, ka visi zina, kas jāgaida, un baidās, ka tik kāds, diespas, ja vesela tauta, neapvainojas) tiek laukā eleganti, gluži socreālistiskā paštīksmē izceļot izceļamo un tipizējot vistipiskāko. Dara to elementārā kopuspulcēšanas stāstā — Jāņu un Līgu svētkos Rīgā iebrauc visdažādākie sugas īpatņi un katram Latvijā savs bizness: vienai vēsturiskajā dzimtenē Latvijā, kas vēlāk tomēr izrādās Lietuva, jāaprok vīra pelnu urna, citam, pildot mirstošā tēva gribu, jāuzmeklē latviešu pusmāsa, trešie, muļķīgi smaidīgie īri ieradušies pieredzes apmaiņā pie kolēģiem un pie ugunskura Jūrmalā — pie īstajiem večiem latvju pažarniekiem, kuros smalkjūtīga tolerance un naiva homofobija iet rokrokā tādā apbrīnojami dabiskā kārtā (un vēlāk izrādīsies, ka papardes zieda meklēšana diviem īru vīriešiem būs liktenīga un Rīgā taps pirmais īru gejkrogs!), ceturtie — brāļi krievs un latvietis — Jāņu nakts burzmas aizsegā urbs naftu pie "galvenās trubas", piektie, dejojošu oficianšu — amatapvienošanas kārtībā intīmservisa meiču aplidoti, banketa reibonī mēģinās viens otru jeb austrovācieši — krievus apčakarēt biznesa līgumus slēdzot, sestā — seksuāli neremdināma stjuarte, kuras moto "ka tik vīrietis — ārzemnieks, galvenais — lai nebūtu latvietis" un kurai nākas nogādāt pie latviešu lauku vecākiem falšos gaišzilos Gucci treniņtērpos (!) savu kārtējo līgavaini — falšu japāni...
Visi gali ūdenī
Un katram "īstajam" latvietim būs sava darīšana alias biznesiņš ar šiem jocīgajiem ārzemniekiem. Gods godam, scenārijā aprakstītā daudzfigūru kompozīcija filmas gaitā sasienas loģiskā stāstā, kurā visi gali, kā smejies, ir ūdenī. Vismaz loģikas bezsakaru filmai pārmest nekādi nevar, drīzāk jāpriecājas, cik brīžam pat smalki režisors rotaļājas ar visādām niansītēm un detaļām, kā tās oriģināli izspēlējas visai sapiņķerētā sižeta attīstības gaitā. Tomēr pārmest filmai var vienu — neizsvaroto ritmu, kuru gan daļēji attaisno joku un anekdotisko gadījumu smieklīguma pakāpe, arī joki taču mēdz būt mūžīgie un vienkārši sliktie. Piemēram, latvieši ir gauneri, skaudīgi, atriebīgi un patupi. Davai, saka režisors, padarām viņus par superbremzētiem pašlabuma tīkotājiem! Un konfrontējam šitos sūda latvjus ar ne mazāk nūģiskiem, teiksim, amerikāņiem! Jau lidostā Kaspara Znotiņa pasu kontroles policists ar neslēptu sīkas gnīdas riebeklīgumu lūkojas uz jeņķu čali, kas klerkaprāt pārāk čammājas pa savām kabatām — vot, jūs, amerikosi, mums fingerprints, mēs jums arī fingerprints. Un mūsu policis aizved amerikāni uz kaut kādu havaju (cerams, ka gumijas cimdu uzvilkšana automātiski nenozīmē klizmu vai citu vardarbīgu iejaukšanos ASV pilsoņu iekšējās lietās — dibenā...).
Piemēram, francūži/franči ir "ļubviobiļni"/mīlas pārpilni. Davai, un Marijas Medeirosas eleganti paplukusī franču atraitne uz sitiena ir gatava romantiskiem vārsmojumiem apdvestai dēkai gan bēru procedūrai paredzētā furgonā ar smieklīgi kļūdaino uzrakstu FURNERALS, gan, šķiet, lietuviešu svētvietā Krusta kalnā un ne jau tikai ar no nez kādām ārzemēm līdzpaķerto šausmu filmu frīkam līdzīgo brūtgānu — draugu (Dominiks Piņjons patiešām ir burvīgs šausmu šarma iemiesojums), bet arī ar vietējo aborigēnu — latviešu zārkvedēju. Tas nekas, ka padzīvojušam apvazātam pleibojam līdzīgais Tobiasa Moreti latvju antiņš ar pakulu frizūru zina tikai spāņu revolucionāru dziesmu par sarkano karogu, turklāt viņš to sauc par bandera russa/krievu karogu! Un cik jauki, ka viņi, šie stulbie ārzemnieki, mūžīgi jauc Latviju ar Lietuvu — starpnacionālo pasažieru transportbizness plaukst un zeļ. Ir arī kaut kāds vecmodīguma aizkustinājums, ka režisors (viņš arī viens no trim scenāristiem) izmanto īstu 90.gadu sižetisko kinoklišeju — kā padomju laika stila dinozaurs — lādzīgs onka, naturāls vidējstatistiskais latvietis, paša Hruščova limuzīna šoferis (burvīgs Gundars Āboliņš), kurš rūpējas par amerikāņu puiša transportēšanu uz Ogri, pa ceļam viltīgi iesaistot viesi savās daudzajās biznesa aktivitātēs, lai tik tūrists maksā (dolārs nav nauda, lats ir nauda!) — lūk, šādi ļaudis ir mūsu zemes sāls.
Un beigu galā aizved jauniegūto amerikāņu draugu gan pie savas ugunīgās ģimenes, gan palīdzot noskaidrot īsto patiesību par saviem vecākiem un tēta "mūža mīlestību no dzimtenes". Par to, ka Aleksandram Hānam skats uz Latviju ir neviltoti sirsnīgs, liecina sižeta "tvists"/pavērsiens — amerikāņu čalis Kurts (nudien ļoti labs ir lomas tēlotājs Orlando Velss) atgriežas Latvijā, jo iemīlas nebūt ne tajā skaistākajā latvju zeltenē, un strādā lidostas Rīga robežpostenī, viņa uzvārds – Kurts. Jo pirmie iespaidi par tēva zemi arī šim bijuši liktenīgi. Savkārt plankumi ir pat Saulei.