Nu tad beidzot... Krieviem ir pamats skaļi taurēt "we did it!" — mēs to
izdarījām! Iekarojām Holivudu, kas laikam ir katra "tautas žanrā" —
masu izklaidē — strādājoša kinorežisora sapnis. Un šoreiz paziņot šo
vēsti labā angļu valodā atšķirībā no Eirovīzijas uzvarētāja Dimas
Bilana, jo Krievijā dzīvojošais kazahu režisors Timurs Bekmambetovs
angļu mēli pārvalda perfekti – kopš 90.gadu sākuma viņš strādājis pie
rietumu lielo kompāniju ("Snickers", "Mars", "General Motors", "Procter
and
Gamble", arī Latvijā filmētā "Vodka Imperial"...) reklāmām Krievijas
tirgum un ir arī veidojis divas B kategorijas pseidovēsturiskas dēku
filmas Amerikas kabeļetelevīzijām ("Gladiatrix", 2001 un "Escape from
Afganistan", 1994). Viņa paša vārdiem — dzīve un darbs piespieda to, ko
skolā bija slinkums apgūt.
Ziņas par to, ka amerikāņu galvu mednieki/headhunters no korporācijas
Universal darba nolūkos medī Timuru Bekmambetovu, parādījās jau
2005.gadā, kad specefektiem bagātā fantasy filma Nakts sardze/Nočnoj
dozor (2004) un vēl vairāk — tās turpinājums Dienas sardze/Dņevnoj
dozor (2006) kļuva par gada kases rekordistēm vietējā, bet Holivudai
arvien svarīgākajā milzīgajā kinotirgū (Bekmambetova gadu mijā
startējusī Likteņa ironija II vien papildinās visvairāk pelnošā
režisora trofeju plauktu).
Unikāls izņēmums
Taču pat Holivudā Bekmambetova gadījums izsaucis viļņošanos — pēc tā,
ko režisors 2006.gada vidū nodemonstrēja kā savas filmas projektu
(Wanted scenārijs bija vizualizēts pa kadram, turklāt multiplikācijas
filmas formātā), pat amerikāņu profesionāļiem atkārās žoklis — un
vienlaikus bija skaidrs, ka ar paredzētajiem 60 miljoniem, kas,
jāatzīst, priekš debitanta Holivudā jau tā bija dāsns labvēlības žests,
nepietiks. Rezultāts ir tāds, ka Bekmambetovs tiešām uzvarēja — budžets
tika palielināts vairāk nekā divas reizes un, pats galvenais, viņš
dabūja tieši to, ko vienreiz mūžā vēlas katrs režisors — ideālus darba
apstākļus.
Timurs Bekmabetovs dabūja aktierus, kurus vēlējās, to skaitā divas dārgākās
superzvaigznes — Andželīnu Džoliju un Morganu Frīmenu sižetam
svarīgajās killeru brālības līderu lomās, kā arī uzlecošu zvaigzni —
"karsto inteliģento skotu" Džeimsu Makevoju galvenajai — nūģa, ofisa
klerka Vesa — lomai.
Plus bonusā — kulta personu kiča kultūras un provokatīvā teātra ikonu
britu aktieri/režisoru Terensu Stempu labā mūka lomā, savu talismanu
Konstantīnu Habenski burvīgā žurku spridzinātāja lomiņā, kā arī mazāka
kalibra cienījamus profīšus Tomasu Krečmanu, skaistuli reperi Common un
citus. Kā arī tiesības filmēt netālu no mājām — Prāgā, specefektus
izgatavot ar saviem čaļiem Maskavā. Plus final cut jeb pēdējo montāžu
tiesības un vēl tiesības Krievijai dublēt filmu paša uzraudzībā un
sagatavot krievu soundtrack/skaņu celiņu ar aktuālās grupas Delta
dziesmu. Vai kaut kas tāds ir vispār iedomājams?
Laipni lūgts pulciņā!
Taču bārdainam lācim līdzīgā omulīgā "Čingishana pēcteča" Timura
svaigais veikums — 150 miljonu budžeta filma Meklētais/Wanted ir tas
vasaras grāvējs, par kuru ir interesanti un vērts rakstīt vismaz divu
iemeslu dēļ, kuri nemaz nav saistīti ar kinobiznesu jeb, prasti
runākot, naudas kāšanu no labticīgo kinoapmeklētāju puses (vēl vairāk —
paredzu, ka Krievijā un Eiropā, filma aizies uz "urrā", režisora
dzimtenē arī pateicoties patriotisma vilnim, taču Amerikā Wanted var
sagaidīt problēmas — kaut tādēļ vien, ka ievērojamā vardarbības
daudzuma un nežēlīgā, nebūt ne trulā satura un ideoloģijas dēļ tai jau
piešķirts R — 17 reitings, kas būtiski samazina auditorijas daļu).
