Juris Civjans. Kazanova un ginekologs

Žēl, ka Terēzei nav izdevies piekļūt komentāra būtībai, bet nu tomēr parastai meičai būt arī nav gribējies - paspīdējusi pati vismaz ar latīniskā jēdziena "vulgaris" zināšanām :)

Labi, ka Zane visu šo gadu laikā Arsenāla ietvaros nav redzējusi vēl vairāk filmu, tad nāktos lasīt visu garo sarakstu. Krievi saka: " Devočka načitanaja". Ir tādi cilvēki, kuri savu kompleksu dēļ ir gatavi sabojāt viesības, lai tikai visiem parādītu, cik daudz izlasījuši, redzējuši vai noklausījušies. Kāds Zanes rakstītajam sakars ar Juri un mēmo kino? Bet nu ļoti gribējās pateikt, ka ir grāmatu māksliniece un parādīt, ka kinomīle. Manuprāt, ir komiski skaitīt, kādas tieši filmas šo 20 gadu laikā, pateicoties Arsenālam redzētas. Šis saraksts katram kinomīlim ir ļoti garš. Un tas, kurš joprojām grib redzēt vairāk par " kinogājēju vulgaris", neskaita latus, ko tērē savam vaļaspriekam? apmātībai? atpūtai? redzesloka paplašināšanai? mīlestībai? - sauciet to kā gribat.

Lielā mērā piekrītu Zanes Ernštreites komentāram, it īpaši pēdējām divām rindkopām. Arī man "Arsenāls" ir kas īpašs un nozīmīgs, un tāds, ko nedrīkst palaist garām. Ar mīlestību atceros gan pašu pirmo reizi 1996.g., kad redzēju V.Vendersa "Tālumā, tuvu", gan 2000.g. S.Poteres "Tango stundu", gan 2004.g. zemestrīces dienā skatīto filmu "Sansa", gan 2006.g. indiešu režisores Dīpas Mehtas filmu "Ūdens", gan arī dažādas čehu, slovāku, igauņu un palestīniešu filmas, kuras tik tiešām bez "Arsenāla" diez vai būtu bijusi iespēja jebkad redzēt. Un "sukutiskā feierverkošanās", kā raksta Zane, patiešām man vienmēr ir likusies "Arsenāla" neatņemama daļa. Jāatzīst, ka šogad kultūras notikumiem nav sanācis tik cieši sekot un fakts, ka Sukuts ir aizgājis no "Arsenāla", man ir nepatīkams pārsteigums, kuru uzzināju tikai no šī raksta... :( Kaut nu tiešām "Arsenāls" nezaudētu to īpašo garu, kas to līdz šim vienmēr ir darījis tik savdabīgu un neaizmirstamu.

Meklēju memedžeri! Alga 800 Ls mēnesī! Iespējams strādāt mājās! Darbu var apvienot gan ar jau esošo darbu,gan ar mācībām! Intereses gadījumā rakstiet man uz e-pastu: [email protected]

