Kventins Tarantīno par "Bēdīgi slavenajiem mērgļiem"

Filma pamatā tapusi Vācijā Bābelsbergas studijā. Berlī­nē, Mitē, ir bārs Tarantīno, kas nosaukts jūsu vārdā. Runā, jūs esot tur iegriezies pēc darbadienas?

O, jā, tas ir stilīgs! Biju par to jau dzirdējis, paziņas laiku pa laikam mani aplaimoja ar sērkociņu kastītēm no šī bāra. Galu galā es uz turieni aizgāju, un tas tiešām izskatījās pēc bāra, kādu es būtu varējis atvērt Vācijā vai kādā citā vietā pasaulē. Tur ir manu filmu plakāti, tur rāda manas filmas, spēlē manu filmu mūziku. Īpašnieks ļoti mīl manus darbus, pirms trim gadiem viņš nodibināja šo bāru, pat nedomājot, ka pienāks diena, kad es tajā ienākšu. Mums tur bija jaukas ballītes, tika izdzerts daudz dzērienu… Vācijā es pavadīju astoņus mēnešus — man bija dzīvoklītis, iemīļoti restorāni, draugi. Tagad Vācijā jūtos kā savējais, tur ir manas vietas un mani cilvēki — pārsteidzoši, bet savā ziņā es ar savu filmu īstenoju daudzu vāciešu fantāzijas — pārskatīt vēsturi, iznīcināt Trešo reihu, nacismu tādā veidā, kā to daru es.

Jūsu cienītāji sen ir radījuši jēdzienu "Tarantīno stils". Ko jūs pats par to domājat, un kā jūs to raksturotu?

Nedomāju, ka esmu īstais cilvēks, kurš spēj raksturot Tarantīno stilu. Ja tu dari to, ko tu dari, ne vienmēr tam līdzi nāk konceptuāls pavadījums — tu vienkārši strādā, atstājot citu kompetencē definēt tavu stilu.

Manu filmu kopsaucējs ir humora izjūta, vismaz es mēģinu to iedabūt katrā savā darbā un panākt, lai jūs smietos par lietām, kas nav smieklīgas. Kad rakstu savu filmu scenārijus, iedomājos skatītājus smejamies, kad montēju filmu, es rēķinos ar smiekliem, paredzot tiem vietu. Filma ir pabeigta tajā brīdī, kad to skatās skatītājs, piepildot ar emocijām. Tā ir kā pēdējā sastāvdaļa, lai "pudiņš nesaplaktu".

Kino, kinovēsturei jūsu filmā ir metaforas nozīme…

No vienas puses, tā ir sulīga metafora, no otras — viegli uzliesmojošā filmlente ir reāls ierocis, kas sagrauj Trešo reihu. Man patīk šis duālisms. Filmā Šosanna aizdedzina ķinīti, un tad, protams, rodas jautājums, ar ko viņa to dara, ar kuru no filmām… Iespējams, tā ir leģendārā Žana Renuāra Lielā ilūzija, kas sagrauj reihu…

Savulaik šāds pats nosaukums — Inglourious Basterds — ASV kinonomā bija itāļu režisora Enco Kastellāri filmai. Vai šīm filmām ir kāda saistība?

Jā, pat liela. Es esmu liels Kastellāri fans, kaut viņš atšķirībā no manis ir lēna tempa un ritma cienītājs.

Jums nav oficiālas kino izglītības, esat autodidakts. Vai ir iespējams iemācīties kino, skatoties filmas?

Paradoksāli, bet liela daļa kinoskolu nemāca izpratni par kino estētiku — jums jānāk pašam ar savējo. Taču estētika, stils — tā apgūšana, atklāšana — ir būtisks solis, lai kļūtu par mākslinieku. Kinoskolās iemācīs, kā sinhronizēt bildi ar skaņu, iemācīs, kā strādāt ar kameru… un parādīs labas filmas. Bet būtiskākais ir saprast savu stilu, kas sākas ar elementāro — man patīk šis, nepatīk tas… Vēlāk pamazām sāc saprast starpību starp labu un sliktu darbu jau daudz pamatotākā, nevis sajūtu un man patīk/nepatīk līmenī. Un tad jau tu sāc tuvoties pats savam stilam. Atliek vien apgūt tehniskās lietas. Mani pašu visvairāk ir iedvesmojis viens cilvēks, it īpaši tas attiecas uz stāstu stāstīšanas kultūru, dramaturģiju (storytelling), — tā ir leģendārā amerikāņu kritiķe Paulīna Keila. Es nemācījos kinoskolā, bet lasīju viņas recenzijas, un tās bija labākas nekā daža laba kinoskola ar visiem tās profesoriem. Viņa man atklāja kino estētikas izpratni, tā kļuva par manējo. Es nesaku, ka vienmēr absolūti piekritu viņas viedoklim, mani uzskati par daudzām filmām atšķīrās no viņas uzskatiem. Bet tie mani ietekmē līdz pat šai baltai dienai.

Vēl pirms es kļuvu par kinorežisoru, pamazām apjēdzu, ka nav jāzina viss, lai izpaustos. Man nav jāzina viss par apgaismojuma tehniku, lai sasniegtu vēlamo efektu. Būs cilvēki, kas to izdarīs labāk par mani un man. Viņi tikai jānoalgo, un jāprot pastāstīt sava vīzija. Pēc šiem vārdiem man daudz kas kļuva skaidrs.

Jūsu filmās vienmēr ir ļoti spēcīgi sieviešu tēli. Ar ko tas skaidrojams — varbūt ar mātes lomu jūsu audzināšanā?

Tas, protams, ir viens no iemesliem. Ja tevi audzinājusi tikai māte vien un viņa ir spēcīga sieviete, tas arī ir veids, kāda veidojas tava attieksme pret sievietēm — uzskatīt viņas par stiprām un varenām. Pēc tā, kā mani audzināja māte, nejutu, ka ir kaut kas tāds, ko sieviete nespēj izdarīt, — sievieti spēj iegrožot tikai viņas ambīciju trūkums, nevis kādi citi spēki.

Nekas nespēja iegrožot manu mammu, tāpēc es sievietes vienmēr esmu uzskatījis par spēcīgām būtnēm un nemitīgi atgriežos pie šādiem spēcīgiem raksturiem.

Vai filma Neķītrais ducis/The Dirty Dozen ir ietekmējusi Mērgļus?

Es dievinu The Dirty Dozen (Roberta Oldridža 1967.gada filma ar Lī Mārvinu un Čārlzu Bronsonu par nacistu slaktētājiem). Un tā nenoliedzami ir mani ietekmējusi. Savā ziņā tā bija atspēriena punkts, pirms es sāku virzīties Mērgļu virzienā. Kad sāku strādāt ar Mērgļu scenāriju, es pie tā ķēros ar domu — ak, uzrakstīšu savu The Dirty Dozen…