Pirmais — pārsteidz filmas vēstījums, kurš priekš vasaras izklaides,
jāatzīst, ir pat pārāk progresīvs un pieprasa iedarbināt zināmus
intelektuālus resursus arī no skatītāja puses. Pēc uzbūves Bekmambetova
Wanted ir postmoderna pasaka par t.s. ofisa planktona skarbo ikdienu un
konkrēti — kāda "vidējā posma menedžera" Vesa sapņiem izrauties no šīs
materiāli nodrošinātās, taču nāvīgas rutīnas elles, kurā tevi (Vesu)
katru dienu "drāž" pretīga resna priekšniece, savukārt tavs pats
labākais draugs drāž tavu (Vesa) meiteni un vēl pamanās tieši tev darba
pusdienas pārtraukumā vietējā bodītē, kur tu (Vess) pērc galvas sāpju
tabletes, pie viena likt apmaksāt prezervatīvus. Un tad veikalā ienāk
viņa — daiļā Foksa/Lapsa Andželīnas Džolijas izskatā, izvelk šaujamo
un, tevi (Vesu) no anonīma slepkavas glābdama, virtuozi šaujot pārvērš
bodīti par kaut ko līdzīgu bardakam pēc atomkatastrofas. Lūk, un šī
Foksa, vilkdama pārbiedēto ofisa dzīvnieciņu aiz čupra laukā no
apšaudes, tev (Vesam) paziņo — tu neesi tas, par ko sevi uzskati. Tu
esi Audēju brālības cilvēks, savējais starp slepkavām, kas uztur
kārtību pasaulē! Laipni lūgts mūsu pulciņā!
Kā pēc šādiem paziņojumiem kantora muļļam lai neaizbrauc jumts? Bet.
Sagatavojieties, tālāk būs vēl daudz daudz trakāk — vēl viena tēma
rakstam varētu būt — Bekmambetovs — cilvēks, kura fantāzija tiešām
nepazīst robežas.
Tava paša dzīve
Uff, man jau nogura rokas dauzot burtiņus. Pasaudzēšu jūsu nervus un
sižeta intrigas atstāšu neizpaustas — un tās būs ik pēc piecām, nē,
trim minūtēm. Pasaulē, kurā kā supervaronis jeb izredzētais nokļūst,
izejot dažnedažādus rūdījumus, Vess, nekas un neviens nav tas un tāds,
kā šķiet pirmajā acu mirklī.
Kas ir īpaši interesanti — Bekmambetovam, lai gan viņš kopā ar
aktieriem uz ekrāna demonstrē dzīvē pilnīgi neiespējamas lietas (kā āķi
pametīšu vilciena katastrofu — vienu no filmas jēgu veidojošajām
centrālajām epizodēm, bet tādas arī ir daudzas), turklāt dara to tik
eleganti un arī ironiski (tajā vilciena epizodē Džolija, piemēram,
sātaniskā ātrumā traucas pakaļ ātrgaitas ekspresim ar vecu Žiguli — un
apdzen to!), emocijas, ko izjūt skatītājs, ir reālas — tās kaut kādā
mistiskā zemapzinīgā līmenī uzrunā un korespondē ar realitāti — tavu
paša dzīvi. Atliek secināt, ka mēs visi esam savā ziņā "ofisa
planktons" — darba vergi, kas sapņo par izlaušanos brīvībā... Tādēļ
paredzu, ka jaunatnei — īpaši tiem, kas darba valgos nokļuvuši i–neta
laikmetā, šī varētu kļūt par kulta filmu. Jo Vess simbolizē katra
klerka nevaldāmo kaislību sublimācijas — glamūra apkārtne jeb dzīves
telpa, bankas kontā 3,5 miljoni, relaksācijai — kosmētiskās peldes
ledusaukstā aromātiskā vaska vannā, plus bīstams sekss (ar tetovēto
Džoliju sveču gaismā), riskants bizness un, ak, jā, arī tā svarīgā
slepenā dzīves misija — pasaulē par kaut ko dārgu uzņemties atbildību.
Teiksim, par savu un savu tuvinieku dzīvību. Pārējā cilvēce var
paciesties (un dažreiz arī mirt). Protams, Bekmambetovs nebūtu
meistars, ja filmas stāstu atstātu ofisa klerku banāla erotiskā
surogāta jeb, prastāk sakot, tāda intelektuālā onānisma līmenī. Tādēļ
arī viņš beidz filmu, kas grāvējiem netipiski, uz visai pesimistiskas
nots. Bet par to gan — ne vārda.
Var šausmās nodrebēt
Otrā lieta, kas burtiski fascinē — šis pēc brāļu Vačovsku Matrix
seriāla ir pirmais Holivudas izstrādājums, kurā specefekti izpilda ne
tikai primitīvo — spēcīga acs kairinātāja lomu —, bet kalpo filmas
jēgas un, es teiktu, filosofijas atklāšanai. Tāpēc bija patīkami
dzirdēt, ka solidārs ar mani ir ne tikai cienījamais krievu kritiķis
Jurijs Glaģiļčikovs (citēju: te pat Stīvenam Spīlbergam būs ko
mācīties), bet arī kritiķi rietumos, kas šādu specefektu meistarību un
"kvalitatīvi jaunu līmeni" atzīst kā filmas galveno vērtību. Protams,
žēl, ka viņi nav pamanījuši tādu sīku metaforu — tās slavenās lodes,
kuru trajektoriju ir iespējams mainīt, sakoncentrējot visus savus prāta
un gribas spēkus, taču ir ideālā budisma simbolika — kā bulta, kas ir
domas — rokas pagarinājums. Tieši tādēļ Bekmambetovs ar gluži
bērnišķīgu azartu skrupulozi un ilgi demonstrē zelta un sudraba un
visādu "tetovētu"/iezīmētu ložu trases pa visu ekrānu. Jo lode — tā ir
doma. Ar domu var nogalināt. Un par tādu ideju, kas dzimusi ofisa
planktona galvā, grūti nesajūsmināties. Vai šausmās nodrebēt.
Skatieties arī: filmas "Wanted" treileri