Zane Ernštreite, grāmatu māksliniece un kinomīle Uzreiz brīdinu potenciālos lasītājus, ka manam komentāram ir maz kopīga ar cienījamo kino zinātnieku Civjanu. Es vēlos paust savas pārdomas viņa citēto tagadējās kinofestivāla „Arsenāls” organizatores Elvitas Rukas izteicienu sakarībā. Jau iepriekš atvainojos gadījumā, ja iepriekš minētās kundzes izteikumi ir nepareizi atreferēti, bet uzdrošinos apšaubīt, vai kādam – Jurim Civjanam vai intervijas autorei Ditai Rietumai – būtu bijis iemesls to darīt. Neko tā īsti nezinu par Augusta Sukuta perfomancēm, jo nekad neesmu bijusi tajās klātesoša. Man vienkārši nepatīk dažādas „atklāšanas”, apmeklēju tikai un vienīgi savu taisīto grāmatu atvēršanas, kā arī tuvu draugu izstāžu atklāšanas un arī ne vienmēr Tāpēc allaž jūtos pateicīga tiem cilvēkiem, kuri ierodas uz man būtiskiem pasākumiem. Bet tas man neliedz izlasīt citas jaunradītās grāmatas vai apskatīt izstādes pēcāk. Frāze, ka „..viņa pazīstot daudzus cilvēkus, kas nav ne reizi iegājuši „Arsenāla” filmās, jo tas esot bijis saistīts ar elitāri intelektuālo gaisotni” izklausās pēc pilnīgi konkrēta latviskā snobisma vai ērcēšanās. Iespējams, ka patreizējā kinoforuma prezidente jau iepriekšparedz situāciju, kad kāds neies uz „Arsenālu” tāpēc, ka rīkotāja ir viņa, jo arī nav nemaz tik viennozīmīgi vērtējama personība. Mjā, atļauties neiet uz kinofestivālu skatīties kaut ko gribētu un citā laikā un vietā redzēt neiespējamu tikai tāpēc, ka nepatīk organizatoru šķietami veidotā atmosfēra, ir ļoti principiālu cilvēku priekšrocība. Mani draugi, kuri ne reizi nav iegājuši „Arsenāla” filmās to ir darījuši aizņemtības, finansiālu apsvērumu vai vienkārši padziļinātas intereses attiecībā uz kino iztrūkuma dēļ. Katram savs. Sukuta laikā it kā dominējošo pārgudro sarunu un elitāri intelektuālās gaisotnes kontekstā visai diskutabls šķiet festivāla atklāšanas seanss „Salome” Operas Jaunajā zālē ar ielūgumiem? Kaut kā ne pārlieku demokrātiski. Var oponēt, ka nākamajā dienā ir atkārtots publisks seanss, kas gan interneta ziņu portālos tiek apzīmēts ar epitetu „ekskluzīvs”, bet, vai tantiņa kino cienītāja, kura vēlas noskatīties, teiksim, vēl 5 filmas par Ls 4.50 gabalā (pensionāriem ir Ls 0.50 atlaide biļetēm) var atļauties nopirkt biļeti uz šo izrādi par Ls 10, ir visai atvērts jautājums. Jūtos spiesta atcerēties Frica Langa „Metropole” (Fritz Lang „Metropolis”) seansu pasaulslavenā pianista Aļošas Cimmermana klaviermūzikas pavadījumā kinoteātrī "Rīga" 2006. gada 20. maijā. Neatminos vairs biļetes cenu, bet nu nebija tie pat pieci lati. Un, kas zīmīgi, kinoteātra „Rīga” lielajā zālē kopā ar balkonu un „ložām” ietilpa ap 500 skatītāju, bet Operas Jaunajā zālē – vien 238. Pieejamība tautai?! Ok, orķestris, telpu piemērotība tam, izmaksas ... Es saprotu, ka kino festivāls nav labdarības organizācija un tam jābūt pelnošam pasākumam, bet tad nevajag tik ļoti „spiest” kā uz teju centrālo kvalitāti uz iziešanu tautās, jo tīri finansiāla aspekta dēļ tā, diemžēl, nebūt nav. Visu cieņu, ir uzrīkota bezmaksas filmu seanss Vērmaņdārzā, bet vai aicinājums ierasties kāzu tērpos, lai saņemtu brīvbiļetes uz kādu no citām filmām arī nav tikai un vienīgi šāda pati nostaļģija pēc „sukutiskās feierverkošanās” no kā, cik var noprast, tik ļoti vēlas izbēgt patreizējā radošā „Arsenāls” komanda?! Ir akcija „Maksā graudā” un dažādas citas atrakcijas skatītāju piesaistīšanai. Jo žēl, bet diemžēl, arvien vairāk ir sanācis sēdēt pustukšā zālē kādreiz tik apmeklēto Ziemeļvalstu Filmu Dienās, pagājušajā gadā kinoteātrī „K-Suns” Frica Langa „M–pilsēta meklē slepkavu” (Fritz Lang „M”) seansā īsi pirms gaismas nodzišanas zālē nodarbojos ar elementāro matemātiku un saskatīju sevi ietverot 15 skatītājus... Līdz ar digitālo kino pavairošanas metodi