Paranoīdu parks
Pirmdien 16. jūnijā kino "Rīga" startē pērnā gada Kannu kinofestivāla laureāte Gasa van Santa "Paranoid Park"
Kinoteātrī Rīga - vērtīgs piedāvājums, pērnā gada Kannu kinofestivāla balvas (ne galvenās, tā tika rumāņu filmai 4 mēneši, 3 nedēļas, 2 dienas) ieguvēja Paranoid Park, kas latviskota kā Paranoīdu parks. Šauros festivālu lokos Gasam van Santam īpaša reklāma nav vajadzīga - viņš ir viens no tiem amerikāņu režisoriem, kas spēj būt gan holivudiski stīvs un akadēmisks (piemēram, filma Labais Vils Hantings), gan eksperimentējošs un satricinošs. Tieši ar šo savas oficiālās karjeras "sadaļu" - saviem eksperimentiem - Gass van Sants ir ticis arī pie Kannu Zelta palmas zara - filma Zilonis/ Elephant (2003), dokumentāla fikcija, iedomāta rekonstrukcija par traģiskajiem notikumiem - masu slepkavību Kolumbainas vidusskolā - pilntiesīgi pasludināja van Santu par izcilu autoru, režisoru, kas spēj kino valodu un tēlainību, jā, arī jaunās tehnoloģijas, to mobilitāti un digitālismu, pakļaut jēgas faktoram. Rokmūzikas cienītāji Zilonim līdzīgu sajūtu pieredzi varēja gūt citā van Santa filmā - Pēdējās dienas/ Last Days (2005), kurā apspēlēti vārdā nenosaukta, taču atpazīstama mūziķa Kurta Kobeina dzīves izskaņas motīvi. Savukārt van Santa pēdējais eksperiments, kurš gluži tāpat kā divi iepriekšējie tika piedāvāts dažādu gadu Kannu kinofestivāla konkursa programmā, ir Paranoīdu parks - stāsts par jaunu zēnu, tīni, sabrukušas ģimenes atvasi, kura kaislība ir skeitbords. Taču ne jau par sportu ir šis stāsts, bet gan par grēka apziņu, par dzīvi ar grēku. Arī par bērna, tīņa, pasauli un to lielo, svešo, pieaugušo apdzīvoto pasauli, kurā spēlē pēc saviem noteikumiem, padarot pusaugu cilvēku par autsaideru.
Alekss, zēns ar skrituļdēli, ir vainīgs cilvēka nāvē. Netīši vainīgs - viņa blēņu dēļ zem vilciena pakrīt un dzīvību zaudē apsargs.
Savukārt Gass van Sants filmas struktūru veido kā puzli, kā mēģinājumu Aleksim, rakstot dienasgrāmatu, grēksūdzi, sev pašam atzīties piedzīvotajā, pārdzīvotajā un saprast, ko turpmāk darīt ar mokošo vainas apziņu.
Gass van Sants kārtējo reizi pierāda spēju strādāt ar neprofesionāliem aktieriem, jauniem puišiem, ar viņu palīdzību panākot teju dokumentālu norišu ticamību. Īpašs ir arī filmas attēls, ko filmējis labs van Santa kolēģis - operators Kristofers Doils, miksējot gan kadrus, kas filmēti ar 35 mm filmlenti, gan Super 8, kas skrituļošanas ainām piešķir mobilitāti, īpašu faktūru un iegūst vibrējoša poētiska, nervoza tēla nozīmi.
Van Sants ir izcils sajūtu meistars - attēls, skaņa, montāžā viss mērķtiecīgi darbojas vienā virzienā - uzasināt svelošo grēka un vientulības sajūtu, kurā kā klaustrofobiskā telpā arvien ciešāk tiek ieslēgts Alekss. Viņš ir viens, viņa tētim un mammai ir sava dzīve, atsevišķa, viņa pirmā tuvība ar draudzeni vientulības sajūtu nemazina, bet gan saasina...
Arī bez traģiskā atgadījuma un grēka motīva Paranoīdu parks ir viena no tām retajām filmām, kas precīzi spēj diagnosticēt izstumtības un vientulības sajūtu un saprast savu varoni - jaunu cilvēku.
Ir arī kāda ekstravagance - šajā sajūtu un vientulības drāmā Gass van Sants izspēlē arī Nino Rotas mūziku no leģendārā Fellīni filmām Džuljeta un gari un Amarcord, apvienojot to ar savu MySpace atrasto filmas aktieru neprofesionāļu - tīņu iemīļoto mūziku, mūsdienu ritmiem.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.