Pāri Visumam

Bet var teikt arī šitā: kaut kad sen, sen, sešdesmitajos gados, kāds Liverpūles džekiņš, vārdā Džūds, dodas uz Ameriku meklēt savu tēvu, kurš turpu devies, saprotams, naudas un labākas dzīves iespēju meklējumos. Vispirms viņš, Džūds, nonāk Detroitā, kuru mēs (esam tak gudri!) pazīstam kā ASV dižāko mašīnbūves pilsētu, kurā tētis, nekādu laimi neatradis, strādā par prastu sētnieku. Taču paralēli tēva vešanai pie prāta Džūds satiek meiteni Sediju, kura ir dikti seksīga un kurai ir, pirmkārt, visskaistākie un līdzenākie zobi pasaulē, otrkārt, viņai, ka tavu neražu, jau it kā ir boifrends. Bet Džūds tik un tā ir iemīlējies. Pa to starpu notiek vēl šis un tas, un viss kaut kas, un Sedijas draudziņu — iesākumā šķiet, kā par laimi, vēlāk izrādās — kā par lielu nelaimi, iesauc armijā. Un tad tur, tālajā Vjetnamā, draugs, kā teiksmā skan, savu lodi nedzird. Tikmēr Ņujorkā, Vašingtonā, visur citur Amerikā jaunie cilvēki, kas neizrāda ne mazāko vēlēšanos mirt jauni, lai kā to gribētu "sliktā valdība" karikatūristiska tēvoča Sema un gejiem kultūristiem līdzīgu militāristu personā, iziet ielās, skvēros un laukumos, lai protestētu, lai atteiktos būt par lielgabalu gaļu. Bet Džūdam it kā tā kā īsti negribas līst uz ielas, jo mīlestības uzplūdos viņš sevī ir atklājis dažādus mākslinieka talantus. Viņam daudz labāk par demonstrācijām patiktos ienirt psihedēliskajā realitātē (mākslā), savukārt meitene Sedija ir no tām aktīvās dzīves pozīcijas piekopējām, un galgalā Džūda viņai (vai savām jūtām) seko. Ar ko tas viss beidzas, jāredz pašiem.Sešas Selmas HajekasIr grūti piesātinātajā pasaules kinematogrāfa piedāvājumā atrast kaut ko tādu, ko varētu nosaukt par patiešām novatorisku. Režisorei Teimorai (daudz slavinātais Brodvejas mūzikls Karalis lauva, vizuāli efektīgās filmas “Frīda”/ “Frida” un “Tits Androniks”/ “Titus”) tāds gājiens ir izdevies!Runa nav par to, ka līdz viņai kāds nebūtu vairāk/mazāk veiksmīgi un talantīgi sakombinējis mūziklu no jēgā un izteiksmē, formā iespaidīgiem, krāšņiem kā mirdzošas krelles klipiem. Kaut vai, ja ņemam no talantīgo plaukta, — Bezs Lurmens ar savu “Mulenrūžu”/ “Moulin Rouge”. Novatorisms nav arī jaunu aktieru/dziedātāju "pārdziedātas" slavenu ansambļu dziesmas jeb kaverversijas, kuru šeit ir tiešām 33 gab. un kuras vēl bez aktieriem dzied arī tādi mūziķi ar vārdu kā Džo Kokers un Bono no U2, kuri turklāt vēl arī filmējušies. Avangardiska nav arī viena aktiera līdzdalība vairākās lomās un cita veida "vairošanās" jeb multiplicēšanās uz ekrāna, kaut gan tik eleganti, kā to medmāsiņas lomā dara veselas sešas (!) Selmas Hajekas, jūs — zvēru! — vēl nekad nebūsit redzējuši. Tāpat kā absolūti ģeniāla ir ideja Vjetnamu bombardēt ar milzīgām... zemenēm, varat, protams, iedomāties, tieši kuras bītlu dziesmas pavadījumā (un šādu asprātīgu vizuālu atradumu filmā ir vairāk nekā visu kāju un roku pirkstu). Tāpat es varu galvot, ka jaunā paaudze iemīlēs veterānu klasiķu “The Beatles” radīto mūziku ar lozungu “All You (We) Need Is Love”, pat ja līdz šai filmai bītli nepieder pie favorītgrupām (iemīlēs tieši tāpēc, ka visas vecās dziesmas ir remiksētas un jaunu izpildītāju iedziedātas — ne vienu vien, par provi, dungo Merilina Mensona tagadējā konkubīne Aivena jeb Ivana Reičela Vuda, kas izrādās burvīga aktrise. Un absolūti burvīgi ir abi čalīši — Džims Stērdžess un Džo Andersons. Jaunie aktieri ikreiz liek smaidīt, kā parādās kadrā, — ne tāpēc, ka būtu eņģeliski smuki, bet gan tāpēc, ka ir tādi jocīgi un sirsnīgi, turklāt Džūds (Stērdžess) runā ar tik izcili smieklīgu liverpūlieša akcentu, bet Makss (Andersons) ir tik līdzīgs jaunam Kurtam Kobeinam.... Teimoras talants izpaužas arī tādējādi, ka viņa nerestaurē sešdesmitos gadus un "puķu bērnu, hipiju, jautro narkomānu" laika zīmes mērogā 1:1, jo šodienas tīņi nepazīst šīs zīmes, toties režisore izmanto gadu tūkstošu mijas paaudzēm zināmos, atpazīstamos vizuālos un jēgas kodus (tāpēc tas Kobeins, tāpēc filmā daudz atpazīstamu bilžu citātu no mūsdienu modes industrijas, kinopieredzes...).Stāsts par dziesmāmTaču novatorisms filmā—mākslas darbā ir tas, ka režisore stāstu ir veidojusi nevis par cilvēkiem — varoņiem, bet tā, it kā “The Beatles” dziesmas būtu cilvēki varoņi un būtu pēkšņi atdzīvojušies un ienākuši mūsu ikdienā, šejienes realitātē. Tās ir dziesmas, kas ir cilvēki (tāpēc jau puisi sauc Džūds, bet meiču — Sedija!), — tie ir cilvēciskojušies Bītlu dziesmiņu vārdi, kas tur, uz ekrāna, dzīvo savu dzīvi! Kaut kas tāds, ka dzejolis kļūtu par cilvēku, kinematogrāfā nav pieredzēts. Tātad filmas nosaukums “Across the Universe” ir konceptuāls — dziesmas kā cilvēki rada savu Visumu, savu realitāti, kura pārdzīvos mūs, mirstīgos, vienmēr. Kā jau ar ģeniāliem mākslas darbiem notiek. Āmen.