lielā ekrāna šarms ir gājis zūdībā. To gan nevar attiecināt uz kinoteātra Coca-Cola Plaza apmeklējumu. Neko darīt, acīmredzot, cilvēkiem vairs nav pacietības iedziļināties nekomerciālā kino ražojumu kadra estētikā un sižeta līnijas sarežģītajos smalkumos. Un vēl iziešanas tautās sakarībā tiek pieminēts, ka dažas filmas no „Arsenāls” programmas tiks izrādītas Liepājā. Tā nebūt nav pirmā reize „Arsenāla” vēsturē, kad filmas tiek demonstrētas Liepājā, vienīgi šoreiz tas notiek ar īpašu uzsvērumu presē u.tml. un, iespējams, pirmo reizi tiek demonstrētas kā konkrēta atsevišķa programma. Es drīzāk saprastu šādu īpašu akcentu uz faktu par filmu izrādīšanu arī ārpus Rīgas, ja tas notiktu, piemēram, Jelgavā vai Valmierā. Varu vien secināt, ka iziešana tautās ir ciešā sakabē ar rentabilitāti. Prātā nāk kino apskatnieka un kritiķa Normunda Naumaņa pirms labi daudz gadiem izteiktais komentārs uz jautājuma, ko viņš domā par Latvijas smalkajām aprindām. Tas bija visai skarbi lakonisks: „Ne šeit aprindas, ne viņas smalkas”. Šajā konkrētajā gadījumā domāju, ka vēlme par varītēm iemest otra dārziņā akmeni nebūt neliecina ne par kāda veida smalkumu – ne profesionālu, ne inteliģentu, ne arī kādu citādu. Žēl, ka vēlme izcelt savus dotumus tiek realizēta uz citu rēķina. „Arsenāls” allaž ir bijis kaut kas īpašs un ar pateicību vienmēr atcerēšos vienā no saviem pirmajiem kinoforumiem 1996. gadā redzētās Vona Karvaja „Čankinas ekspresis” un „Kritušie eņģeļi” (Wong Kar-Wai „Chungking Express”, ”Fallen Angels”), 1998. gadā austrāliešu filmu izlasi (Rolfa de Hēra „Sliktais puisis Babijs” ,„Padejo ar mani” un „Klusa istaba” (Ralf de Heer „Bad Boy Babby”, „Dance to Me My Song”, „The Quiet Room”) un Maikla Rīmera „Eņģeļu bērniņš” (Michael Rymer „Angel Baby”)), 2000. gadā Sallijas Poteres „Tango stundu” (Sally Potter „The tango Lesson”), ar notirpušu kalu uz pārpildītās Kongresu nama lielās zāles trepēm sēžot skatīto Larsa fon Trīra „Šķeļot viļņus” (Lars von Trier”Breaking the Waves”, brīnišķīgu bijušās Dienvidslāvijas (atļaujos viņus šādi kopumā nodēvēt) režisoru filmu piedāvājumu” (Jasmilas Zbaničas „Grbavica” (Jasmila Zbanić „Grbavica”) , Gorana Dukiča „Vēnu griezēji. Mīlasstāsts” (Goran Dukić „Wristcutters. The Love Story”), Miko Laziča „Ražots Dienvidslāvijā” (Miko Lazić „Made in Yugoslavia”)) pagājušajā „Arsenālā” – filmas, kuras citādāk noskatīties teju nebūtu bijis iespējams. Vai nu sagadīšanās vai likumsakarība, bet arī šā gada „Arsenālā” skatāmas divu manis iepriekšuzskaitīto režisoru filmas – Rolfa de Hēra „Doktors Plonks” (Rolf de Heer „Dr. Plonk”) un Vona Karvaja „Laika pelni. Atjaunots” (Wong Kar-Wai „Ashes of Time. Redux”) Esmu uzskaitījusi tādus ļoti krāšņus un mani īpaši uzrunājušus piemērus, jo visu „Arsenālā” redzēto filmu gūzma nav uzskaitāma. Tā ir īpašā sajūta, kas rodas satiekot trauksmainus draugus/paziņas ar festivāla programmām rokā, kuri veic pārskrējienus no vienas kino demonstrēšanas vietas uz citu, lai paspētu uz izvēlēto nākamo filmu. Un kur nu vēl viena supertrakā diena, kad noskatījos 5 filmas un vakarā iznācu no beidzamā seansa ar pilnīgi „raibām” acīm un nespēju sagremot visu šo vizuāli-audiālo kokteili. Neesmu vairs mēģinājusi šādu gājienu atkārtot. Jāatzīst, ka arī pēdējos „Arsenālos” šāda mēroga kinopsihoze (pozitīvā nozīmē!) vairs nebija vērojama. Tāda dzīve – kultūras pasākumu piedāvājums ir ļoti plašs un biļešu cenas spiež noreducēt izvēli. Viennozīmīgi paldies, ka šāds festivāls joprojām ir un manuprāt, par spīti visam, Rīgā pietiek vietas gan „Arsenālam”, gan „Baltijas pērlei”. Un lai „Arsenālam” vēl tāls un skaists ceļš ejams, taču tā lai notiek pateicoties organizatoru radošajam devumam, varēšanai, intelektam un darboties spējai nevis iepriekšējā veikuma noniecināšanai.