Otrā elpa

Savējie, tie, kam būtisks ir Žana Pjēra Melvila — franču režisora, gangsterdrāmu ģēnija — vārds, sapratīs bez teikšanas. Savulaik šis pats Hosē Džovanni — noziedznieka, arī cietumnieka, kurš slavu un atdzimšanu negaidīti atrada autobiogrāfisku motīvu ietekmētā literāta karjerā, dēku romāns ir iedvesmojis Melvilu viņa 1966.gada klasiskajai filmai Otrā elpa. Laiks iet, paaudzes mainās, un šedevri vieglu roku piemirstas. Gribu ticēt, tāpēc, ka, lai sastaptos ar tiem, ir jāpieliek mazdrusciņ vairāku pūļu nekā aizdoties, teiksim, uz Coca–Cola Plaza vai kino Rīga, kur pirms pāris nedēļām uz vienu seansu atvesto, gan citu Melvila, filmu noskatījās uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi skatītāji.

Bet nost ar gaudām, jo ar otro Otro elpu, kas no 60.gadu sākuma filmas saglabājusi vien sižeta aizmetņus, zaudējot arī pamatīgo melnbalto eleganci, visdrīzāk dosies skatīties daudz plašāks loks — gan Francijas kinoindustrijai "pierakstītā" itāliete Monika Belluči, gan viens no savas paaudzes spēcīgākajiem Francijas aktieriem Daniels Otejs ir pietiekami spēcīgi trumpji, lai šai itin pievilcīgajai un dinamiskajai, jā, kultūratsauču blīvajai filmai būtu gana daudz "normālo" skatītāju. To, kuri nealkst par varītēm saskatīt bezgalīgas pagātnes dzīles ikvienā ekrāna izstrādājumā.

Rafinēti gangsteri un drāma

Jaunajā Otrajā elpā dzīles tik tiešām — pagrūti tvert, taču te ir daudz citu atzīstamu kvalitāšu — vispirms jau sapratnes par to, kā veidot pievilcīgu, dinamisku vēstījumu, arī gangsterdrāmām un film noir, kas tām rada, varoņu komplektu. Ņemam fatālu liktenīgo sievieti, vēlams blondu, kā Monikas Belluči varone — naktskluba kasiere, kas tik tiešām atgādina Šāronu Stounu no Mārtina Skorsēzes Kazino, ņemam grēcīgu, bet pievilcīgu, vīrišķīgu varoni kā Oteja spēlētais gangsteris, un uz priekšu!

Savulaik cietumnieks, kurš rada Oteja varonim, Otrās elpas autors Džovanni tā arī īsti nebija apmierināts ar Žana Pjēra Melvila veikto viņa darba ekranizāciju. Par spīti šķietamajai klasiķa uzticībai tekstam un cieņpilnajam 150 minūšu garajam vēstījumam. Džovanni kunga viedokli par jauno darbu neuzzināsim — viņš četrus gadus jau labākos medību laukos. Taču Otrās elpas jaunā versija ir vēl garāka tomēr filmas 156 minūtes liks skatītājam būt pacietīgam, taču neliks iznīkt, nemitīgi blenžot pulkstenī, kā tas mēdz gadīties arī ar šķietami daudz dinamiskāk pasniegtiem Holivudas "produktiem".

Ceļš uz elli

Filmai piemīt pamatīgs šarms kaut vai tās darbības vides un laika dēļ — ir 60.gadi ar tās koši stilīgajām un vecmodīgajām mašīnām, modēm, frizūrām.

Starp citu, režisors Alēns Korno pazīst žanra drēbi — savulaik viņš veidojis ne vienu vien policijas drāmu un gangsterseriālu TV ekrānam, tādēļ nebrīnieties, ja daža laba epizode no Otrās elpas jums liksies sen redzēta un pazīstama — TV bāze!

Daudz neiedziļinoties filmas sižetā — gangstera (Otejs) bēgšana no cietuma, lēmums vēl pēdējo reizi piedalīties aplaupīšanā, lai tiktu pie līdzekļiem un tad uz visiem laikiem sāktu jaunu, skaistu dzīvi, arīdzan šķitīs pazīstams no neskaitāmām gangsterdrāmām, kuras kino — vairākums amerikāņu — ražo jau no 30.—40.gadiem.

Kā nojaušat, šādos gangsteru lēmumos par pēdējo un vienīgo noziegumu, aplaupīšanu utt., kas vedīs uz jauno dzīvi, laimes apsolījums tiešām nespīd…

Dodiet Bogartu!

Paradoksāli, ka, par spīti lieliskajai Daniela Oteja spēlei, amerikāņu kritiķi, kas parasti skarbi izvērtē katras konkrētās Eiropas filmas piemērotību un potenciālu ASV tirgum, zūdās pamatā par vienu un to pašu. Sak, šāda tipa filmas ar apburošo draņķi kā galveno varoni draņķa lomā pieprasa ļoti populāru aktieri ar skatītājam (protams, amerikāņu) momentā atpazīstamu imidžu. Sak, atcerieties Hamfriju Bogartu vai, teiksim, vecākā gadagājuma skatītāji — šaubos gan, vai amerikāņi — mēģiniet atcerēties Lino Venturu, kas šo lomu spēlēja oriģinālajā Melvila filmā… Protams, Otejs nav ne viens, ne otrs, bet vai to vajag?

Turklāt nebēdājiet, ja neko no tā visa, ko vēlams atcerēties, ne tikai neatceraties, bet arī neesat redzējuši — Otrā elpa ir gana pārliecinoša gangsterdrāmas žanra studija krāšņi postmodernā mērcē, pat ja par šā žanra pagātni jums ir vien vāra nojausma