Lēcējs

Režisors gan izlaiž Deivida dzīves fragmentu, kurā viņš, iespējams, apcer un no morāles viedokļa izvērtē pēkšņi nez no kurienes nokritušās fenomenālās spējas, jo tālāk mēs jau sekojam pubertāti pārdzīvojušā Deivida (kanādiešu aktieris Heidens Kristensens — Zvaigžņu kari, Stīvena Glāsa afēra, Jaunavu teritorija/Virgin Teritory, Narkoze/Awake) bezrūpīgajai ikdienai jebkura vidējstatistiskā glamūra un life style žurnāla rekomendāciju stilā — dzīve Ņujorkas penthausā, vandīšanās pa Londonas naktsklubiem dzīvās miesas meklējumos un romantiskas brokastis ar kārtējo daiļaviņu Ēģiptes tuksnesī pašai sfinksas piramīdai uz galvas un sērfošanu Fidži salās! Nu kurš gan nesapņo par tādu dzīvi? Atliek vienīgi laiku pa laikam ieteleportēties kādas lielas bankas seifā un "uztankot" mugursomiņu ar naudiņu, ko Deivids arī regulāri, neviena nemanīts un nenoķerts, dara.Divu sacensībaViss iet kā pa sviestu, līdz Deivida ceļā neparādās kāds mistisks personāžs Rolands, drūms un nopietns tipiņš ar afroamerikāņu artista Semjuela Lī Džeksona ģīmi un pilnīgi idiotisku koši sirmu parūciņu galvā. Šim Rolandam ir tāds spīdīga metāla verķis, kurš atgādina harpūnas un elektrošoka nūjas krustojumu un ar kuru Rolands, kā viņš apgalvo, jau kopš viduslaikiem kā drošības iestāžu aģents ķer un iznīcina tādus teleportēšanās huligānus kā Deivids. Ķer un nomušī (jo ieslodzīt taču šos nevar — aizmuks).Nav ilgi jāgaida, kad Deividam nez no kurienes uzrodas arī draudziņš, pilnīgs anarhists un psihopāts (ja tā padomā, pusaudžu dzīves sapņu komplektācija filmā turpinās — nu kurš tad nesapņo iegūt īpašumā vienu tādu pilnīgi dullu, bet sirsnīgu, uzticamu un vispār visforšāko draugu?). Sauc viņu kā rūķīti no britu leģendām — Grifins, un šo personāžu tēlo harismātiskais Džeimijs Beills, puika, kurš reiz kino bija angļu provinces Billijs Eliots un kļuva par baleta premjeru Londonā (vēl, protams, arī drošsirdīgais kuģa zēns P.Džeksona Kingā Kongā, T.Vinterberga Dārgajā Vendijā, izcilais Halams Fo u.c.). Savu Grifinu viņš tēlo tik spoži un neprātīgi, ka pilnībā nozog lomu Kristensenam. Patiesībā man privāti šī divu jauno aktieru sāncensība bija daudz interesantāks izpētes objekts par Deivida un Grifina sarīkotajām ļaunā Rolanda eksterminēšanas/iznīcināšanas atrakcijām, kuras gan, šaubu nav, ir filmas triku daļas galvenais māneklis publikai. Un tā viņi tur ņemas — komiski sirmais Rolands pret diviem pāraudžiem — kurš kuru? Nu, mīlīši, tas arī ir viss, ko var pateikt par šo akcijfilmu, jo nekādu papildu morālo jēgslodzi tā ij nedomā nest.Izklaides blurstiķisSecinājums — var vēl saprast režisoru Dagu Laimenu, kurš it kā tā kā laikam vēlējies nostiprināt Holivudā savu grāvējfilmu profīša statusu, Borna identifikācijai (pirmajai) un Misteram un misis Smitiem (tam freidiskajam kautiņgabalam ar Endžiju Pitu un Bredu Džoliju) pievienojot vēl vienu blokbāsteru ar jaunām, nenovazātām sejām zvaigznītēm. Kā specefektiem piestampātam izklaides blurstiķim filmai tik tiešām nav ne vainas — ja vien skatītājam nav smadzeņu. Tā sakot, sēdi un kaifo, kā puišeļi lēkā pa pasauli.Bet es galīgi nevaru saprast, kā nav neērti streikot tām scenāristu ordām, kuras locekļi ir spējīgi "radīt" šādas sižeta un loģikas pilnīgas atbūtnes haltūras, vārdā Lēcēja scenārijs? Jo ko viņi ar šo, atvainojiet, scenāriju grib pateikt? To, ka lēkāt ir slikti? Vai to, ka lēkāt vajag atbildīgi?