Bet pats interesantākais, ka visu trīs pagaidām noslēpumaino puišu grupu dalībniekiem ir katram savs viedoklis, vai galu galā vajag pilnībā nobumbot no zemes virsas Maroku (!) vai tomēr atstāt pēc austrumu eksotikas izslāpušajiem rietumu tūristiem un zālītes mīļotājiem par prieku, lai stāv?!
Odioza izgāšanās?
Zinu, tas izklausās smieklīgi, bet, ja īsumā vajag pateikt, par ko ir aktuālais politiskais trilleris ar pretenzijām uz triku filmas un grāvēja mērogiem Nozieguma liecinieki/Vantage Point, iznāk tieši tā. Ir jau Amerikā tādi kinokritiķi, kas šo odiozo filmu par to, kā uz globālās demokrātijas ieviešanu naskie amerikāņi gandrīz iznīcināja labāko un skaistāko valsti Āfrikā, pasludinājuši par sliktāko — jo idejiski stulbāko — politisko action kinovēsturē, taču tie, kas veselas trīs nedēļas uz ASV 3149 ekrāniem izlaisto filmu skatījās kā dulni, ļaujot Vantage Point stabili ieņemt box office pirmo vietu (un pārlēkt 100 miljonu peļņas sarkano robežu, kas nozīmē kārtējā blokbāstera dzimšanu šogad), kategoriski nepiekritīs kritiķiem. Aculiecinieki izmēza no ASV kases līderiem visādus lēcējus, hiphopa dejotājus ielās, mazītiņa bikini nēsātājas un pat milzīgo runājošo krupi (attiecīgi — Jumper, Step Up 2, Fools Gold un, ai, manas mīļās Spaidervika hronikas). Jo ir taču galu galā tik patīkama sajūta, sēžot kinokrēslā ar popkornu nāsīs un citās vietās, vērot, kā nošauj vienu prezidentu, ne?
Pat ja to jeņķu Eštonu, kurš ir garš un plikpaurains (vai kas tāds ASV ir iespējams?) spēlē marginālais stārs Viljams Hērts, kurš tēloja Mākslīgā intelekta robotpuisēna tēti zinātnieku un kuram pieder Oskars par transvestīta revolucionāra lomu izcilā filmā Sievietes — zirnekļa skūpsts.
Piedevām šim falšajam asinsdarbam (jo prezidenta nāvi ir inscenējuši paša drošības vīri, tātad jau ceturtie puiši!) kadrā spirinās visādas patīkamas sejas: kosmosa zombiju slepkava Sigurnija Vīvere, samurajs Spoku Suns jeb jaukais šķielacis, apalītis Forests Vitekers, no lidkatastrofas izglābto seriāla smukulītis Metjū Fokss, simpātiski spāņu aktieri, seksīgo Eduardo Norjegu ieskaitot, un pat kultūrists Deniss Kveids, kurš savos piecdesmit ar lielu asti izskatās vienkārši super!
Naivi, bet neslikti
Ziniet, tiem nīgrajiem kritiķiem, kas visur, jo sevišķi filmā, kura saucas "polittrilleris", meklē racionālu un realitātē sakņotu dziļu politisko jēgu, nepiekrīt arī jūsu padevīgs kalps. Jo tā filma nemaz nav slikta, tā ir vienkārši dikti muļķīga un politiski naiva. Piemēram, filmā uzkonstruētā iecere radīt antiteroristisku 150 valstu koalīciju jau vien ir absurds, jo tik daudz valstu nekad ne par ko nevarēs vienoties, kur nu vēl par kopīgu cīņu pret starptautisko terorismu. Un vispār — amerikāņu vidusmēra kinematogrāfisti jau nebrauc atpūsties uz Maroku, viņiem ir visādas malibu, maijamas, karības, un viņiem nesaprast, ka ideju par šīs Āfrikas paradīzes bombardēšanu pie mums, Eiropā, var uztvert kā personīgu apvainojumu.
Bet tas, ko uzmeistarojuši Vantage Point autori ar režisoru Pītu Trevisu priekšgalā, ir ļoti dinamiski sakruķīts piedzīvojumu kino, kurā nenoliedzami ir redzamas vienas no efektīgākajām autogonkām pēdējo trīs gadu kino (krutākas pat par Cietā rieksta IV ielu cīņām!), kurš ar ļoti pieticīgo 40 miljonu filmas budžetu vispār ir teicams profesionālās meistarības rādītājs un kura pievilcība jeb intriga slēpjas tehniskā paņēmienā, ko varētu saukt — netici pats savām acīm!
Filma ir vizuāls rēbuss, kurā no astoņiem aculiecinieku stāstiņiem (vai tā, kā un ko viņiem liekas, ka ir redzējuši) veidojas puzlis, bet problēma ir tāda, ka ikreiz saliktais puzlis rāda pilnīgi citu bildi! Jūs jau sapratāt, uz ko es velku…
MeistarĪga dubultsazvērestĪba
Proti, filma ir par meistarīgi (?) organizētu dubultsazvērestību, kurā ASV drošībniekiem un polittehnologiem liekas, ka viņi ir piečakarējuši teroristu organizāciju, savukārt teroristi ir pilnīgi pārliecināti, ka viņiem izdevies piečakarēt ASV prezidenta drošības vīrus. Finālā nav skaidrs, kurš kuru čakarē un kāpēc, un tas, ziniet, pat nav svarīgi, jo — tas taču ir kino —, tāpēc taisnība ir riebīgajai maitai televīzijas producentei — jaukajai Sigurnijai Vīverei —, kura saka: pie velna, man ir vienalga, kas tur uz laukuma īsti notiek, mani interesē tikai tas, ko redzēs mani skatītāju miljoni savos televizoros, un to nu noteikšu es!
Tā ka ideja par to, kā pēc inscenētas ASV prezidenta slepkavības ar
visu Amerikas militāro bardzību uzlaist gaisā Maroku ar tās piparmētru
tējas mīļotājiem un sudrabu katrā kaktiņā, nepavisam nav slikta —
iznāks taču tik absurda kinoatrakcija! Tas taču nekas, ka Marokā pat
naftas nav un teroristus tur sit kā suņus pašu policija, viena no
labākajām Āfrikā (bet tas jau ir stāsts no citas operas — skatīt Borna
ultimātu). Vārdsakot, neaizrijieties ar popkornu no brīnumiem! Jo šī
filma ir tik žiperīga! Samontēts tā, ka adrenalīns vārās, bet, ja nu
jums atslēdzas personīgā filma, kad vajag lipināt kopā redzes atmiņas
fragmentus, lai saprastu, kas uz ekrāna īsti notiek, nu, norakstiet to
uz draiva un vispārējās antiteroristiskās jautrības rēķina. Viena
Maroka turp vai šurp, a kas? Un atcerieties, nevajag ticēt tam, ko jūs
redzat. Jums liekas, ka redzat lielu gurķi ar tukšu vidu, bet man
liekas — sulīgu tomātu. Tas pats ar šo filmu. Jo viņi visi filmā taču,
dievs lai nogrābstās, redz vienu un to pašu — to, ko mēs.