Kopš septembra sākuma atsākusi darboties kinoteātra Rīga Lielā zāle,
kura pamatīgus ļaužu uzplūdus piedzīvoja festivāla Arsenāls laikā.
Arsenāls beidzies, un kinoteātra vadībai — direktorei Unai Meibergai un
projektu vadītājai programmas jautājumos Dairai Āboliņai — ir sācies
spriegs darba cēliens. Precīzāk, tas ir sācies jau pirms krietna laika,
kad Rīgas pilsētas Kultūras aģentūras pārziņā esošais kinoteātris tika
pie jaunas vadītāju komandas. To uzdevums un arī ambīcija ir reanimēt
šī skaistā, vēsturiskā kinoteātra statusu un lomu pilsētas kultūras
dzīvē. Nav noslēpums, ka Rīga ilgi nīkuļoja — nereti Lielajā zālē
skatīties filmu, kas jau intereses krējumu nosmēlusi Coca–Cola Plaza,
dažu vientuļu skatītāju sabiedrībā bija spokaina pieredze.
Bēdu dienas pagātnē?
Bēdu dienas Rīgai solās būt pagātne — viens no komandas uzdevumiem ir nodrošināt repertuāru, kas piepildītu gan lielo (577 vietas), gan mazo (210 vietu) zāli. Una Meiberga, pēc izglītības juriste, pēc aicinājuma kreatīva būtne, kas amatā ir pusotru gadu, apgalvo, ka daudz kas jau ir mainījies uz labu — Rīga ir atteikusies būt par "otrā ekrāna" kinoteātri, t.i., vietu, kur rādīt filmas, kas jau pabijušas un izsviestas no Coca-Cola Plaza. Par spīti daudzajām problēmām, kas vienmēr saistījušās ar nekomerciālu filmu izrādīšanu Latvijā, Rīga gan sadarbosies ar lielāko, neatkarīgo filmu izrādītāju Latvijā — lietuviešu ACME — gan piedāvās pašu atrastas un nopirktas filmas, kaut nodarboties ar filmu pirkšanu kinoteātrim ir ķēpīgi un arī dārgi. Turklāt Una Meiberga ir pārsteigta, ka neviens no ārpus Rīgas esošajiem kinoteātriem nav atsaucies viņas piedāvājumam rādīt Rīgas sagādātās filmas. Baidās?
Patlaban Rīgā pēc Arsenāla turpina dzīvot Antona Korbijna Kontrole, Maika Lī Laimīgajiem veicas, lietuviešu Nevajadzīgie ļaudis. Lielā zāle atvēlēta jutekliskajai Antonio Banderasa režisētajai filmai Vasaras lietus, būšot arī korejieša Parka Čanvuka Es esmu kiborgs, bet tas nekas. Būs filmu dienas, festivāli u.c. Tuvākais lielais notikums ir Krievijas filmu festivāls novembrī.
Savulaik pēc Meibergas pirmajiem publiskajiem paziņojumiem, kādus
uzlabojumus piedzīvos Rīga, šķita, ka viņas naivajām vīzijām (Eiropas
festivālu filmas, klasika u.c.) drīz vien būs lemts lauzt kaklu. Pati
Meiberga gan nepiekrīt, ka, stājoties amatā, būtu bijusi naiva: "Es,
protams, zināju, ka Eiropas filmu izrādīšana ir dārga, ka tās dabūt ir
sarežģīti, ka tirgus un pieprasījums pēc tām ir relatīvi mazs, proti,
ar ieņēmumiem nesamērojams." Tomēr Rīga atšķirībā no mūžīgā riska
režīmā strādājošā privātā K.Suņa saņem pilsētas dotāciju. Un tieši tai
ir "apdrošinājums" — neviens biznesa cilvēks uz šādu konceptu vienkārši
neparakstītos. Ne ļaužu masa, ne popkorns, ne nauda! Finansiālais
balsts ļauj Rīgai sakopties gan kosmētiski, gan, cerams, arī
jēdzieniski. Plānots ir arī īrēt telpas koncertiem, teātra izrādēm.
Norisinoties sarunas ar Jauno Rīgas teātri, viņi Rīgā varētu piedāvāt
kādu izrādi. Jaunās komandas darbības laikā skatītāju skaits,
salīdzinot ar vecajiem laikiem, Rīgā esot dubultojies. Sākotnējā
iecere, ka regulāri te varētu notikt klasisko filmu seansi, gan
palikusi sapņa līmenī. Paradoksāli, bet globālajā pirātisma ērā legāla
klasisko ārzemju filmu izrādīšana (tiesības, kopijas no ārzemju
arhīviem, transports u.c.) ir daudzos tūkstošos latu mērāms pasākums,
kuram naudas neesot. Žēl.
Maksimālisms — dzīvs
Ko kinoteātrī Rīga dara kritiķe Daira Āboliņa, pieredzējusi raidījumu veidotāja LTV? "Pasaulē ir izplatīta prakse, ka kritiķi sadarbojas ar kinofestivāliem un art house kinoteātriem, lai palīdzētu izveidot konceptuāli pārdomātas programmas. Skaidrs, ka tik mazai valstij, tik lielam kinoteātrim un man tas ir izaicinājums. Izdosies vai neizdosies? Varbūt jaunības maksimālisms manī vēl nav miris." Un tomēr pēc Rīgā tradicionāli notiekošā Arsenāla pilnajiem seansiem ierasti iestājas atslābums. Publika zaudē to mobilizācijas sajūtu, tikko beidzas festivāla režīms…
"Ir starpība — skatīties nekomerciālu filmu programmu reizi divos gados kampaņas veidā vai apliecināt savu izvēli ar kino biļeti regulāri," piekrīt Daira Āboliņa, taču oponē skepsei. "Atceros situāciju, kad Jaunajā Rīgas teātrī aiz kādas sestās rindas tika aizvilkts tāds lupatu aizkariņš, lai neredz un netraucē, ka zāle ir pustukša. Šajā teātrī repertuāra politika taču nav mainījusies, bet publika to ir akceptējusi! Vēl vairāk! Tur nokļūt ir prestiži!" Daira Āboliņa stāsta, ka arī TV reportāžas no lielajiem festivāliem par Eiropas kino aktualitātēm sasniedz respektējamus reitingus. "Mēs — es, tu, Dita — gadiem esam sūkstījušies, ka ir daudz vērtīgu filmu, kas Eiropā ir pieejamas ne tikai festivālu elitei, bet arī normālajam skatītājam. Kāpēc ne Rīgā? Kad tad, ja ne tagad?"
Gan Meiberga, gan Āboliņa uzskata, ka optimistiskā britu filma Laimīgajiem veicas būs pārbaudījums, vai līdz skatītājiem ir aizgājusi informācija — kino Rīga Lielajā zālē rāda izcilas filmas. Ja tur balos dažas skumjas figūras, tad būs pamats depresijai. Un šo cilvēkam tik raksturīgo garastāvokli Una Meiberga, izrādās, necieš. Tāpat kā "Eiropas filmu depresīvismu". "Tas skatītājiem nepatīk," nosaka Meiberga. Āboliņa filmu vērtību noskaņojuma vienībās gan nemēra. Tas labi.