Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Trešdiena, 8. aprīlis
Dana, Dans, Danute, Edgars

Mīlestības deficīta sindroms. Janas Egles grāmatas Dzimšanas diena recenzija

Sievietes Janas Egles stāstos skatās spogulī, skatās savos tuvajos un tālākajos, bieži saredzot tikai iekšējā tukšuma grandiozos apmērus.

Uz grāmatas vāka attēlota lelle, ko daļēji slēpj saulespuķu – patiesībā, kā uzzināsim vienā no stāstiem, olas dzeltenuma – krāsas kleitiņa. Taču, rūpīgāk ieskatoties, redzams, ka atsevišķās lelles daļas atbilst pavisam dažādām rotaļlietām – galva šķiet piederīga padomju gadu bērniem labi pazīstamajām lielgalvainajām un apaļacainajām "bēbju" lellēm, bet garās, slaidās pieaugušas sievietes rokas liekas aizgūtas no Bārbijas. Ar šīm melnbaltajām, reālistiskajām detaļām kontrastē dzeltenais kleitas, bet varbūt saulstaru fons, kura košais dzīvespriecīgums ir vairāk abstrakti izpludināts, ne detalizēti konkrēts. Šīs iezīmes, pārnesot uz tekstu, labi raksturo arī rakstnieces Janas Egles jaunāko stāstu krājumu Dzimšanas diena.

 

Dzīves karuselis

Janas Egles vārds latviešu prozā spilgti uzplaiksnījis jau ar diviem stāstu krājumiem Gaismā (2016) un Svešie jeb Miļeņkij ti moi (2018). Trešais krājums, kā redzams no ārējā veidola (un teksti to apstiprina), veltīts sievietei – no bērnības līdz uzplaukumam, briedumam un vecumam – visi dzīves posmi, visdažādākie dzīves karuseļi –, bet reālistiskās, bieži līdz sāpīgumam precīzi grebtās sadzīves detaļas autores prozā arvien apvij silts mirdzējums, ko rada gan rakstnieces valodas meistarība, gan – vēl svarīgāk – mīlošā un pieņemošā attieksme pret saviem personāžiem, ko izjūtam ik stāstā. Janai Eglei piemīt apbrīnojama spēja rakstīt asredzīgi, bet netiesājot – gan par dzīves šķietami saulītē ieceltajiem, gan pabērniem.

Pavedienu, kas apvieno tik dažādās astoņu stāstu varones, gribas nodēvēt par mīlestības deficītu. Vienalga, vai tas ir sesto dzimšanas dienu gaidošais Dačuks, kuras ģimeni tikai nosacīti var dēvēt par labvēlīgu, vai Dita, kuras augums auklē sesto mazuli, bet prātu nospiež domas par kredītu, ratiņkrēslā sēdošā Aleksandra un savās jūtās sapinusies Dagnija, vientuļā Laine, kura alkās pēc attiecībām nepamana acīmredzamus briesmu signālus no vīrieša puses, sieviete ar šizofrēniju, brāli un ticību labajam pazaudējusī Vanesa, viņas māte alkoholiķe, jau trīs reizes vienā vīrietī vīlusies piecdesmitgadniece Karolīna vai sirmā Jūlija, kuras domās pamazām saplūst robežas starp pagājību un esamību.

Jā, lai gan stāsti ir astoņi, personāžu, kas sapinušies vientulības valgos, tekstā ir daudz vairāk. Viņas visas apzinās vai drīzāk tikai nojauš tukšuma klātbūtni dvēselē – tajā vietā, kur jābūt jūtām, uzticībai, paļāvībai, – un mēģina šo tikai daļēji aptverto caurumu aizlāpīt, visbiežāk ar pilnīgi nepiemērotiem diegiem un ielāpiem. It kā jau šīs mazās, klusās un noklusētās sadzīves drāmas mums ir labi pazīstamas – laimes deficītu viņas cenšas aizpildīt te ar alkoholu, te darbu, karjeru vai nepiemērotu partneri, tā vientulību nevis remdējot, bet izplēšot vēl lielāku.

Tā ir dzīves proza, ko ilustrē fotogrāfiskās detaļas uz grāmatas vāka. Taču situācijas, kas citkārt būtu ikdienišķs materiāls, piemēram, rakstam sieviešu presē vai reportāžai raidījumā Degpunkts, rakstnieces rokās iegūst zelta patinu caur valodas lokanumu un precīzu psiholoģisku skicējumu. Jana Egle neiejaucas, nemoralizē, nepiedāvā universālu glābiņa scenāriju, tikai uzmanīgi, ar empātiju seko līdzi tam, kā viņas – jaunās un ne tik jaunās, vientuļās un precētās – savu dzīvi lāpa: ar smalku mulinē diegu vai rupju virvi cenšas savilkt malas ap tukšumu, lai noturētu sevī patību, ticību, cilvēcību.

