Trešdienas vakarā startējušā Kannu festivāla pirmās dienas šķiet kā iešūpošanās — iespējams, pie vainas lietainais, latviski pelēkais laiks. Pēc festivāla atklāšanas filmas — apokaliptiskās drāmas Blindness/Aklums (rež. F.Meireljess) un žūrijas konceptu definēšanas ("Mēs ieklausīsimies katras filmas dvēselē," teica spurainais Šons Penns, žūrijas priekšsēdis), sākusies darba dzīve. Kino seansos tiek meklētas sensācijas un solītā kvalitāte, masu publiku — globālo mediju mērķauditoriju — izklaidē Holivudas "glamūrs" — animācijas filmas Kungu fu panda pirmizrāde (ārpuskonkursā), kostimēti statisti, kas tērpti pandu kostīmos, un Holivudas dievekļi. Vai jāšaubās, ka Kungfu pandas pirmizrāde būtu daudz knapāk pamanīta, ja uz Kannām nebūtu attransportēta viena no filmas balsīm — Andželīna Džolija ar dzīvesbiedru Bredu Pitu. Globālajai publikai ar to ir gana — festivāls ir pamanīts, pateicoties pandām un Džolijai, kuri dominēja pasaules ziņās par norisēm Kannās.
Māte un meita
Par festivāla konkursa filmu (kopumā 22) sacensību ir pāragri runāt. Piektdienas rītā savu izvēli konkursam piedāvāja Francija — filmu Ziemassvētku pasaka (Un conte de Noel) ar pamanāmiem trumpjiem — Katrīnu Denēvu valdonīgas ģimenes mātes lomā, kura ir slima ar vēzi, arī disfunkcionējošās ģimenes locekļu lomās — franču zvaigžņu plejādi: Metjū Amalriks, Emanuele Devo, K.Denēvas meita Kjara Mastrojāni u.c.
Vai Francijai tās producēto filmu vidū, kas mērāmas simtos, nebija pārliecinošāku darbu? Nezinu. Taču 2,5 stundas garā un mocītā ģimenes melodrāma, kurā K.Denēvas varone saglabā nevīstošās aktrises nevainojamo daili un emocionālo vēsumu, neskatoties uz eksistenciālo drāmu, izrādījās tukšs šāviens. Pazīstamā franču režisora Arno Desplešina darbs pārstāv to franču filmu "vidusšķiru", kurā šķietami spēcīgi komponenti (sižetiskie — nāves traģisms, profesionālie — aktieri, budžets, vēriens) izčākst tracinošā aptuvenībā. Leģendārās Denēvas nespēja izkāpt no pašas atturīgi vēsā paštēla pat mirējas lomā filmu vienkārši iznīcina, ko gan nevar teikt par viņas meitu — Kjaru Mastrojāni. Nu jau trīsdesmitgadīgā aktrise beidzot spējusi pārvarēt slavenību atvases kompleksus, kas saistīja viņu agrīnās karjeras laikā — Kjara pavedinošās vedeklas lomā ir pārliecinoša.
Bumbiņu spēles
Sākusies tradicionālā "bumbiņošana" — proti, starptautiskās preses veidota reitingu sistēma, ko ikdienā piedāvā izdevums Screen International. Pagaidām labas izredzes būt to filmu vidū, par kurām runās kā Kannu atklājumiem, ir savdabīgajai animācijas filmai Waltz With Bashir/ Valsis ar Baširu. Tās pamatā ir dokumentāls stāsts un dokumentāli varoņi — Izraēlas armijas karavīru atmiņas par pirmo Libānas karu 80.gadu sākumā un masu slepkavībām palestīniešu bēgļu nometnēs. Sākotnēji režisors Ari Folmas (Izraēla) veidojis dokumentālo filmu, lai vēlāk visu tās materiālu animētu, tādējādi piešķirot drāmai unikālu tēlainību. Režisors ir pildījis misiju Beirutā, savukārt animēt dokumentālo materiālu izvēlējies, lai izbēgtu no dokumentālā kino lāsta "runājošas galvas" un nepieciešamības vizualizēt karavīru sapņus.
Filmas formas piedāvājums ir unikāls, atzīst prese. Jāpiebilst gan, ka šajā pat virzienā ir strādājuši arī latvieši — mums ir starptautiski vēl neatklātā filma Čiža acīm (2007), kas savieno animāciju un dokumentālo materiālu. Filmas Valsis ar Baširu trumpji — dramatiska, politiska tēma, personisks skatījums, unikāla tēlainība. Atceroties, ka jau pērn Kannās skaļi noskanēja (un vēlāk pat līdz Oskara nominācijai nokļuva) politiskā animācija — irāņu cilmes autores Marjanas Satrapi filma Persepolise (un šogad Satrapi ir Kannu festivāla žūrijā), ir vērts likt aiz auss šo nosaukumu — Valsis ar Baširu. Tas var pavīdēt festivāla atklājumu vidū.
Balva un sirreālisms
Britu mākslas pazinējiem būs interesanti uzzināt, ka prestižās Tērnera balvas laureāts — mākslinieks Stīvs Makvīns sekmīgi debitējis kinorežijā. Viņa filma Hunger/ Bads atklāja otro būtiskāko festivāla skati Un Certain Regard (Īpašais skatiens). Provocējošās drāmas pamatā ir dokumentāls materiāls — Īru republikāņu armijas cīnītāja Bobija Senda liktenis — viņš mira bada streika laikā apcietinājumā Ziemeļīrijā 80.gadu sākumā.
Ekstravagantā sirreālista, arī populārā reklāmista Mišela Gondrī (Brīnišķīgā prāta mūžīgais starojums u.c.) cienītājiem vērts interesēties par filmu Tokyo!/Tokija! — trīs īsfilmu sakopojumu, kurā trīs režisori modelē ainas mūsdienu Tokijā. Gondrī piedāvā apburošu stāstiņu (Interjera dizains) par meiteni — krēslu, jaunu sievieti, kuras sevis un dzīves telpas meklējumi pārblīvētajā Tokijā noved pie ķermeniskām mutācijām. Par urbānās katastrofas tēmām uz Tokijas fona ciniski meditē 80.gadu franču režijas brīnums Leo Karakss (Mīlētāji no Jaunā tilta u.c.) īsfilmiņā Sūds; Japānas kultūrai piederīgais un starptautiski mazpazīstamais trijotnes pārstāvis Bongs Juns Ho uzmodelē pārliecinošu vientulības un urbānās neirozes ainavu. Filma būtu ideāla Rīgas Arsenāla repertuāram.
*Fotogaleriju no Kannu kinofestivāla skatīt www.diena.lv