Paranoja

), viņam kā suņam kādam tiek pievienots verķis ar GPS — kājai pieslēdz agregātu, kas policijai ļauj ik mirkli kontrolēt, kur puisis atrodas. Bet jāatrodas viņam ir mājās. Principā jau varētu rīkoties kā pirmajā Zāģī — ņemt un tikt brīvībā, tiekot vaļā no kājas, tak tas būtu kaut kā pārāk ekstrēmi, ne šīs inteliģentās trillerfilmas žanrā. Režisors D.J.Karūzo ir smalks pilsonis — savā filmā viņš bez kompleksiem, bet ar cieņpilnu žestu atsaucas uz psihotrilleru klasiķi Alfredu Hičkoku un viņa kanonizēto "filmu par kino amorālo būtību" — vuārisma jeb lūriķisma apoloģijas šedevru Logs uz sētu/Rear Window (1954). Bet līdz atklāsmei, ka Karūzo ne tikai brutāli nočiepis vienu dižā Hiča ieviestu ģeniālu sižeta klišeju (kad, rīkojoties ne gluži pieklājīgi — lūrot svešā guļamistabā —, vispirms tiek konstatēts, pēcāk arī atklāts noziegums), bet arī radoši pārveidojis, mūsdienīgojis to, pielāgojot gan šodienas kinopatērētāju galvenajai mērķauditorijai — tīņiem, gan attīstījis Hičkoka ideju par lielo kinomīlestību kā visamorālāko aizraušanos ar glūnēšanu svešās dzīvēs. Un Hičkoks patiešām pielīdzināja kinorežisora profesiju ļoti konkrētai seksuālās perversijas — lūrēšanas mānijas — sublimācijas/aizstāšanas formai.Nežēlīgais sodsTātad par ko tik nežēlīgi tiek sodīts zinātkārais pusaudzis Keils? Par to, ka, būdams pubertātes periodam pilnīgi dabisku hormonālo vētru un dziņu aizrauts, viņš dedzīgi piekāvis skolotāju — pieaugušu vīrieti, kurš atļāvies aizskart viņa godu (necienīgi izteikdamies par Keila pirms gada autoavārijā bojā gājušo tēvu). Šis ir pirmais freidiskais signāls, ko filmas Paranoja/ Disturbia veidotāji mums sniedz: katra vīrieša/dēla intīmās attiecības ar paša tēvu ir tik tabuizēta tēma, ka, nedod dievs, tajā iejaukties svešiniekam (skolotājam)! Starp citu, der pavērot, kādu apspiestās sievišķības motīvu režisors izspēlē trillerī ar Kerijas Annas Mosas tēloto Keila māmiņu! Arī tā ir vesela lappuse freidisko kompleksu hrestomātijā.Kā ikvienā pusaudzī, kurš jūtas nepelnīti sodīts (simboliskā līmenī brīvības atņemšana vīrietim asociējama ar potenciālu kastrācijas mēģinājumu), Keilā pamostas protests. Protams, tas izpaužas visai bērnišķīgās formās — viņš vienkārši spītīgi sāk kļūt par "dikti riebīgo puiku": runā rupjības, dara sīkas draņķības, pie kurām iesākumā būtu pieskaitāma arī viņa neveselīgā izprieca — ar tālskati lūrēt pretējo māju logos.Lūrēšanas netikumsHičkoka Logs uz sētu bija lielisks impotences baiļu/neirožu atmaskojums (atcerieties — šajā klasiskajā filmā Džeimsa Stjuarta tēlotais fotogrāfs ar ieģipsēto kāju bija spiests nīkt bezdarbībā, no kā tikai saasinājās viņa iekšējie kompleksi — instinktīva vēlēšanās pretoties laulībām ar apnicīgo dīdoņu brīnumdaiļās Greisas Kellijas personā, un kādus tik aizbildinājumus nesagudroja Stjuarts, lai tik Kellija nepaliktu pie viņa pa nakti...), savukārt Paranojā ar lūrēšanu nodarbojas veselīgs sārtvaidzis pusaudzis, kuram, tā teikt, visas dzīvības sulas pa bikšu priekšu līst laukā. Te seksualitāte ir hipertrofēta kā milzu enerģijas/ziņkārības lādiņš (smieklīgi, taču pat tāds sīkums — Hičkoka varonim iekāres apmierināšanas līdzeklis ir fotoaparāts ar garu objektīvu jeb simboliski — lielu vīrieša stroķi, savukārt Karūzo savam varonim rokās liek lielu tālskati ar veseliem diviem stobriem!). Protams, tāpat kā Hičkokam, arī Karūzo filmā nebūt ne tas svarīgākais sižeta punkts ir jautājums, vai tur, svešajos logos, ieraudzītais ir vai nav asiņains noziegums. Piemēram, Hičkoka filmā daudz lielāks emocionālais šoks skatītājam jāpiedzīvo, kad visu acu priekšā tiek atrasts nogalinātais mazais suņuks, nevis "kaut kāda" zviedriskas cilmes iebraucēja sieva. Arī Paranojā ir līdzīgs sižeta āķis...Rezumējot — esiet uzmanīgi, skatoties tīņu spiegošanas filmu Paranoja/Disturbia. Tā nepavisam nav tik nevainīga, kāda izliekas. Un neaizmirstiet — ja jūs patiešām sirsnīgi mīlat kino, jūsos sēž viens liels neatmaskojies perverts. Ja tas, kas jūsos, ir lūriķis — impotents, tā vēl būtu mazākā bēda. Galu galā Stjuarta varonis Hiča filmā iemīlējās Greisā Kellijā tikai tad, kad viņa tika pakļauta briesmām stroķa otrā galā. Un Keila pieredze ir akurāt līdzīga, vien jautājums — kurš izrādīsies otrajā galā?P.S. Der piemetināt, ka Keila lomā ir Šia la Befs — ārkārtā dzīvas fizionomijas un ļoti vitāla, juteklīga talanta īpašnieks, kurš vēl nesen lēkāja pa ekrānu robotu fonā (Transformeri) un par kuru Stīvens Spīlbergs, tak jau ne pēdējais puisis ciemā, izteicies — ticiet man, jūs redzat dzimstam jaunu Tomu Henksu, bet Vanity Fair viņa aktierisko spēju potenciālu salīdzina ar tām milzu iespējām, kas raksturo vispāratzītos talantus Džonu Kjūsaku, Šonu Pennu un... Džimiju Stjuartu.