Berlīne ir vieta, kur tu jūties pirmatklājējs, pat ja tāds neesi un nevari būt. Pasaules pirmizrāžu vilinājums, kad neviens pats gudrelis ne no Variety vai Hollywood Reporter, ne tviterī, ne feisbukā neko nevar uzrakstīt ātrāk. Neko nevar pateikt priekšā. Iet kinozālē, ņemot līdzi kabatlakatu vai bulciņu ar zapti. Kaut gan drošības apsvērumu dēļ ēst kinozālē nav atļauts, bet par raudāšanu - stingru instrukciju nav.
Spēks - vienkāršībā
Sāksim ar asarām. Jo aizkustināt ir viena no kino misijām. To nenoliedzami zina arī britu cilvēcisko attiecību smalkmehāniķis, režisors un žūrijas priekšsēdis Maikls Lī. Ne bez viņa ietekmes Sudraba lācis tika jaunai Francijā dzīvojošai šveiciešu izcelsmes režisorei Ursulai Meierei par viņas otro filmu Māsa/Sister. Filma ar vienkāršu stāstu, kas met neticamas un negaidītas virāžas, un dažiem aktieriem, no kuriem viens ir pusauga puika, otra - jauna sieviete un trešā - Holivudas inteliģentā zvaigzne Džiliana Andersone. Ar šo nelielo aktieru komplektu un Alpu slēpošanas kūrorta skaistajām ainavām pietika, lai radītu satraucošu kamerfilmu par pasauli, kuras diagnoze ir nespēja būt pieaugušiem. Sākotnējais stāsts par brāli un māsu, kas traģiski palikuši bez vecākiem, kur jaunākais brālis zogot palīdz virs ūdens noturēties savai vecākajai māsai, ir taisnība tikai līdz pusei. Tālāk stāsts ir par to, ka mātes jūtas var arī nepamosties, par atbildību vispār nerunājot. Jauno sievieti apgādā nevis viņas jaunākais brālis, bet viņas mazais dēls. Filma, kuras spēks ir uzbūves vienkāršībā, kuru kā atsperi nospriego stāsta pagrieziens aiz pagrieziena, līdz no mīlestības alkām un izmisuma aizraujas elpa. Infantili pieaugušie, iespējams, ir mūsu laikmeta jaunā visatļautība - gan karaliskās drānās dāņu filmā par garīgi nelīdzsvaroto XVIII gadsimta dāņu karali Karaliskās kaislības/A Royal Affair, gan Kongo pusauga meitenes kara drāmā Drosmīgā/Rebelle. Abās filmās ar Sudraba lāčiem atzīmēti aktierdarbi. Tas tikai liecina, ka pasaule ir polāra, bet slimo ar vienām un tām pašām kaitēm: pieaugušie visu savu dzīvi nebeidz rotaļāties ar ieročiem, varu un seksu. Bet kas notiks ar viņu bērniem?...
Jaunā aktualitāte - mēmais kino
Berlīnes kinofestivāls, kas vienmēr ir ticis uzskatīts par mazliet konservatīvu vismaz konkursa programmas atlasē, šogad pārsteidza ar drosmīgu atļaušanos gandrīz norobežoties no Holivudas un pat Eiropas atzītajiem kinomeistariem par labu jaunpienācējiem, ko paši jūtas audzinājuši. Liela daļa no šiem režisoriem jau ir piejaucēti caur Talantu nometni/Talant Campus un paralēlajām Berlīnes sekcijām Forums un Panorāma.
Otrās filmas un pirmais A kategorijas kinokonkurss ir tā formula, ko Berlīne šogad apliecināja kā dzīvotspējīgu. Festivālistu viļņošanos šogad sacēla arī indonēziešu režisora Edvina filma Pastkarte no zoo, kas fascinē ar savu mieru un maigumu. Zoodārzā izaugusī meitene sāk aklimatizēties realitātē vispirms kā iluzionista palīdze, pēc tam kā masiere bordelī... Pasaule nav īsti glābjama, tāpēc jāmēģina paslēpties no sevis. Zoodārzs ir tā zaudētā paradīze, kur viss bija tik nevainīgs un tīrs. Jaunas kino vēsmas mīlošie ne bez pamata lika cerības uz portugāļa Migela Gomisa filmu Tabu, kas ir kā estētiska saspēle ar kino vēsturi un jauno aktualitāti - mēmo kino. Vēstījums par vecu, marasmatisku sieviņu, kurai ir bijusi ne tikai bagātība, bet arī liktenīga mīlas dēka, aizved uz gadsimta sākumu, kad koloniālisms nebija grēks, bet sabiedrības lietu kārtība. Un mēmā kino stilistika neļauj šiem varoņiem pieiet pārāk tuvu, bet liktenīgos vārdus tomēr var nolasīt no bezskaņas lūpām. Kaut gan vēju, soļu švīkstus, krītošas lietas mums režisors koķeti atļauj dzirdēt, bet cilvēku sacīto - ne! Filma, kuras stāsts ir kā koks ar diviem galiem: pirmajā daļā vārdi, kuriem neviens netic, bet otrajā - vārdi, kurus vairs nav atļauts dzirdēt. Tabu ir filma ar Berlīnes Alberta Bauera balvu par īpašiem artistiskiem sasniegumiem un lielu potenciālu ceļot pa festivāliem, varbūt izmetot loku arī Latvijā.
Triumfē astoņdesmitgadnieki
Taču, lai ko mēs vēlētu jaunajiem, Berlīne atļāva triumfēt pēdējos gados maz suminātiem un pat piemirstiem itāļu kino klasiķiem brāļiem Vitorio un Paolo Taviāni ar filmu Cēzaram ir jāmirst/Caesar must die. Zelta lācis filmai, kurai augsni sagatavojis ne tikai nemirstīgais Šekspīrs ar savu lugu dzejā par varu un nebrīvi Jūlijs Cēzars, bet, lai cik savādi tas izklausītos, arī realitātes šovu gadsimts. Itāļu režisori astoņdesmitgadnieki ir radījuši filmu par izrādi, kas tiek iestudēta reālā mūsdienu Romas stingrā režīma cietumā. Cietumnieki aktieri caur Šekspīra tekstu, iespējams, atkopj savas noziedzīgās dvēseles. Pat ja viņi nevar caur Šekspīru savus noziegumus padarīt nenotikušus, viņi var parādīt mums, kā ļaunums un naids rodas. Kino no Aristoteļa laikiem ir mantojis katarses mākslu, un dažkārt to izdodas piedzīvot arī šajā gadsimtā.