 

Smaguma centrs

Sievišķības jēdzienu autore prasmīgi notur uz smalkās līdzsvara robežas, nemēģinot mākslīgi akcentēt tikai kādas noteiktas "sievietei tipiskas" īpatnības, tomēr izgaismojot veselu spektru norišu, kas nav un nevar būt aktuālas stiprajam dzimumam, vismaz ne tādā rakursā, kādā tās izjūt sieviete. Un šīs norises, lai gan daļa no tām ir pilnīgi loģiski saistītas ar fizioloģiju, rakstnieces skatījumā kļūst par dvēseliskiem pagrieziena punktiem, robežstabiem personāžu dzīvē.

Nevairoties no naturālistiskām detaļām, Jana Egle notiekošo apraksta lakoniski precīzi, tomēr smaguma centrs nekad nenosliecas prom no cilvēciskās būtības viengabalainības – tās, no kuras nevar izslēgt nedz fizisko, nedz garīgo aspektu, lai sievietes tēls lasītāja apziņā nekļūtu attiecīgi par viktoriāniski šķīstu bezmiesas būtni vai tikai ķermeniskajā sfērā mītošu gorgonu Medūzu. Tāpēc vienā stāstā var iederēties gan mazas meitenes sapņu lelle olas dzeltenuma krāsas kleitiņā, gan bundža ar, atvainojiet, cilvēka fizioloģijas blakusproduktiem. Tāpēc stāsti par viendzimuma mīlestības trauslo asnu, alkoholisma žņaugu ap attiecību pulsa vēnu, neveiksmīgu grūtniecību un vardarbības brīdinošo blāvojumu noskan asi kā plīkšķis pret vaigu, tomēr vienlaikus neradot iespaidu, ka vēstījums risinās tikai šūnu līmenī. Jo tieši tāpat, kā cilvēces dalījums dzimumos vienlaikus ir neapstrīdams un riskants, arī iedalīt cilvēcisko būtību atsevišķos miesas un gara rāmīšos nozīmētu sašķērēt to, kas radīts kā viens veselums.

 

Sīkumu un nianšu tīkls

Kā fotokameru Jana Egle slidina skatienu pāri pierastai Latvijas ainavai – tur ir daudzdzīvokļu nama virtuve, mežs, pagasta bibliotēka, dārzs, kapsēta, ceļš. Tur nav nekā, kas nebūtu tik pazīstams, ka nespētu kļūt par aizslīdošu fonu. Autore neļauj ne videi, ne valodas līkločiem pārņemt kontroli pār galveno, kas ir pats stāsts, – un arī stāstu nevienā gadījumā nestāsta tikai vārdi vai ārēji redzamās darbības, bet gan neskaitāmu blīvi saaustu sīkumu gobelēns – trīcošas rokas, zālē izkaisīti pelni, veca deviņdesmito gadu dziesma, stiklacaina ūdeles kažokāda skapī, piparmētru tēja, avīzes izgriezums.

Janas Egles sievietes runā kā jau daždien cilvēki ikdienā – vairāk nepasakot nekā pasakot, apzināti vai neapzināti metot līkumu būtiskajam, jo mēs neprotam piemeklēt lielus vārdus lieliem jēdzieniem, tāpēc sarunās slēpjamies aiz triviālā. Bet sīki noaustajā sīkumu un nianšu tīklā nekļūdīgi aizķeras galvenais – tas, par ko nerunā varones un ko savā vēstījumā visbiežāk atsakās nepārprotami paust arī autore. Tieši tāpēc šī klusā fona aina ir tik būtiska, jo nesvarīgu detaļu šajos stāstos nav.

Lelle saulstaru kleitiņā no grāmatas vāka noraugās ar stingu bezsmaida izteiksmi, it kā arī apzinādamās pati savu fragmentārismu. Sievietes stāstos skatās spogulī, skatās savos tuvajos un tālākajos, bieži saredzēdamas tikai iekšējā tukšuma grandiozos apmērus. Taču neviena, itin neviena no viņām nav padevusies. Viņas apčubina bērnus, aizslēdz durvis, izsauc policiju, kāpj kalnā. Viņas šūs un lāpīs sevi, kamēr dzīvos. Deficīts ir viņu (mūsu) specialitāte. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja