Viena no 2007.gada Venēcijas kinofestivāla garšīgākajām odziņām — gudra, asprātīga, šķietami askētiskiem līdzekļiem veidota britu drāma Okšķeris/Sleuth. Protams, ja pie askēzes pieticīgi pierakstām žilbinošo britu aktieru Maikla Keina un Džūdas Lova saspēli. Viens no viņiem — padzīvojis kungs, vārdā Endrū Vaiks (Maikls Keins), — ir rakstniecības zvaigzne, trilleru autors, kura daiļrade atnesusi miljonus. Tie ar attiecīgu eleganci arī likti lietā rakstnieka nama dizainā. Otrs — jauns un smuks pēc traka, taču tikai aktieris bezdarbnieks, vārdā Milo Tindls. Šajā lomā — Džūda Lovs. Viss, kas notiks starp šiem diviem svešiniekiem, kurus saista Milo negaidītā vizīte un, izrādās, kopēja sieviete — Milo aizbēgusī sieva, kura filmā tā arī neparādās, — ir izcila literatūra, izcila dramaturģija.
Katra frāze, ko viens otram velta Keina un Lova varoņi, katra situācija, kas mainās ar zibenīgu ātrumu un neizskaitļojamā virzienā, liek sekot šo divu vīriešu saspēlei — sarunai — ar tik neatslābstošu interesi, it kā jūsu priekšā risinātos ģeniālākais un spriegākais no trilleriem. Protams, tekstus, ko runā divi izcili britu aktieri, katrs spilgta savas paaudzes zvaigzne, ir radījuši ne mazāk izcili literāti.
Filmas scenāriju ir savirpinājis ne vairāk, ne mazāk kā Nobela prēmijas laureāts, tagad jau septiņdesmitgadnieks Harolds Pinters — atsperīga dialoga un dramaturģisko paradoksu meistars (pamatā — P.Šefera luga). Arī sers Maikls Keins šajā materiālā nav pirmo reizi: 1972.gadā Lielbritānijā tapušajā filmā ar nosaukumu Okšķeris viņš spēlēja Milo — to lomu, kas jaunajā filmā tikusi Džūdam Lovam. Aizvainotā, sievas pamestā miljonāra intelektuāļa lomā toreiz, 1972.gadā, plosījās vēl viena izcila britu teātra un kino leģenda — Lorenss Olivjē. Ja šai kultūrvēsturiski blīvajai situācijai pievienosim arī režisora Keneta Branaga vārdu, kurš savulaik spoži sāka ar Šekspīra darbu ekranizācijām (Henrijs V), un labu prātu atzīsim, ka šī nu ir pēdējo gadu izcilākā Branaga filma, šķiet, ir pilnīgi skaidrs, ka Okšķeris tik tiešām ir must to see vienība. Filma, kas jāredz, īpaši tiem, kas tuvi teātra un kino profesionāļu lokam, jo nesakiet, ka ar diviem aktieriem vienā slēgtā telpā, labi — dārgi un minimālistiski dizainētā, nevar radīt grandiozu trilleri. Drāmu, kurā pazemos un pazemosies, triumfēs un saplaks, lai nākamajā sekundē abi šīs tik kompaktās drāmas aktīvie dalībnieki (sieviete — neuzticīgā sieva — ir un paliek aiz kadra) mainītos vietām.
Amizanti, ka Okšķeris pērn Venēcijas festivālā neizpelnījās novērtējumu ne par precīzo režiju, ne perfekto aktierspēli. Vien estēti — geju komūna — pasteidzās filmu apbalvot ar savu goda rakstu, laikam jau tādēļ, ka vienā no savstarpējiem psiholoģiskajiem dueļiem sirmais miljonārs izmēģina paķert savu konkurentu uz vīrišķīgā valdzinājuma āķa. Sak, tu bija pliks, nabags un pērkams, puis, un paliksi! Ar ko noslēdzas abu kungu sarunas elegantā savrupmājā, nav atklājams noslēpums — tā atminēšana būs īsta bauda. Tiešām sen neatceros filmu no aktuālā repertuāra piedāvājuma, ko es būtu skatījusies ar tādu baudu. Un esmu gatava skatīties vēl. Un vēl.