Gadu gaitā radies iespaids, ka Līvija Volkova, pētot Blaumani un laižot klajā kārtējo vērtsgrāmatu, ikreiz saliek punktus uz "i" – nu jau gan viss ir skaidrs. Tomēr, būdama ar pārcilvēciskām spējām apveltīta literatūras vēsturniece, viņa arvien nāk un nāk klajā ar kārtējo akurāti dziļo un, kas nav mazsvarīgi, interesanto pētījumu. Jādomā, ko par mūsdienu literatūras pīlāriem, kas mīt sociālajos tīklos, e-pastos, īsziņās un datu aizsardzības regulās, spēs izpētīt šodienas un nākamības vēsturnieki, taču Līvijas Volkovas dzīvesgudrā ziņa un misija ir vērtība pati par sevi – ik cilvēks, pat ja tas nav Blaumanis, ir vesela pasaule, līdz sīkumiem un detaļām atšifrējamiem micēlija tīmekļiem ieaugusi līdzcilvēku, tautas un valsts pasaulē. Tā 2017. gadā, literatūrvēsturniecei un pētniecei Līvijai Volkovai saņemot Latvijas Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu Latvijas literatūrā, rakstīja žūrijas pārstāve Ieva Kolmane.
Lauku leksika no pieredzes
Līvija Volkova piedzima 1931. gada 9. jūnijā kā vienīgā meita advokāta Jāņa Volkova un viņas sievas Erīnas ģimenē. Uzauga skaistā piecistabu dzīvoklī Rīgā, Šarlotes ielā, mācījās Franču licejā. Liktenis Līviju sargāja. Brīnumainā kārtā viņas vecmāmiņai izdevās pierunāt izsūtīšanas brīdī slimo un aizmigušo meiteni nemodināt un atstāt pie viņas mājās. Abus vecākus izsūtīja, tēvs mira, bet mātei 1948. gadā nelegāli izdevās atgriezties mājās.
Līvija Volkova intervijās piemin savu lauku vecmāmiņu Maiju Volkovu, kuru pielīdzina Poruka Kukažiņai. Krapes pagasta Sniedzēs pavadītās bērnības un pusaudzības vasaras vēlāk palīdzējušas arī pētniecībā. "Kad man vēlāk vajadzēja komentēt Blaumaņa darbos lauku leksiku, piemēram, zirglietas, es sapratu – visas lauku reālijas zinu no saviem laukiem!," literatūras vēsturniece stāstījusi intervijā žurnālam Santa (24. 06.2023.), secinot: "interesanta dzīvīte man bijusi". Tajā atrodama arī mazāk zināma epizode – studentes gados Līvija Volkova nopietni aizrāvās ar galda tenisu. "Ar darbabiedru Imantu Kasperoviču daudz spēlējot, es pārņēmu vīriešu stilu un pārsteidzu citas dāmas, 1951., 1952. un 1953. gadā izcīnot republikas čempiones titulu. Tā, pateicoties galda tenisa sacensībām, pirmo reizi tiku izbraukāt ārzemes – Viļņu, Tallinu, Ļeņingradu," atceras Līvija Volkova.
Viņa beigusi Rīgas Pedagoģijas institūta Dabaszinātņu un ķīmijas fakultāti, LVU Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu. Strādājusi Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, E. Veidenbauma muzejā Kalāčos, R. Blaumaņa muzejā Brakos, A. Upīša muzejā Skrīveros un Rīgā. Izdotas grāmatas Eduards Veidenbaums (1979), kā arī pētījumi par Rūdolfu Blaumani Tapšana (1988) un Pilnbriedā (R. Blaumaņa Kopoti raksti, 9, 1999), un Blaumaņa zelts: rakstnieks savā laikā, darbos un cilvēkos (2008). Līvija Volkova organizējusi gadagrāmatas Varavīksne izdošanu (1980-1990), sakārtojusi un rakstījusi priekšvārdus vairākām grāmatām: Jāņa Grestes ... kā dzeņa vēders (1977) un Krist un celties (1990), Eduarda Veidenbauma Brīvības cēlajais gars (1978), Rūdolfa Blaumaņa Sijājot, skalojot zeltu (1981), Jāņa Purapuķes Ķibele aiz ķibeles (1989). Volkovas darbu pamatā rakstnieku arhīvu dokumentu izpēte, laikmeta kultūras procesa un rakstnieka psiholoģijas interpretācija. Volkova novērsusi padomju ideoloģijas uzspiestos sagrozījumus un noklusējumus, izcēlusi Rūdolfa Blaumaņa saistību ar Rietumeiropas kultūru, reabilitējusi padomju ideoloģijas negatīvo vērtējumu par vācbaltiešu dzejnieku un Rūdolfa Blaumaņa draugu Viktoru fon Andrejanovu.
Sargāja Blaumaņa mērogu
"Man bija prieks konstatēt, ka Blaumanis prata aiz vienkāršām lietām paslēpt lielu domu! Nav taisnība tiem, kas teica, ka viņš primitīvi par lauku dzīvi raksta, bez augstākas idejas. Nē, Blaumanis smalki visu dzīvi ielicis savos darbos, vajag tikai šķetināt," tā Līvija Volkova vienmēr aicinājusi ieraudzīt Blaumaņa personības pienācīgo mērogu. Kurš vēl ir izlasījis visus Nīčes darbus? "Jā, jau iepriekš mums labi zināms fakts, ka Blaumanis savos darbos balstās uz realitāti – bet, ka tik precīzi, tas arī man bija pārsteigums. Viņa darbos ir dziļā dzīves patiesība."
"Domāju, ka Līvijas Volkovas darbi pilnā godībā paveras literatūras zinātniekiem un vēsturniekiem, taču arī tiem, tostarp man, kuru ikdiena nepārklājas ar šādu tekstu lauku, saskarsme ar pētnieces darbiem ir īpašs notikums. Bezgala apbrīnojama ir viņas spēja cita laikmeta notikumus, cilvēkus un literatūru savā skatījumā sakausēt kopā jaunā veidolā – hrestomātisko Blaumaņa zeltu, piemēram, var lasīt kā emocionāli izjustu romānu," pētnieces mūža devumu vērtējis dzejnieks Henriks Eliass Zēgners.
Līvijas Volkovas vienmēr tik inteliģentais un rāmais starojums Latvijas kultūrtelpā fiziskā nozīmē ir izdzisis. Viņas darbi – jo vairāk dzīvi un lasīšanas vērti.
Atvadīšanās no Līvijas Volkovas notiks otrdien, 16. septembrī, plkst. 15 Rīgas Krematorijas Lielajā zālē.