Rakstnieks ir profesija

Kāpēc tieši laikā? Tāpēc, ka rakstniecības process ir iedzīts strupceļā.

Grāmata Rakstnieki IR. Gadsimta sākuma skatiens nāk tieši laikā. Tā ir prozistes Gundegas Repšes otrā interviju grāmata. Pirmā atspoguļo latviešu rakstnieku pagājušā gadsimta beigu skatienu. Kā lakmusa gabaliņš un atskaites punkts, un reizē arī sastādītājas un interviju autores veiksme ir ievadā publicētā Vitas Matīsas runa. To politoloģe teica kopumā nožēlojamajā Radošo savienību plēnumā, kas notika 2009. gada 1. jūnijā Nacionālajā teātrī. Tas bija sasaukts, lai sabalsotos ar to, vēsturisko, pirms 20 gadiem. Atnāca maza daļa no tiem, kuri būtu varējuši, un ne jau tāpēc, ka tajā dienā notika arī Jesajam Berlinam veltīta konference. Es plēnumā biju un cerēju uz diskusijām, taču izrādījās, ka ārpus sagatavotajām runām cilvēki pat nevēlējās runāt par šīm pašām, grāmatā skartajām tēmām. Ar to Vita Matīsa atšķiras no daudziem citiem. Kā nepielūdzams demokrātijas sargsuns, kuras politologa skats no ārpuses ir vērīgāks un nesaudzīgāks un kurai pēkšņi «nepaslīd kāja» kā vietējiem, kuri - ar maziem izņēmumiem - reizēm «cilvēcisku iemeslu un apstākļu dēļ» kļūst par vēja rādītājiem.

Kāpēc tieši laikā? Tāpēc, ka rakstniecības process ir iedzīts strupceļā uz nāvi. Nav mēneša literatūras periodikas, laikraksti, izņemot Latvijas Avīzi, neizmanto unikālo iespēju publicēt savās lappusēs (vismaz vienā!) oriģināldarbus, neveikli aizbildinoties ar tirgu. Kultūrkapitāla fonda ķibeles, kuram būtu jāatgriežas pie sākotnējā modeļa ar finansējumu no iezīmētā nodokļa. Katastrofāli niecīgie bibliotēku iepirkumi. Tās ir nomācošākās, bet ne visas procesa problēmas. Un rakstnieka statuss. «Rakstnieki IR» - apgalvo Gundega Repše. Vēl vairāk - rakstnieks ir profesija, un valstij tas jārespektē gan juridiski, gan sociāli.

G. Repše raksta, ka ne visi no aicinātājiem gribējuši runāt. Bijuši aizvainotie, aizkaitinātie. Tas saprotams. Uz tīšuprāt (un pareizi) vienā vektorā tendētajiem, neērtajiem jautājumiem 14 visu paaudžu autoru atbildes ir ļoti atšķirīgas - ne tikai par politiskajiem un ekonomiskajiem, bet arī par profesionālajiem nosacījumiem. Tā kā šodien esam spiesti rēķināties ar komentāriem internetā zem saviem rakstiem, arī es, šoreiz izmantojot komentētāja tiesības (gan ar savu vārdu un tātad atbildību), atļaušos norādīt uz dažiem rakstnieku izteikumiem, par kuriem es būtu gatavs diskutēt.

Guntars Godiņš: «Manuprāt, rakstnieka profesija ir vienkārši hobijs.»

Arno Jundze: «Turklāt zinu, ja viss notiks, zaudēšu pamatīgu naudu, laiku, nervus... Lai pēc tam kāda kompleksu mākta filfaka čiksa paziņotu - viņš, sasodīts, neattaisnoja manas cerības.»

Roalds Dobrovenskis: «Vainot cittautiešus (baltus, dzeltenus, melnus, krievus, skandināvus, ebrejus, galu galā, citus latviešus, bet labāk, teiksim, speciāli latgaļus), valdību, «tos 100 kretīnus», Sorosu, Starptautisko Valūtas fondu, korupciju, vienkāršus un VIP zagļus... Negribu teikt, ka visi iepriekšminētie būtu gluži nevainīgi, taču es dažreiz atstātu citiem tikt galā ar saviem grēkiem, bet pirmkārt paskatītos, kur ne bez vainas esmu es pats.»

Matīsas kundzei es pajautātu, cik tālu var aiziet demokrātijas izmēģinājumu poligonā. Ja nevēlas mainīt Satversmi un vēlēšanu sistēmu. Negribu tautas vēlētu prezidentu, taču nereti jūtos kā labs demokrātijas mēslojums, uz kura dīvainā kārtā var arī nekas neuzziedēt, nerunājot par augļiem.

Daudz kas bija dzīvē ērtāks arī rakstniekam padomju laika beigu posmā, tā dēvētajā «jautrajā sociālismā». Es tos rakstnieku labumus tikpat kā nebaudīju, tikai vēroju, jo mana pirmā grāmata iznāca tikai 1991. gadā; cik nu retumis iznāca ko nopublicēt periodikā. Taču jau toreiz bija skaidrs, ka dzeja šajos tirgus apstākļos ieņems savu stipri perifēro vietu ar mazajām tirāžām kā visur pasaulē. Pat prozistiem nespīdēs lielas naudas, jo ir maz cilvēku, kuri lasa latviešu valodā, un tie vēl sadalās pēc interesēm. Zinājām, ka sabiedrībā un arī pašam savā galvā vairs nebūs arī sirdsapziņas cietumnieka statusa - kaut arī par galvas stāvokli varētu pastrīdēties.

Bet vai tādēļ mēs negājām pakaļ ne vairs pudelei, bet brīvībai? Gājām. Ja arī zāle kādam toreiz šķita zaļāka, atstāsim zāli lopiem. Jo padomju oficiālā (nejaukt ar krievu) valodas «pienešanas» forma vārda mīlētājam bija tā nāvējošākā. Taču, kā lai te neatceras teicienu no satīriskā teležurnāla Padumjā Latvija: «Dzīve neatkarīgajā Latvijā kļuvusi labāka. Bet ne jau visiem, ne jau visiem...»