Tā visa filmai "Maikls Kleitons" jau ir — "Golden Globe" nominācija Džordžam Klūnijam (un vēl diviem tās aktieriem!) par labāko aktierdarbu advokāta, mēslu satīrītāja Maikla Kleitona lomā arīdzan. Viņš — šis solīdais vīrietis kā no "Martini" reklāmas Maikls Kleitons ir parādu un azartspēļu atkarības samocīts jurists, šķirtenis, kurš šad tad vadā dēlu uz skolu. Izbijis policists, kura darbs ir "satīrīt mēslus", darīt netīrus darbiņus lielā, respektablā advokātu firmā. Par tās darbu tīrību vai netīrību Maikla Kleitona kalibra sīkgariņiem nav ļauts izteikties, ja grib nopelnīt savu naudiņu, obligāto komfortu — kaut vai mersedesa (uz līzinga) formā. Kleitona vājība ir azartspēles, turklāt viņa "vārgo punktu", šķiet, ir gana daudz, lai slepenā informācija par viņa firmas svarīgākā klienta — kādas zāļu ražotājkorporācijas grēkiem viņu īpaši nesatrauktu. Tiešām, kālab Kleitonam jāsatraucas par kādu medikamentu, vielu, kuras lietošana izraisa vēzi, ja viņam pašam ir akūts parādiņš — 75 000 dolāru. Un tomēr tieši šīs šķietami neiespējamās pārvērtības, lēnā, nemanāmā sirdsapziņas atmošanās, ko provocē gan informācijas noplūde, gan viņa kolēģa un tuvākā drauga (Tonijs Vilkinsons) traģēdija, liks Klūnija Maiklam Kleitonam soli pa solim kļūt par citu, dzīvu cilvēku, kas zaudē lojalitāti pret savu kantori barotāju.
Kleitonam ir spoža, salta pretiniece — ķīmisko preparātu ražotājfirmas vadone, biznesa sieviete (Tilda Svintone), kura izvēlas pilnīgi citu ceļu — uzticību savai megakorporācijai un gatavību aizstāvēt tās labo slavu par spīti veselajam saprātam. Abu sadursme, arī biznesa lēdijas vēlme novākt draudu viņas firmas labajai slavai un miljardu peļņai šo filmu — spilgtu raksturu drāmu — piesātinās ar trillera enerģiju.
Jāpiebilst, ka Maikla Kleitona režisors ir Tonijs Gilrojs — scenārists zvaigzne — (veiksmīgās spiega Borna frančīzes u.c. autors). Arī viņa debija režijā ar stāstu par ikdienišķu kantora cilvēku, biznesa darboņu sīkajiem noziegumiem, kas provocē milzu katastrofas, ir spoža. Gluži tāpat kā šīs filmas vismaz trīs aktierdarbi — Džordžs Klūnijs, Tilda Svintone un Tonijs Vilkinsons — ne velti visi trīs tikko bija nominēti Golden Globe.w
Tiešā runa
Džordžs Klūnijs — aktieris, filmas lĪdzproducents. Nodarbojos ar producēšanu, kaut vai tāpēc, ka viens no maniem mērķiem ir atjaunot Holivudā to garu, kas tai piemita 70.gados. Tolaik arī tādas filmas kā Harijs un Moda uzņēma Holivudā, tagad nekonvencionālas filmas top ārpus Holivudas, neatkarīgā kino "lauciņā".
Producenta darbs ietver sevī arī daudz rutīnas, kas man īpaši netīk — treileru skatīšanās, reklāmkampaņas...
Maiklā Kleitonā es nedarīju ikdienišķo producenta darbu, to paveica mani kolēģi, taču es palīdzēju filmai savākt finansējumu un neaiztiku neko no šīs naudas — neprasīju honorāru. Jutos kā lietderīgs lietussargs projektam Maikls Kleitons.
Tonijs Gilrojs (režisors). Nedomāju, ka advokātu firma, ko pārstāv Maikls Kleitons, ir kāda īpaša ļaunu kultivējoša organizācija. Viņi dara savu ikdienas darbu, apkalpo klientu intereses, aizstāv tos, pelna naudu. Tas ir normāli, un tur arī sākas filmas dramatisms — neviens no tās varoņiem nav īpašs ļaundaris, nešķīstenis. Visi viņi ir normāli, ikdienišķi cilvēki, kas dzīvo ikdienas rutīnā un darbojas saskaņā ar savu firmu interesēm. Būtībā tā ir filma par ļaunuma banalitāti. Jebkuru korporāciju vada cilvēki, tie ir viņu ikdienas lēmumi, šķietami svētu mērķu — peļņas — izaugsmes vārdā, kas bruģē ceļu uz elli. Viņi ir pavisam normāli cilvēki, kas vakaros iet uz mājām pie saviem bērniem un katru dienu pieņem kādu amorālu lēmumu.
Tilda Svintone (aktrise). Es parakstos zem katra no šiem vārdiem. Maikls Kleitons ir stāsts par cilvēkiem ofisos. Jau tad, kad izlasīju scenāriju pirmo reizi, mani fascinēja divas epizodes — tā, pie spoguļa, kurā saltā biznesa sieviete uzliek "savu ofisa seju", uzvelk biznesa kostīmu — rada savu identitāti —, un tā, kurā viņa no šausmām svīst. Esmu vienmēr brīnījusies, kā šie cilvēki spēj paskatīties sev acīs, ieskatīties spogulī. Šī ir filma par sava veida ķēdes reakciju — es esmu kareivja meita un vienmēr esmu brīnījusies, kā pakļaušanās hierarhijas nosacījumiem liek cilvēkiem darīt baisas lietas, jā, šķietami svētu mērķu vārdā.
"Sliktais puisis", ļaundaris šajā filmā ir sieviete. Taču tikpat labi tas varētu būt arī vīrietis. Mana varone ir laba meitene, teicamniece, kas tā centusies izsisties — ieņemt šo biznesa līderes pozīciju, neapjēdzot, ka pasaule, kurā viņa cenšas izsisties, ir ikdienišķu nodevību pilna. Šis vien ir iemesls, kālab gribēju spēlēt Maiklā Kleitonā.
Džordžs Klūnijs. Parasti neuzķeros uz kādas ainas vai skaistas epizodes, pat ne tik daudz uz sava potenciālā varoņa rakstura. Mani uzrunā pats stāsts, bet manu izvēli — piekrist vai nepiekrist konkrētajai lomai — nosaka vēlme piedalīties kāda noteikta stāsta kolektīvā vēstīšanā.
Es augu ar to 60.—70.gadu kino pieredzi, kur nebija obligātā laimīgā fināla — happy ending. Tālab Maikla Kleitona dramatisms mani patiesi uzrunāja...
Mani nevadīja apsvērums, hei, tagad piedalīšos filmā par korporatīvās kultūras amorālismu! Mani uzrunāja apstākļu kopums, ķīmija starp filmas personāžiem un maksa, ko samaksā katrs no varoņiem.
Kad sasniedz noteiktu punktu karjerā, šķietami ir viegli dabūt darbu, piedāvājumus — labus scenārijus. Tomēr gadā parādās tikai daži scenāriji, kuri ir notikums. Šis bija viens no tiem...
Tikai neprasiet man nosaukt šīs filmas žanru. Es nezinu, kādam žanram ir piederīgs Maikls Kleitons, neciešu šādu klasifikāciju un joprojām nesaprotu, kas tas ir par briesmoni — romantiskā komēdija. Maiklu Kleitonu var dēvēt gan par trilleri, gan drāmu — galvenais, lai filma būtu laba.
Venēcija, 2007.gada septembris