Mīlestības recepte

Lai nu būtu, izrādītājs ir Dievs Tas Kungs, kā grib, tā latvisko, lai piešķirtu komerciālo šarmu un uzbužinātu (komerc)potenciālu, kaut konkrētajai filmai ar Katrīnu Zetu–Džonsu labāk gan atbilst skarbais oriģināls. Tas precīzi, kā tāds elastīgs apģērba gabals pieguļ galvenās varones Ņujorkas restorāna (Blīkerstrītā 22) šefpavāres raksturam. Keita, kuras definētā dzīves jēga un piepildījums ir margot "bļodas" un uzburt maltītes, ir īsta biznesa sieviete (tas nekas, ka algots un sūri strādājošs darbaspēks), darbaholiķe, kuras pārņemtība ar darbu kompensē gan pašas nedrošību, gan bojfrenda trūkumu, gan nepieciešamību pēc labākās draudzenes, kam sirdi izkratīt, šajā gadījumā pēc šīs draudzenes aizstājēja amerikāņu sabiedrībā — psihoterapeita. Tieši tāda ir filmas ekspozīcija, kas liek nojaust, ka tik viegli — cepot un šmorējot — kulināre Keita ar dzīvi galā vis netiks. Nāks liktenīgi spēki, kas Keitai teju vardarbīgi liks pārvērtēt īstās un šķietamās dzīves vērtības, kurās profesionāla virtuozitāte, pat pavārmākslā, tomēr nebūt nenozīmē visu.Un iejaucās liktenisMāsa, kuru Keita gaida ierodamies Ņujorkā kopā ar savu deviņgadīgo meitu, pēkšņi iet bojā autokatastrofā, un mazajai Zoji viņas Ņujorkas tante ir vienīgā radiniece. Tā pēkšņi darbā līdz ausīm iegrimusī Keita ir kļuvusi par mammu deviņgadīgai un skumjai meitenītei, ar kuru viņa tā īsti nezina, ko iesākt. Zoji konsekventi atsakās no jebkura Keitas izgatavotā kulinārā brīnuma — mazi bērni nav ideālākie Mārtiņa Rītiņa kolēģes izstrādājumu patērētāji/novērtētāji. Fusion stila smalkumu un pat Keitas firmas ēdiena — paipaliņas ar safrāna un trifeļu mērci — vietā viņai daudz labāk pie sirds ietu kāds normāli neveselīgs bērnu ēdiens — kartupeļi frī, makaroni, kečups, pica. Taču pie šīs vienkāršās atskārsmes Keita nenonāk vis pati, bet sava kolēģa Nika (Ārons Ekhārts) pie prāta vesta. Turklāt Niks, šķiet, zina, kā savaldzināt rafinēto darbaholiķi — īstajā laikā un vietā izspēlējot pat viņas nīstos, tik prastos makaronus.Jāpiemin, ka Zoji lomā ir tā pati meitenīte Ebigeila Breslina, kura pirms gada tika pat pie Oskara nominācijas par lomu amerikāņu neatkarīgā kino hitā Miss Saulstariņš (Atminieties aušīgo komēdiju par absolūti dullu ģimenīti, kura pēc savas saprašanas mēģināja īstenot mazas meitenes sapni — piedalīties bērnu skaistumkonkursā Kalifornijā.) Tas, ka Ebigeila nav tikai vienas filmas sensācija, spilgti atklājas arī Mīlestības receptē. Viņas Zoji tik tiešām ir vientulīgs, depresīvs bērns, kam ļoti trūkst mammas. Tā teikt, teicama iejušanās tēlā un nekā no Saulstariņa lomas ekspluatācijas.Bez dziļurbumiemTūlīt būsim tikuši arī pie galveno lomu tēlotājiem. Protams, Keita — angliete Katrīna Zeta–Džonsa, kuras kontā, par spīti slavas kapitālam (Oskars par lomu mūziklā Čikāga), stabilai situācijai Holivudas hierarhijā (dinastijas aktiera Maikla Duglasa sieva, divu bērnu māte), lielu lomu nemaz nav tik daudz, kā varētu domāt. Kopš diezgan štruntīgās Zorro leģendas/The Legend of Zorro (2005) — Zorro maskas (1998) turpinājuma, kas savulaik padarīja aktrisi populāru, — tapšanas ir pagājuši divi gadi. Zeta–Džonsa neķer lomas un projektus kā dulla (vai, teiksim, kā Nikola Kidmena). Droši vien ne kurpe spiež, ne arī aktierisko dotību diapazons atļauj. Variējot no romantiskām līdz melodramatiskām varonēm, Zeta–Džonsa tā arī nav uzdrīkstējusies kādam satricinošam, dramatiskam izrāvienam (temperamentīgo dejošanu Čikāgā īsti nevar ņemt vērā — kā skolotai dejotājai, vingrotājai tā drīzāk bija iespēja izpausties rutīnai, nevis aktiermeistarībai).Kā noprotat, arī Mīlestības recepte nav tas gabaliņš, kas Zetai–Džonsai piedāvātu sevī rakņāties un plosīties — par spīti apmātībām un darbaholismam viņas šefpavāre nemaz tik ilgi nemokās, lai pārvērtētu dzīves vērtības. Un, protams, ne jau pašas no sevi tās pārvērtējas, bet, sastopot no sliedes norāvēju, ķeblīša no kājām izstūmēju šefpavāra asistenta Nika personā, kas sākotnēji, ak, šausmas, viņai šķiet vien prasts itāļu makaronu vārītājs, pēcāk viņas tik spožās karjeras apdraudētājs, lai vēlāk, ne bez mazās Zoji palīdzības, kļūtu par pavāres sirdsāķīti. Teiksiet, ņēmu un izstāstīju jums visu filmu, kaut nejūtu sirdsapziņas pārmetumus — melodrāmas, ko pie mums tā paša (komerc)potenciāla vārdā mēdz dēvēt par "romantiskām komēdijām", mūsdienu Holivudas versijā reti piedāvā satriecošus, neparedzamus sižeta pavērsienus. Ja arī, tad šī režisora Skota Hiksa filma tā noteikti nav: tā piediegta pēc visai standartizētām piegrieztnēm un piespēlē skatītājam visai triviālus sižeta pavērsienus un, protams, saldsaldās laimīgās beigas. Tik vien tā kolorīta kā vide (restorāns), un tas patlaban ļoti modē (sk. brīnišķīgo filmu par žurku un restorānu biznesu Gardēdis), tik vien tās cilvēciskās pievilcības, ko nodrošina konkrētu lomu tēlotāji — Zeta–Džonsa un delveris Niks temperamentīgā Ārona Ekhārta izpildījumā un, protams, mazā Ebigeila Breslina kā Zoji. Uz viņiem ir patīkami skatīties, gluži tāpat kā ar interesi ķīķerēt Ņujorkas kroga virtuvē, kur gatavo paipaliņas.Taču, ja atļausit mazu bezkaunību — kolēģu kinopavāru sacensībā starp mazo žurkulēnu Remiju (filma Gardēdis) un Katrīnu Zetu–Džonsu (Mīlestības recepte) manas simpātijas ir žurkas svaru kausā.