gada publikācijas krājumā Dzejas diena. Pirmie viņa atdzejotāji Latvijā bija Zigurds Elsbergs, Vizma Belševica, Knuts Skujenieks, Solveiga Elsberga, Uldis Bērziņš.2011.gadā apgādā Mansards iznāca Transtremera darbu izlase no visām 13 viņa zviedriski izdotajām dzejas grāmatām Jura Kronberga un Guntara Godiņa atdzejojumā. Tajā pašā gadā viņš saņēma Nobela prēmiju literatūrā "par to, kā sabiezinātos, gaismas cauraustos dzejas tēlos jaunā veidā padara mums pieejamu īstenību". "Prieks bija tik liels, it kā Nobela prēmiju būtu saņēmis kāds latviešu dzejnieks," par to sacījis Mansarda vadītājs Jānis Oga.Tajā rudenī dzejnieks ciemojās Rīgā, kur piedalījās savas grāmatas atvēršanas svētkos. "Viņš ir vienkāršs, parasts cilvēks, kurš raksta fantastisku dzeju. Viņš nekad nav tēlojis slavenu dzejnieku," - tā tobrīd Transtremeru raksturojis Juris Kronbergs.Gadu vēlāk latviski iznāca arī vienīgā Transtremera prozas grāmata - viņa bērnības un pusaudzības atmiņu stāsts Atmiņas mani redz Jura Kronberga tulkojumā.Tomass Transtremers dzimis Stokholmā 1931.gadā un dzeju sācis rakstīt pusaudža vecumā. Pirmais viņa dzejoļu krājums iznāca 1954.gadā.Stokholmas universitātē Transtremers apguva psiholoģiju un ilgus gadus līdztekus rakstīšanai darbojās savā specialitātē, sākumā strādājot ar mazgadīgajiem likumpārkāpējiem, bet vēlāk pārejot darbā valdības nodarbinātības aģentūrā.1965.gadā Transtremers ar ģimeni pārcēlās uz Vesterozu, 100 kilometrus uz rietumiem no galvaspilsētas, bet atgriezās Stokholmā pēc 1990.gadā pieredzētā insulta. Zaudējis runasspējas un piekalts ratiņkrēslam, viņš atsāka rakstīt, un 1993.gadā iznāca ar sievas Monikas palīdzību tapusī grāmata Atmiņas mani redz.Transtremera dzīvē daudz nozīmēja mūzika, viņš pats spēlēja klavieres un iedvesmoja komponistus sacerēt viņam vienrocīgus skaņdarbus. Februārī dzejnieka mājās tapis īss videoieraksts, kurā Transtremers spēlē klavieres, fonā skanot viņa paša lasītam dzejolim Mūzika saka - brīvība pastāv.1998.gadā Vesterozas pilsētas pašvaldība nolēma iedibināt Transtremera vārdā nosauktu literāru balvu, ko bija iecerēts piešķirt izciliem Baltijas jūras telpas dzejniekiem. Tās pirmie laureāti bija Vizma Belševica un Knuts Skujenieks.